![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Nepabeigta doma par fotogrāfiju
Ja ir viena tendence fotogrāfijā, kas manī izraisa īpašu nepatiku, tad tā noteikti ir fotošopa fotogrāfija (ieskaitot HDR). Man pat ir jāsaviebjas saucot to par fotogrāfiju. Viena lieta ir retušēt vietas attēlā, kur ir kaut kādi putekļi vai citi sensora artefakti. Es vēl varētu sadzīvot ar minimālu kontrasta palielināšanu, lai atbrīvotos no lēto kameru sensoru blāvi miglainās toņkrāsas. Pavisam cita lieta ir nokropēt bildi kaut kādā jocīgā platekrāna kino formātā, izvilkt no ēnām pilnīgi visas detaļas līdz aina ir nedabiska, pārsaturēt katru krāsu kanālu un beigās vēl pārmest visam pāri kādu sirreālu toni. Vai vēl klasiskāk – uztaisīt visu attēlu melnbaltu, bet dažas detaļas atstāt sarkanā krāsā. Tas ir kaut kas, ko cilvēki dara, kad viņi pirmo reizi atklāj sev fotošopu. Ar fotošopu ir tik viegli pārvērst slikti nokadrētu, pliku bildi par impresionistisku murgu un saukt to par mākslu.
Šo paragrāfu es uzrakstīju apmēram pirms nedēļas kā iesākumu ierakstam. Tad man kaut kur bija jāskrien un es ierakstu atstāju vēlākam laikam. Kad es atnācu, biju jau nomierinājies, un no sākotnējā naida nebija ne miņas, tapēc doma palika neattīstīta. Tā vietā es sapratu, ka es vienkārši neesmu tāda tipa fotogrāfs. Man nepatīk tas domāšanas stils, kādā fotošops mani noliek ar visām daudzajām izvēlēm, ko tas piedāvā izveikt manā bildē. Tieši tāpat kā man nepatīk zoom objektīvi, kaut gan es to nepieciešamību (piemēram, preses foto) ļoti labi saprotu. Kopš es nebildēju vairs aģentūrai, mans fotogrāfijas stils ir kļuvis ļoti oportūnisks vai vienkārši “ielas”. Kopš pārvācos uz Austrāliju, man visvairāk patīk iet foto pastaigās ar mazu fotoaparātu un ātru 50mm stiklu. Tāda veida pastaiga ir gandrīz vai terapeitiska, kaut gan ne katru dienu var atrast iedvesmu tāda veida nodarbēm.
Mainot dažādus fotoaparātus un formātus, esmu sapratis, ka tieši perspektīvas maiņa man nes vislielāko gandarījumu un dod svaigu iedvesmu. Kā jau daudzi citi, es meklēju radošo enerģiju konstanti izmetot ārā visu, pie kā esmu pieradis, un visu, ko esmu iemācījies, tādā veidā piespiežot sevi mācīties visu no jauna. Dažreiz tas nozīmē nomainīt kameru, citas reizes tas nozīmē izmēģināt kādu jaunu tehniku ar skatīšanos, fokusēšanos, ekspozīciju, filmu, attīstīšanu vai skanēšanu. Holga ir lielisks piemērs tam, cik daudz jaunas idejas var atrast ar kameru, kas principā ir lietojama tikai pie vieniem konkrētiem gaismas apstākļiem. Galvenais ir izmēģināt kaut ko jaunu un nepieturēties pie viena stila pārāk ilgi. Tikai uzspiežot sev jaunas grūtības un ierobežojumus ir iespējams atrast sevī kaut ko jaunu.
Esmu jau ilgāku laiku kārojis kompaktu aparātu, kas filmē arī video. Tiklīdz būs iespēja, ņemšu Panasonic GF1 ar 20/f1.7 pankūklēcu. Man liekas, ka kompaktnieku klasē šobrīd tā ir labākā kamera. Vai nav savādi, ka pēc 4 gadiem ar DSLR un 2 gadiem ar vidējā formāta filmu, mana “attīstība” mani ir novedusi atpakaļ pie kompaktklases ziepjutraukiem. Tas tapēc, ka ziepjutrauki ir beidzot palikuši labi!
Pārējais par PS - diezgan loģiski. Domāju, ka tev piekristu aptuveni 70% no fotogrāfiem ar mazliet lielāku pieredzi par māsas kāzu fotografēšanu.
"Ar fotošopu ir tik viegli pārvērst slikti nokadrētu, pliku bildi par impresionistisku murgu un saukt to par mākslu" - savādi arī tas, ka tie, kas parasti veido šādus attēlus parasti arī tos neminstinoties sauc par "mākslu". Es, piemēram, nekad vēl neesmu tā savus pikseļus saucis - ne man par savu darbu spriest.
/es esmu totāli ieķērusies Panasonic GF1, no pirmā acu uzmetiena jau vien. dū vant arī :)
Ja kādam tīk saukt savas bildes par mākslu - atstāsim viņam šo prieciņu, laiks tāpat visu noliks savās vietās.
Veiksmi mums visiem - gan pūristiem, gan kontrasta paaugstinātājiem, gan visiem citiem! Ja velk uz kašķi, tad atceries - arī fotošopistam ir sava vietiņa zem saules. Labi, ka esam tik atšķirīgi...
Par kropošanu nedaudz nepiekrītu - kropot var, ja uz sitiena neesi kaut ko pamanījis, vai eksperimentējot ar kropu redzi, ka labāk ir tā.
A kurš formāts (malu attiecība) ir tas "īstais" pareizais? Tas kurš videjam formatam / 35mm filmai/ digitālajām kamerām(pie tam katrai savs)....?
Attēlus ir kadrējuši vienmēr, i toreiz uz filmas fotografējot, i uz stikla fotografējot, i tagad, tikai toreiz to darīja "7x nomērot un 1x nogriežot" pie izdrukāšanas uz papīra, a tagad var ātri un fiksi... sanāca labi, nesanāca- arī labi....
ps
platformāta fotogrāfijai nav ne vainas, tāpat kā platformāta kino, ja ar prātu uztaisītas... Neviens taču nekliedz, ka platformāta kino ir "pē" a 4x3 ir vienīgais īstenais.. ;))
p.s. brīnišķīgs blogs. jau labu laiku ik pa brītiņam palasos un paskatos.