![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Panasonic DMC-GF1 video režīma apskats
Mazais DMC-GF1 ir vilks aitas kostīmā. Tas praktiski ir vidējās klases DSLR iespiests mazā korpusā. GF1 ir interesants formas faktors – tas ir nedaudz lielāks par tipisku ziepīti, bet stipri mazāks par vismazāko no spoguļkamerām. Gandrīz Leica M7 izmērā. 12 pikseļi, bet mums taču neinteresē, cik tai ir pikseļi. Sensors izmēra ziņā ir divreiz mazāks par 35mm kadru, bet arī tas nav būtiski. GF1 apstrādes algoritms RAW režīmā dod salīdzinoši labu dinamisko apgabalu. Uz aci skatoties liekas, ka kamerai varētu būt 5 robu lietojams apgabals (apmēram -3 līdz +2). Kā jau ar visu digitālo, gaišumi pavisam naski tiek nogriezti un aiziet pilnīgā baltumā, bet ēnās ir daudz vairāk informācijas. Par laimi GF1 viltīgi pamanās ļoti akurāti nomērīt ekspozīciju un nepārbliezt – tātad vienmēr dod priekšroku tumšākam kadram. Nepārbliezt gaišās zonas ir visas digitālās fotogrāfijas un kinematogrāfijas triks. Analogajā pasaulē ir otrādi – jo vairāk gaismas, jo labāk.
Es parāk daudz neiedziļināšos bildēšanā ar DMC-GF1. Mana tēma ir kinematogrāfija, un tādēļ es vairāk pieskaršos tieši video režīmam. Bildēt ar GF1 ir labi – kvalitāte ir stipri labāka nekā jebkuram kompaktās klases aparātam, pārsvarā gan pateicoties ātrajai F1.7 lēcai, kas dod smuku seklu asumu. Autofokuss ir ģeniāls un strādā ātri pat pustumsā, slēdža reakcija ir zibenīga un ar patīkamu klikšķi, ISO var lietot līdz 800 – augstāk tikai melnbaltajā režīmā vai samazinot kadru. LCD ekrāniņš ir liels, ass un ļoti krāsains. Režīmi ir visi parastie – visērtākais, kā vienmēr, ir A režīms. Viss cits turpat, kur citām kamerām. Izvēlnes saprotamas, kaut drusku pārbāztas ar dažādām muļķīgām iespējām kā, piemēram, seju atpazīšana. Vārdu sakot – 40 minūtes, un viss skaidrs. Tātad, filmēšanas režīms…
GF1 piedāvā krietni lielāku kontroli pār video nekā Olympus EP-1. Nav tiešas kontroles pār diafragmu, slēdzi vai ISO, taču ir EV kompensācija -3 līdz +3 un ekspozīcijas fiksēšana (AE lock), kas ir svarīgākais. Diafragmu tieši kontrolēt nevar, taču paralēli kompensācijai ir tāds kā “asuma sekluma” regulētājs, kas principā ir domāts tiem, kas nesaprot diafragmas un to ietekmi uz fokusa seklumu. Tā kā sekls asums šobrīd ir ļoti modīgi, GF1 pats vienmēr centīsies turēt diafragmu atvērtu cik iespējams. Man pretenziju nav – man arī patīk seklums. Pat ja ekspozīciju neslēdz un atstāj automātiski regulējamu – GF1 kaut kā smuki un gludi to māk nomainīt. Es īsti nesaprotu, kas tur notiek, bet tas viss liekas gluds, pārdomāts un nekas nelec acīs. Liekas, ka kamera vienmēr pati zina, kāda ir labākā ekspozīcija, un lieliski māk to sabalansēt. Video režīmam var aktivizēt arī histogrammu. Ar ekspozīciju viegli paspēlēties (silueti un tā) var ar to pašu AE-lock pogu.
Būtiski, ka tas ir lielāks par visiem standarta video sensoriem – par 4/3″ lielāks ir tikai RED sensors. Video attēla kvalitāte no GF1 ir 3 reiz labāka par jebkuru profesionālo 3CCD 1/3 collīgo kameru. Cena – trīsreiz mazāka. Ja nebūtu kompresijas, tad puslīdz vērtīgs ekvivalents īsto video kameru tirgū varētu būt Sony EX1, kas maksā pie 7000$. GF1 izmaksā zem 1000$. Tiesa, GF1 ar video ir nedaudz komplicēta darba gaita. Video tiek ierakstīts izmantojot ļoti efektīvu jaunās paaudzes AVCHD kompresiju 1280×720 izšķirtspējā 17Mb/s straumē iekš kaut kāda mistiska .mts konteinera. Lai video dabūtu atskaņojamu un montējamu, tas vispirms ir jāpārkodē. Visoptimālāk ir klipiņus pārvērst par .mov failiem iekš Apple noklusētā montāžas kodeka – AIC (Apple Intermediate Codec). Tādā optimizētā formā tos saprot gan iMovie, gan Final Cut, un montēt var ātri un viegli. AIC kodeks atļauj pietiekami platu video straumi (līdz 36MB/s un 720p, jebkam augstākam ir jālieto ProRes 422). Montāžas beigās ar Quicktime var eksportēt klipu uz ko vajag – pārsvarā uz MPEG4 vai H.264 kodētu .mov failu ievietošanai YouTube vai Vimeo. Ja klipu liekam tīklā, tad vēlamā video straume ir 5Mb/s. Atskaņošanai uz LCD ekrāna pilnā izšķirtspējā, vēlams klipu eksportēt ar vismaz 10Mb/s straumi, pretējā gadījumā attēls sāk kļūt nedaudz neass.
Darba gaita izskatās šādi:
Pagaidām montāžas rīki un dzelžu jauda vēl nav attīstījusies tik tālu, lai AVCHD atbalstītu bez pārkodēšanas. Tas nozīmē, ka viens 10MB .mts fails pārvērtīsies par 40MB failu to pārkodējot uz AIC vai ProRes montāžai.
Biju patīkami pārsteigts, ka mazais WD TV atskaņotājs labi tiek galā ar nekonvertētiem .mts failiem pa taisno no kameras. Uz LCD tipa HD televizora video no GF1 izskatījās vienkārši satriecošs – izšķirtspēja, krāsas, sekls asums un viss tas kopā rada nopietni cinemātisku iespaidu. Panasonic arī ir labi tikuši galā ar slēdža “želejas efektu” – nav redzamas nekādas ģeometriskas izvirtības, pat kratot kameru.
Runājot par kameras kratīšanu – GF1 lielākais un vienīgais trūkums ir kameras puses stabilizatora trūkums, kas vienmēr par sevi atgādina filmējot. Lai cik es censtos kameru rokā turēt stabili, tās forma un svars vienkārši neatļauj pilnīgi nekustīgu kadru. Attēla vibrācija, kas ir katrā klipā, nemaz neatgādina rokas kameras kustību (kas parasti ir organiska, jo kamera ir labi nobalansēta uz pleca nevis uz drebošām, sasprindzinātām plaukstām), bet gan parastu, tizlu drebelīgu vibrāciju, kura diemžēl nu nekā nav motivējama.
Risinājumi trīs. Var izmantot statīvu ar gludo galvu, bet kurš gan grib staipīt tādu hlamu apkārt. Var izmantot lēcu ar optisko stablizitaoru (patreiz pieejams tikai viens tāds patumšs zūms), vai klipam jāpiemēro digitālais stabilizācijas filtrs pēcapstrādē, kas ir tas, ko darīšu es. Final Cut Pro ir tāds Smoothcam filtrs, kas gandrīz vienmēr labi noņem drebuli ar minimālu kvalitātes zudumu – kadrs tiek palielināts kādus 3-4% atkarībā no drebēšanas intensitātes – ja klipiņš taisīts ir tīklam, tad kvalitātes zudums ir praktiski nemanāms.
Diemžēl šāda veida neapstrādāta kadra vibrācija ir pēdējā gada videogrāfu slimība. Vibrācija un bezfokuss. Kamēr kameras bija ar 1/3″ sensoriņiem, fokuss nebija problēma. Tagad var redzēt cik nemākulīgi mēs esam ar fokusu. GF1 ir autofokuss video režīmā, taču tas nav īpaši ātrs un tas mēdz ceļot, lai atrastu fokusu – tas ir, grozīt to turp un atpakaļ. Tādēļ fokusu vajag atstāt rokas režīmā un izvēlēties kadrus, kuros fokuss nav izteikti jāmeklē. GF1 jau tā ir grūti noturēt stabili filmējot, kur nu vēl ar vienu roku meklēt fokusa gredzenu.
GF1 ir foršs rīks un gadžets un atļauj visādas radošas izpausmes. Es jau esmu sācis filmēt materiālu dažādām īsām video idejām par Austrālijas ikdienu. Pagaidām GF1 ir diezgan sālīts, bet pēc 3-4 mēnešiem cena noteikti nokritīsies (jo būs iznācis kaut kas jaunāks), līdzīgi kā Olympus EP-1, kuru kretīniski nomainīja pret dārgāku EP-2 nieka dažus mēnešus pēc pirmā modeļa iznākšanas.
FYI: Neaiztikts AVCHD fails .mts konteinerī. (konvertējams ar VolitacHD)
Un prieks redzēt, ka VISS šis strādā tā kā tam vajadzētu un ka tavas cerības nebija velti lolotas. Parādās ticība digitālo vizuālo rīku tirdziņā.
Kompis man darbā ir Intel Core2Duo viens no labākā gala, 2GB RAM un sistēmas diskam ir 10000 apgriezienu, bet arī pirms tas tika piesprausts ātrums bija ļoti līdzīgs.
Es šaubos vai Premiere natīvi atbalsta AVCHD (FCP neatbalsta) un ja arī atbalsta, tad noteikti nevar reālā laikā atskaņot un veikt izmaiņas bez renderēšanas. Kad viņi saka, ka viņi "atbalsta" .MTS tas nozīmē, ka viņi pirms tam pārkodē to uz savu "optimizēto" kodeku. Tas acīmredzot ir tas, ko tavs Media Encoder darīja visu to laiku.
Es vienkārši esmu pieradis montēt normāli reālā laikā bez nekādām renderēšanām - man vajag redzēt normālā gludā straumē to, ko esmu samontējis iekš timeline.
Iebarojot AVCHD video iekš iMovie vai Final Cut, video tiek konvertēts (tas aizņem aptuveni stundu uz katrām 10 min. materiāla, atkarībā no dzelža jaudas). Pēc tam var montēt. Tā arī tika minēta kā problēma - ilgais konvertēšanas laiks.
http://forums.macrumors.com/showthread.php?t=751978
http://screencast.com/t/OWJiNmEy
:) skaisti, ne ? kompim būs ko darīt.
P.S.
Ar Sony PMW-EX1, kaut kas līdzīgs -
Arte TV Īsts HD