![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Analogā nostalģija jeb “Kas tur tā šņāc?”
Tā kā mans iepriekšējais raksts iznāca tāds veiksmīgs un sapelnīja daudzus komentārus, daudzas pārpublikācijas, visai iespaidīgu statistiku (apmēram 10 tūkstoši apmeklējumu kopā blogā) un nenormālu draugiem.lv cirkulāciju (apmēram 17 tūkstoši lasījumu) – saprotu, ka jebkurš nākamais raksts nu nespēs gluži tādu pašu kvalitāti sniegt. Bet tas nekas, jo ar rakstīšanu ir tāpat kā ar jebko citu, kas tiek radīts no nekā. Iedvesma nāk un iet, kad pašai labpatīk. Lai atlaistu sev spriedzi un pārtrauktu kautro klusumu, uzrakstīšu par nesenu manu jaunu analogo prieku.
Nesen eBay nopirku vecu un lētu mūzikas centru no septiņdesmitajiem, lai klausītos radio. Ieliku tajā uz ielas atrastu kaseti, un mani pārņēma silta, analoga skaņa, kuru jau biju pavisam aizmirsis. Kasetes monotonā griešanās, pogu un slēdžu mehāniskā klikšķēšana, lēkājošas metāla adatiņas – tas viss atgādināja laiku, kad audiokasešu pārrakstīšana un kompilācijas bija vesels sociāls notikums. Mēs te čīkstam par DRM, bet tad visas lietas notika ar RCA kabeļu (balts un sarkans, vai ne) bakstīšanu. Tas ir tāpat kā bildēt ar LOMO. Nesarežģīti, mehāniski. Tas, kas agrāk tika uzskatīts par kļūdu (bezfokuss, kreiss kadrējums, vignette, savādas krāsas) vai nepilnību (filmiņu jāpārgriež ar pirkstu, hahā) – tagad kļūst par “efektu”. Tāpat ir ar kasetēm. Skan tās briesmīgi, bet tur jau ir tas labums. Tas bija laiks, kad mūzika (un fotogrāfija) bija kaut kas, ko varēja turēt rokā. Kaut kas īsts un taustāms – dzīvs.
Es kādu laiku braukāju ar vecu auto, kam bija tikai kasetnieks. Tas bija forši, jo, ja gribējās mūziku, tad vajadzēja sameklēt kasetes, kas bieži vien bija izmētātas kaut kur uz grīdas vai aizmugurējā sēdekļa, un bieži vien vāciņi tika sajaukti. Tāpat kā shuffle – es tā īsti nekad nezināju, kādu dziesmu dzirdēšu. Starp citu, tāpat kā ar analogo fotogrāfiju, lietojot kasetes ir visā procesā daudz vairāk pašam jāpiedalās – jāiet meklēt mazi un aizmirsti krāmu veikali, kuros vēl kasetes varētu būt saglabājušās. Jāklausās, jāraksta, jāatklāj. Tas ir daudz interesantāk nekā novilkt dziesmu no tīkla. Varbūt brīvā mūzikas pieejamība arī ir iemesls, kapēc mūzika ir kļuvusi sūdīga. Tapēc, ka gaume ir kļuvusi sūdīga. Tāpat kā kino, kuru tagad mēs varam noskatīties uz sava sīkā ekrāna pat neizkustinot savas treknās miesas. Vairs nebaudām, tik patērējam.
Tā kā pēdējā laikā sapņoju, ka esmu īpašnieks klasiskam, astoņdesmito gadu pārnēsājamam Walkman kasetniekam, kuru klausos ejot pa ielu jautrā palēcienā vai braucot uz sava nākotnes motorollera, vēlējos vērst jūsu uzmanību uz vienu virtuālu mixtape scēnu ar nosaukumu Subnav. Tā ir lapa, kur skaņas entuziasti ievieto savas mūzikas kompilācijas. Jā, tieši tāpat kā sen, sen, kad mēs vēl mācējām veikli strādāt ar pirkstiem pauzējot, uztinot un ierakstot kompilācijas no vienas kasetes otrā, šie puiši veikli virknē skaņdarbus un saliek tos tik garā gabalā, ka to nevar pat pārtīt un kādu konkrētu dziesmu sameklēt. Tas ir labi, jo tad ir jānoklausās viss “darbs”. Subnav.com man patīk arī tādēļ, ka tur var atrast stundu līdz divas garus mikšus jebkurai gaumei. Man pašam ļoti tīk Fajita Funk, Funk from the Trunk. Tur ir visādi. Funk, soul, afro džezs, hiphops, visādi viegli un smagi elektroniķi un tā tālāk. Man regulāri apnīk visa sava mūzika, un tad es meklēju, lai atklātu kaut ko jaunu. Tapēc man ļoti patīk rakāties pa citu cilvēku iPod pleilistēm. Subnav.com ir tāda sajūta, ka tu klausies sveša cilvēka mūziku. Tur var novilkt visu kompilāciju .mp3 un baudīt ļoti labu shuffle.
Es gaidu dienu, kad atgriezīsies kasetes. Tad mēs visi atkal mainīsimies ar saviem mixtapes, sūtīsim tās apkārt pasaulei nepazīstamiem cilvēkiem, taisīsim smukus vāciņu ieliktņus. Pārnēsājamie atskaņotāji atkal būs normāla izmēra, nevis tādi, kurus var bikšu kabatā pazaudēt. Un visas ierakstu studiju asociācijas taču varēs iet ieskrieties ar savu mantkārību. Hahā.
Man patīk.
Pievienojos.
Tādas lietas piedod dzīvei garšu. gluži kā sāls šķipsna ceptiem kartupeļiem.
Bet palieku mūsdienu laikmeta elekroniski izlutinats dīkdienis, viņš skatās savas filmas datorā un nevis uz tēva atstātā projektora, kurš savu blāvo gaismas staru vērš uz aizkariem, ar tur piespraustu mazliet nelīdzenu palagu...
Es diezgan ilgi un dikti medīju Ghostbusters dziesmu, kaut kādā 5 piegājienā daudzmaz sanāca trāpīt. Bet kāda bija uzvarētāja eiforija kad sanāca uzķert, vai arī atrast džiburu, kam tā dziesma arī ir uz kasetes.... mp3 paaudzei šito kaifu vairs nesaprast :)
laikam jau tā arī ir, ka informācijas pieejamības līmenis bojā tās pašas informācijas kvalitāti.
bet, runājot par analogajām lietām, tad jau labāk klausīties plates. man, piemēram, ir sapnis nopirkt tādu normālu plašu atskaņotāju un mīļākos albumus/LP/EP, kaut vai tā klausīšanās procesa dēļ. nevis vienkārši atver atbilstošo programu un divreiz noklikšņini uz nosaukuma. tikai padārgs tas prieks.
pats jau arī bērnībā ņēmos ar kasetēm, tā kā tādu nostalģiju šis raksts uzdzen.
Kādi RCA kābeļi? Cik tev gadi? :D
Padomju kasetnieki VESNA 202, piecu pipšu štekeri un ieraksti ar mikrofonu no teļļuka skaļruņa. Pēc tam jau sekoja Mūrnieks, Būsim Pazīstami, pauze lentas maiņai un brīvais mūzikas tirdzniecības tirgus. :D
Bet bija pa smuko. :D
Gribēju arīdzan bilst par 'padomju standarta' spraudņiem .. savulaik pat zināju, kā salodēt .. :) Bet par 'kas tur tā šņāc' trūkumu sūdzēties nevar - joprojām gādāju plates :D
un visam jau ir labās un sliktās puses, bet digitālajam saskatu vairak labās.