Austrālijas nodokļu sistēma ir tāda savdabīga. Pati sistēma droši vien nav nekādā veidā ļoti radikāla un, visticamāk, ir tieši tāda pati kā jebkur citur. Savdabīgs ir tas fakts, ka es pirmo reizi dzīvē esmu saskāries ar nodokļiem. Dažādu iemeslu pēc man strādājot Lavijā šī pieredze izpalika – vai nu tādēļ, ka pārāk daudz nodokļi par mani netika maksāti, vai arī tapēc, ka Latvijā nodokļi ir “kaut kas, kas nevienu neskar”, un kā parasts iedzīvotājs es reti kad vispār saskāros ar jebkādu nodokļu problēmu. Jāsaka, ka vidējais latvietis zina cik tieši viņš valstij katru mēnesi samaksā, bet ar to tas arī beidzas.

Vienalga kādā statusā cilvēks šeit atrodas, viņš vienmēr tiek uzskatīts par rezidentu, bet tikai tiktāl, cik tas skar nodokļu iekasēšanu. Tas nozīmē, ka Austrālijai ir tiesības iekasēt no ne-rezidenta vai studenta tieši tik pat daudz nodokļu, cik no pilsoņiem. Turpretī, kad lieta nonāk pie kaut kādu privilēģiju izmantošanas (studentu sabiedriskā transporta atlaides, stipendijas, atbalsta fondi), tad gan diemžēl es ar savu nerezidenta vīzu pēkšņi vairs nekvalificējos.

Katra finansiālā gada beigās katram iedzīvotājam ir ieņēmumu dienestam jāiesniedz tāds kā gada pārskats, kurā tiek uzskaitīti absolūti visi ienākumi – algas, procenti no depozītiem vai nekustamajiem īpašumiem. Izvērtējot pārskatu, nodokļu birojs attiecīgi vai nu piesūta iedzīvotājam rēķinu par nodokļiem, kas viņam jāapmaksā, vai ieskaita viņa kontā kaut kādus lieki samaksātos nodokļus, ja maksājumi ir tikuši veikti automātiski. Šī ir tāda interesanta koncepcija – tiek sagaidīts, ka tu godīgi atzīsies, cik esi nopelnījis, un tad tev par to piestādīs rēķinu. Šeit valda paštaisna pārliecība un godīgums – tiek uzskatīts, ka, ja ienākumi nav deklarēti, tev var draudēt cietums. Nezinu, kurš un kad viņus ir tā iebaidījis, bet tas darbojas labi.

Acīmredzot Austrālijā ir pamatīgi daudz darba devēju, kas automātiski neatskaita no algas nodokļus. Neatkarīgi no tā, vai tu esi pašnodarbināts vai nē un vai tavs darba devējs automātiski pārskaita nodokļus – tev katru gadu ir jāiesniedz tas pārskats un jānorāda visi savi ienākumi, lai vai cik triviāli tie būtu. Pati nodokļu sistēma ir jauki progresīva – pirmie $6.000 gadā netiek ar nodokļiem aplikti vispār. Ja ienākumi pārsniedz 6,000$, bet nav lielāki par 35.000$ gadā, tad procenta likme ir 15%. Ja ienākumi ir no 35.000$ līdz 50-ciktur tūkst. gadā, tad nodoklis ir 24%. It kā viss saprotams – ja tu nopelni 10 tūkstošus, tad 15% nodoklis tev ir jāsamaksā tikai par 4 tūkstošiem. Apjukums iestājās man tad, kad es atklāju KĀ tiek nodokļi iekasēti katru algas dienu. Mans darba devējs ir pievienojies sistēmai, kura ļauj valstij nodokli no manas algas atskaitīt automātiski. Diemžēl viņi negaida līdz es nopelnīšu savus pirmos, ar nodokli neapliekamos 6.000$. Tā vietā viņi skatās katras 2 nedēļas uz manu aldziņu un pieņem, ka tieši tik es pelnīšu tagad katru nedēļu. Piemēram, ja man ieskaita tikai 100$, tad viņi izrēķina, ka tādu sūdu pelnot es gada laikā nenopelnīšu vairāk kā 6.000$, un nekādu nodokli neatņem. Turpretī, ja es vienu nedēļu nopelnu 500$, tad viņi uzreiz iedomājas, ka esmu paaugstināts un tagad turpmāk tā arī pelnīšu. Tad viņi parēķina, ka tā pelnot es gada laikā (52 nedēļas) saņemšu veselus 26.000$, un turpat uz līdzenas vietas viņi sāk mani taksēt kā nelabie – no algas atskaita jau 15%, un es saņemu tikai 425$. Problēma ir tur, ka strādājot dažādus nepilna laika, sezonālos vai projektu darbus tie ienākumi vienmēr mainās. Atgriežoties pie minētā piemēra – ja es pēc savas “platās nedēļas”, pēc kuras esmu saņēmis 500 naudiņas, atgriežos atpakaļ pie gurķa rullēšanas un saņemu tikai $100, un līdz gada beigām tāpat nenopelnu vairāk par 6.000$ – sanāk, ka mani nodokļos samaksātie 75$ valstij nemaz nepienākas.

Tapēc arī ir gada pārskats, pēc kura iesniegšanas tev vai nu tiek piestādīts lielais rēķins vai arī valsts atskaita tev atpakaļ nepamatoti iekasētos nodokļus. Laikam Austrālijā iedzīvotāji nav pieraduši dzīvot “no algas līdz algai”. Viņiem noteikti ir kaut kādi iekrājumi, no kuriem var dzīvot, un viņus nesatrauc tas, ka vienu nedēļu viņi saņem mazāk nekā ir rēķinājuši. Protams, ka gada beigās nauda tiks atgūta, bet es, latvietis, tā īsti neesmu radis dzīvot. Vidējais latvietis savu algu ir iztērējis jau mēnesi uz priekšu.

Mani uzjautrina fakts, ka austrāļi nemāk nomainīt mašīnai riteni un maksā daudz dolārus par speciālista izsaukumu, bet viņi lieliski prot tikt galā ar saviem nodokļiem. Vidējais austrālis saglabā visu savu pirkumu čekus vismaz 3 gadu garumā. Kādu brīdi es brīnījos par to, ka man (izrādās) ir jāiesniedz kaut kāda atskaite un gribēju jau visus viņus sūtīt dillēs ar saviem pārskatiem, aurējot, ka lai taču valsts pati seko līdzi tam, kas man un kad ir jāmaksā, jo es taču neiešu kaut ko rakstīt un pēc tam saņemt rēķinu pasta kastītē. Es vispār nevaru iedomāties, kā tas ir saņemt naudu un pašam rēķināt nodokļus, un “atlikt nodokļu naudu maliņā”. Mums pierasts, ka nauda ienāk, ātri pazūd un tad kaut kā jāiztiek līdz nākamajai algai. Taču, kad man ieminējās, ka tādā veidā es varot dabūt atpakaļ kādu lieku dolāru – mana skepse pazuda un es izdomāju, ka esot Romā ir jādara tā, kā dara romieši. Attapos 3 dienas pirms iesniegšanas termiņa, kuru nokavējot man noteikti draudēs sods vai cietums (tā viņi man arī teica, haha, nabaga saskalotās galvas). Izrādās, ka tā atskaite nemaz nav tik grūta, un valsts ir parūpējusies, lai atskaites iesniegšana būtu tik viegla un nesāpīga, ka to varētu izdarīt šoferis-tālbraucējs ar vienu roku, skatoties uz erotiskiem žurnāliem.

Viņiem ir e-nodoklis, jeb e-atskaite. Ieej lapā, novelc softiņu. Ievadi savus datus, apstiprini identitāti, 15 minūtes atbildi uz jautājumiem ar JĀ, NĒ, MAN VIENALGA un beigu beigās tev programma izmet skaistu paziņojumu, ka “paldies” un “jūs drīzumā saņemsiet 124$ savā kontā” (tas manā gadījumā). Jauki! Tas mani pārsteidza gandrīz tikpat, cik tad, kad vietējā Dome atsūtīja čeku par $200, kurus biju samaksājis, lai rezervētu stāvvietu uz ielas filmēšanas transportam. Atsūtīja bez komentāriem – es biju Domē pieteicis filmēšanu, un viņi neuzskatīja par vajadzīgu no manis ņemt naudu. Vidējais latvietis nav pieradis neko saņemt atpakaļ no valsts, nekad.

Un zinu to visu es tagad, jo lekcijas man ir oficiāli beigušās, 17.decembrī es iegūstu savu 2. augstāko izlītību un beidzot esmu pieņemts pilna laika darbā… tiesa gan – ofisā. Bet tas tikai līdz brīdim, kad man būs iespēja dabūt kādu kino darbu.