Es vienmēr kļūstu sārts un tramīgs, kad iznāk kāda jauna kamera. Īpaši tad, ja tā ir pavisam jauna tipa kamera, nevis vienkārši uzlabots sērijas modelis ar lielāku sensoru. Pagājušo reizi es kļuvu tramīgs tad, kad iznāca EOS 5D mk2, kas arī man šķita pavisam jauna tipa kamera tās piedāvātās kinematogrāfijas kapacitātes dēļ, kas tagad jau tiek piedāvāta visur. Prātīgi bija nelēkt uzreiz vagonā, bet nogaidīt līdz brīdim kā šis, kad video funkcija kamerās pārstāj būt eksperimentāls koncepts un sāk kļūt reāli lietojama. Gada laikā ražotāji ir izgludinājuši krokas no biksēm un salabojuši lielo, nejauko slīdošā slēdža efektu.

Tad vēl es esmu sevi atradis tādā attīstības (vai deģenerācijas) fāzē, kad man ļoti aktuāls ir tieši formas faktors – līdzīgi kā tad, kad man apnika PC un es migrēju uz portatīvu maku. Es pēdējo 6 gadu laikā esmu bildējis un filmējis ar visu iespējamo, tai skaitā ar zinātniskajai fotogrāfijai izmantoto Phantom kameru, nemaz neskaitot visas mazās un lielās plastmasas kameras un vidējo formātu. Katrai kamerai ir savs pielietojums, taču neviena kamera nav tik universāla kā kamera, kuru var nēsāt kabatā. Kompaktais formfaktors vienmēr ir bijis pievilcīgs, taču neviena kompaktkamera nav likusies pietiekami pārliecinoša. Līdz šodienai. Olympus un Panasonic radītā Micro 4/3 sistēma paredz izņemt ārā spoguli un pentaprizmu, atstājot palielu sensoru un korpusu ar iespēju mainīt objektīvus. Sanāk tāda kā spoguļkamera bez spoguļa. Rezultāts ir mazs cinītis ar lielu vezumu.

Jāsaka uzreiz, ka DMC-GF1 mani nesaista kā foto kamera, bet gan kā video kamera. Pats fotogrāfijas koncepts man apnīk vismaz reizi gadā, un es piespiežu sevi nomainīt formātu tikai tādēļ, lai saglabātu interesi par fotogrāfiju un varētu iemācīties kaut ko jaunu. Bet tā kā kopējā tendence tomēr velk uz tādu jaunu foto-video hibrīdformātu, kas manifestējas (iekš Flickr īpaši) kā īsas 5-10 sekunžu ainiņas (kustīgas fotogrāfijas), un tapēc, ka video ir viegli un video paver dažādas interesantas radošas izpausmes, es esmu sagatavojies lēnām migrēt uz video un īsfilmām. Galu galā es pēdējos 3 gadus esmu studējis kustīgo attēlu – vajadzētu to arī sākt beidzot praktizēt. Es jau sen cītīgi sekoju līdzi kombokameru jaunumiem, gaidot, kad beidzot būs pieejams kaut kas prātīgs, nedārgs un funkcionāls. Gaidīju arī kamēr parādīsies kaut kas kompakts, jo esmu noguris no smagu kameru vazāšanas sev līdzi – man jau ir kopā 3 fotosomas.

Ciparu kameras labu laiku gāja pavisam greizā attīstības virzienā – megapikseļu sacīkstē. Ars Technica ir labs raksts par Why We’ve Reached the End of the Megapixel Race. Kvintesenciāli, megapikseļu močīšana labumu devusi ir tikai cieto disku ražotājiem. Bildes tāpat neviens sen vairs nedrukā. Izšķirtspēja nekad nav bijusi problēma – dinamiskais apgabals (jeb tā neesamība) ir īstā problēma, par kuru sākts domāt ir tikai salīdzinoši nesen. Tā netiks atrisināta ar vairāk pikseļiem, bet gan ar labāku attēlu apstrādi kamerā un gudrākiem algoritmiem, kas ir tieši tas, ko ražotāji ir sākuši darīt.

Tad nu DMC-GF1 (un arī EP1) ir labi paraugi jaunā tipa kamerām, kas fokusējas mazāk uz megapikseļiem un sensora izmēru, vairāk uz funkcionalitāti, formu, optiku un tā visa piemērošanu dažādām (jaunām) radošām aktivitātēm. To, kas tiek uzupurēts ar mazāku sensora izmēru (praktiski tikai asuma seklums), GF1 ar uzviju atgūst ar savu ātro f1.7 lēcu, mazo izmēru, krietni uzlaboto gaismas caurlaidību dinamiskā apgabala ziņā un ar kvalitatīvo video režīmu. Šis arī ir iemesls kādēļ es esmu pārdevis gandrīz visas analogās kameras un gatavojos tuvāko 2 nedēļu laikā iegūt sev savu GF1. Kad tas notiks, raksti šajā blogā aizvien biežāk tiks papildināti ar kādu video elementu. Tas viss uz labu!