Vienā nedēļas nogalē ar klasesbiedru uzfilmējām mazu īsfilmu. Uz 35mm filmas. Visa filma kopā man izmaksāja tik, cik ieliet mašīnai pusbāku degvielas. Izlēmis biju, ka absolvēt kinematogrāfus bez kaut minimālas pieredzes ar 35mm būtu nekrietni. Tā kā naudas īsti nav, tika lika lietā vecā metode – beg, borrow and steal. Vietējo Kodak pārstāvniecību jau biju tirdījis kādu pusgadu, lai viņi iedod man kā studentam-kinematogrāfam kādu filmas rulli, ar ko paeksperimentēt. Galu galā tas taču ir arī viņu interesēs – iemārketēt man filmu, īpaši šajā bīstamajā digitālajā ērā. Tomēr viņi katru reizi ar kaut ko aizbildinājās vai izvairījās. Ja no viņiem nevar pat 16mm sadabūt, kur nu vēl 35mm, kas ir divreiz dārgāk. Kad atbraucu no Budapeštas meistarklases, tad liku galdā stipro kārti – pie mums uz vieslekciju bija atbraucis Kodak Eiropas un Āzijas produktu menedžeris, tāds patīkams vācu džentelmenis. Viņš ļoti centās mums visiem iestāstīt, ka filma rullē (tas, protams, ir tāpat zināms) un teica, ka, ja vajagot jebkad palīdzību – lai šim dodot zināt. Es viņam arī devu zināt (caur facebook), ka es ilgojos pēc viena bezmaksas ruļļa ar 35mm – dajebkādu tipu – un vai jamais nevar līdzēt kaut kā. Kas to būtu domājis – nākamajā dienā man e-pasts no Kodak biroja saka, lai es nākot savam rullim pakaļ. Feini – vesels, jauns 400 pēdu rullis ar jauno Vision3 250D. Vērts savus 500 dolārus. Tālāk bija jādabū rokā kamera.

Ja vecu 16mm kameru (Bolex vai vecu SR2) var sadabūt viegli, tad ar 35mm kamerām ir pagrūtāk. Tās ir lielas, smagas un dārgas. Labi, ka es 2.gadā sadraudzējos ar vienu vietējo Arri kameru nomu un aizgāju pie viņiem 2 mēnešu praksē kā tehniķa palīgs. Es jau tad zināju, ka vienu dienu man no viņiem kaut ko vajadzēs. Vispār ļoti forši cilvēki – atsaucīgi un vienmēr jaunos operatorus gatavi stutēt un bīdīt. Izstāstīju savu sāpi un sapni, ka gribu filmēt filmu, bet naudiņas ta nav. Apsolīju, ka tad, kad būšu liels vīrs – visu filmēšu uz Arri (piedrāzt Panavision) un noteikti nākšu pie viņiem pēc kamerām un optikas. Ar tādu norunu tad viņi man arī iešķieba vienu Arri 35BL4 kameru, vienu Zeiss 50mm stiklu un filtru kasti (matte-box) par baltu velti. Lieliska kamera – smaga un rokas filmēšanai absolūti nepiemērota, bet ar kārtīgu 150mm statīvu un galvu ideāla. Klusa, izturīga, ļoti viegli uztinama un ielādējama. Katrā ziņā īsta kino kamera. Biju cerējis uz 3-perforāciju 1:1.85 rāmi, bet kamera bija “pilnā kadra” – tātad 4-perforāciju Super35 kadrs. Tāpēc cerēto 6:30 minūšu vietā no mana viena ruļļa reāli noeksponējās tikai 5 minūtes. Kadrēju es uz 1:1.77 formātu (jeb vienkārši 16:9). Tas nekas, jo man vēl bija palikušas pāris kannas ar “astītēm” no tās lielās austrāļu filmas, kurā es praksējos pavasarī.

Ar sava pasniedzēja palīdzību sakontaktējām vietējo laboratoriju un pēcapstrādes gigantu Deluxe un gala beigās pierunājām arī viņus izpalīdzēt ar bezmaksas attīstīšanu un pēcapstrādi. Un nevis kaut kādu parastu pārdzīšanu, bet 6K skanēšanu uz lielā Arriscan un pilnu krāsu korekciju uz Autodesk Lustre darbstacijas iekš 2K izšķirtspējas. Fantastiska iespēja man pieredzēt īstu pēcapstrādes procesu, kādu izmanto lielbudžeta pilnmetrāžas filmām. Es dabūju veselu stundu pasēdēt lielā, tumšā telpā pats ar savu operatoru-krāsotāju (colourist) un dabūju sevis filmēto materiālu skatīt uz kalibrēta 2K projektora uz milzu ekrāna. Lieki piebilst – sēdēju ar atvērtu muti un garu siekalas diegu. Beigās viņi vēl iedeva man apstrādāto uz 1080p Quicktime faila. Es tā rēķināju, ka par visu šo maksājot, filmiņa būtu izmaksājusi aptuveni 3000$.

Filmējām vienas fermas pļavā kādus 100km no Melburnas un otru daļu nofilmējām vienā veļas mazgātuvē tepat pilsētā nakts vidū. Sižetu nestāstīšu, kad īsfilmiņa būs samonetēta un apskaņota, tad ielikšu šeit apskatei. 35mm ir kinematogrāfijas ķirsītis uz putukrējuma – tas ir labākais, kas ir. Izšķirtspēja, dinamiskais apgabals, krāsu reprodukcija un kvalitāte 35mm filmai ir vienkārši neticama. Nekā augstāka vienkārši nav. 35mm ir tas, uz kā filmē lielo kino. OK, ir IMAX formāts, kas ir 60mm, bet tas nav aktuāls. Šeit var novilkt mazu fragmentiņu (to pašu, kas klipā) HD izšķirtspējā. Saspiests ir ar H.264 iekš .mov konteinera, būs spēlējams ar VLC vai Quicktime. 55Mbps straume, tā kā 230MB un vajadzēs ātru dzelzi, un pirmais kopējais plāns varētu iebremzēt, jo tur ir ĻOTI daudz informācijas (raibs). Bet var gūt aptuvenu iespaidu par kvalitāti, pietam šis ir ar kompresiju – skatoties 2K nekompresētu caur projektoru bija Pieredze ar lielo P, pēc kuras ir vienkārši grūti atgriezties pie ciparu video.

Esmu zaudējis savu kinematogrāfisko nevainību. Noskaties mazu klipiņu zemāk – Jānis pafilmēja ar savu mazo Leica ziepīti (atvainojos par trako troksni – bija vējaina diena).

Spied play un pagaidi, kamēr ielādējas.