Budapeštā es jutos gandrīz kā mājās. Marinēti dārzeņi, gaļa pildīta ar citu gaļu un gaļas mērci, smēķēt iekštelpās vēl nav aizliegts, alus krogā lēts un autobusā biļete jākompostrē. Ļoti liela un skaista pilsēta ar tipisku centrāleiropas pieskaņu un viņu vietējo 40-grādīgo augļu brendiju, kas pieejams 30 dažādās konfigurācijās. Pievienoju Budapeštu tam garajam pilsētu sarakstam, kurās es kādreiz gribētu padzīvot un pastrādāt.

Biju es tur tādēļ, ka katrus 2 gadus viņu vietējā dramaturģijas, kino un televīzijas skola kopā ar draugiem no Helsinku University of Art & Design un Londonas Westminster Film School rīko ekskluzīvo kinematogrāfijas meistarklasi 32 laimīgajiem jaunajiem kinematogrāfiem no visas pasaules. Tradīciju viņi aizsāka pirms kādiem 16 gadiem un šim mērķim piesaistīja Ungārijas slavenākos eksport-kinematogrāfus Vilmos Zsigmond un Lazso Kovacs (abi ACS biedri). Tā arī tradīcija joprojām turpinās, par spīti tam, ka Kovacs starp mums vairs nav. Meistarklasi ilglaicīgi sponsorē tādi iestādījumi kā Kodak un Panavision, kā arī atbalsta dažādi Eiropas Komisijas izglītības fondi, piesaistot lielāko daļu no Ungārijas kino industrijas – filmu studijas, laboratorijas un tā. Uzņemšanas kritēriji ir stingri – studentam ir jābūt no kino skolas, kas ir CILECT (kino skolu apvienība) biedrs, ir jābūt pēdējā kursā un ir jāiesniedz savs CV, portfolio, un jāiztur atlases komisija. 16 studenti tiek uzņemti stipendiātu statusā un par meistarklasi tiem nav jāmaksā, un 16 citi studenti tiek uzņemti maksas statusā. Pasākums izmaksā 1500 EUR ar 2 nedēļu dzīvošanu, ēdināšanu un transportu.

Man paveicās tikt uzņemtam kaut maksas kategorijā, un droši varu teikt, ka mana 2 nedēļu Budapeštas pieredze bija nenovērtējama. Kopā mēs bijām apmēram 32. ASV bija pārstāvēta visplašāk – ar 6 studentiem no megaslavenās Kalifornijas skolas, Austrālija bija otrajā vietā ar 4 studentiem (mani ieskaitot), tālāk bija Itālija un Indija ar 3 studentiem un tad jau UK, Kanāda, Krievija, Čehija un Vācija ar 2 studentiem no katras valsts. Bija arī brālis igaunis vārdā Ēriks no tā saucamās Baltic Film School (?), par kuras izglītības kvalitāti viņš gan spļaudījās un nabags bija nobijies kā diegs, kad viņam bija 35mm jāfilmē. Bija divi studenti no slavenā GIK (Maskavas kinematogrāfijas institūta), un viņu līmenis bija krietni augstāks par citiem – galu galā viņi bija no 5 gadu speciālas kinematogrāfijas programmas – nevis kā es ar 2 gadiem režijas un 1 gadu specializēšanās.

Meistarklase pati bija kā 2 nedēļu armijas nometne (ar kinematogrāfijas ievirzi). Katru rītu 8 mēs cēlāmies uz brokastīm, un 9 mūs autobuss veda uz milzīgu studiju kompleksu apmēram 45 minūtes no Budapeštas centra, kas bija noziedojuši šim pasākumam veselu angāru (nu, studiju). Pirmā rīta daļa bija (4 stundas) darbs studijā, kur sadalījāmies 2 komandās un strādājām ar 35mm divās uzbūvētās skatuvēs. Kad es ieraudzīju to daudzumu ar gaismām, kas mums bija pieejamas – es apstulbu. HMI dienas gaismas sākot no 850W līdz pat 5K. Kvēlspuldžu kategorijā visi iespējamie pričendāļi, kādi vispār ir zināmi – mazie 800W, 1kW, 2kW, Kino-Flo, Deedo gaismiņas, Rifas, softbokši, milzīgi 5kW, 8kW un pat 10kW prožektori – vienkārši “viss”. Panavision bija sagādājuši 3 lielās kameras un 2 komplektus ar objektīviem – pilnu Primo lēcu komplektu no 16mm līdz 100mm (visi ātrie f1,2) kā arī dažus zūmus, tajā skaitā elegantu makro zūmu, kurš svēra savus 7kg. Ierodoties studijā priekšā bija vesela Ungāru komanda – elektriķi, gripi, dekoratori, galdnieki, gaismotāji. Saki, ko gribi, un tev tiek iedots. Aparatūra un vide, ar kuru mēs tās 2 nedēļas strādājām, bija pasaules klases.

Tā nu katru dienu 4 stundas studijā, pēc tam stunda kinoteātrī (turpat kompleksā), skatoties iepriekšējās dienas safilmēto materiālu, un nevis no kasetes, bet no īstas 35mm drukas. Nav daudz vairs augstāk kur pakāpties. Tādu kvalitāti redzēt var tikai skatoties kino kinoteātrī, kas arī bija tas, ko mēs darījām. Vēlāk mēs papusdienojām, un tad sākās lekcijas – tās katru dienu nebija, bet kopā bija laikam 5. Visinteresantākās, protams, bija tās par digitālajiem procesiem. Redzējām materiālu no visa – RED, Genesis, D-21, Sony F23 un citus gan caur 2K projektoru, gan no 35mm drukas. Apspriedām visu. Vēlāk vakarā bija viens vai divi seansi, kuros rādīja Ungāru filmas, ko uzfilmējuši salīdzinoši jauni ungāru operatori. Viņi paši arī bija atnākuši ciemos, parādīja savu filmu un tad atbildēja uz jautājumiem. Protams, ka skatījāmies no 35mm projekcijas – līmenis augsts. Tad ap 23 mēs tikām atpakaļ uz viesnīcu un līdz vidēji 1 naktī sēdējām vai nu turpat viesnīcā, dzerot no benzīntanka atnesto alu bundžās, vai pārgājām pāri ielai uz tuvējo krogu, kur sēdējām un pļāpājām līdz nogurums panāca savu un bija laiks iet izslēgties.

Visu laiku mūs aptekalēja visādi sponsori – Panavision bosi, Kodak bosi. Vadāja mūs pa laboratorijām, studijām, post-production kompleksiem – rādīja, stāstīja, deva spaidīt pogas. Visur draudzīgi. Var just, ka cilvēki saprot, ka uz Budapeštas meistarklasi nav savākušies no ielas. Pat Anthony Dod Mantle (Slumdog operators) bija ienācis uz stundu pastāstīt par savu svaigi Oskaroto darbu. Arī mūsu meistari bija īsti meistari – Vilmos Zsigmond dabūja Oskaru sen kaut kad par Spīlberga “3.paaudzes tuvajiem sakariem” un bija nominēts arī par “The Black Dahlia”, “The Deer Hunter” un citām. Onkulis filmējis Holivudā pēdējos 40 gadus. Otrs meistars bija vietējais operators Elemyr Ragyali, kas kopā uzņēmis vairāk par 40 pilnmetrāžas filmām (vairums Ungāru gan). Abi divi bija forši onkuļi, ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Vilmošs tikai dzina jokus par savām pieredzēm filmējot Woody Allen filmas, bet Elemyr bija tāds nopietnāks.

Gaismošana bija nopietnākais temats. Katru dienu studijā mēs gaismojām dažādus scenārijus, sākot no nakts ainām, pēcpusdienas ainām un beidzot ar rītausmas pielietu guļamistabu. Izmēģinājām visu. Jaucām gaismas, stellējām ratus (mums bija 3 pneimatiskie rati), mācījāmies lādēt filmu magazīnos, tīt cauri kamerai un tā tālāk. Grūti ir pat visu tā apstāstīt. Es atbraucu no Budapeštas iemācījies tik daudz, ka vēl šodien neesmu varējis to visu “sagremot”. Iespaidi bija tik stipri, ka jāpagaida līdz tas viss “nosēžas”. Pats vērtīgākais tomēr bija iepazīt visus jaunos operatorus no visas pasaules. Es nekad nebiju bijis vienā telpā ar tik daudz cilvēkiem, kas ir tik līdzīgi man pašam. Mēs tās 2 nedēļas nerunājām ne par ko citu kā tikai par kinematogrāfiju. Vienalga – vai bijām studijā vai pie alus glāzes – visu laiku apspriedām kino un mācījāmies viens no otra. Beigās tur valdīja tik liela savstarpēja draudzība, ka bija ārkārtīgi skumji braukt prom. Tagad visi tikai aicina ciemos – uz Vāciju, uz Maskavu, uz Kanādu, uz Losandželosu, uz Milānu. Ar abiem foršajiem krieviem tā sadraudzējāmies, ka viņi solīja gan izguldīt, gan pabarot, lai tikai es braucot ciemos pie šiem. Bet pa kuru laiku lai aizbrauc?

2 nedēļu laikā es Budapeštā iemācījos vairāk nekā 2 gados kinoskolā kopā. Tas bija fantastisks brauciens un fantastiska iespēja padarboties ar īstu kino, īstā vidē, ar īstiem profesionāļiem. Zemāk dažas bildītes, bet tā kā žurnāla dizains nav īsti piemērots bilžu ievietošanai – jāspiež vien uz saitēm. Atvērsies tepat.

Studija un es mēru fokusu. Viena no studijām no augšas. Es pie kameras. Mēs ar britu kaut ko ņemamies. Es lūru caur rāmīti. Vēlreiz es darbībā. Nastja muļķīgi pozē un es noguris. Austrumu bloka kopplāns. Avīze, kurā mēs tikām un lielā Ņujorkas ielas dekorācija.