![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Kameru kults
Brīdinu uzreiz – raksts ir ļoti tehnofīlisks un ar daudziem jo daudziem svešvārdiem, saīsinājumiem un anglicismiem.
RED ir tāds kā pagrīdes kults. Kultisti dzīvo tumšos pagrabos un tumšos forumos un slavina Džima Džennerda kameras. Viņi visu laiku debatē par kamerām un to attīstību, un pats Džennerds regulāri tur paciemojas, lai parunātu par kamerām ar saviem padevīgajiem kalpiem – kultistiem. Gandrīz vienmēr kultisti visi kā viens metas dziedāt un taujāt Džennerdam par jaunām kamerām, kad tās beidzot būs un cik tās maksās. “Kad būs SCARLETT? Kad būs EPIC?! Cik maksās?! Čali, man budžets, bet vajag filmēt filmu!! Palīgā!” Bieži vien, kad Džennerds apmeklē kādu foruma topiku, tad RED lietotājiem rodas vēlme pasludināt, ka viņi visu savu atlikušo mūžu filmēs tikai uz RED. Viņi grābs ciet visas kameras, filmēs savus bērnus un suņus pagalmā 4K izšķirtspējā un nodos kameras tālāk nākamajām paaudzēm. Tas ir tāds kā svēts pakts – RED. Tūkstošiem cilvēku tusē pa forumu un domā, ka viņi ir digitālās kino revolūcijas priekšgalā. Kas tie tādi – Arri un Panavision? Neko taču viņi nesaprot no kamerām, vismaz ne tik labi kā Džennards. Genesis maksā desmit reizes vairāk par RED, bet nebildē pat īsti uz 2K – kas par figņu?
Tad ir vesels bars ar pašproklamētiem tehniķiem, studentiem un entuziastiem, kas vienu reizi ir RED palietojuši un saka “nu jā, bija OK, laikam tīri labi.” Daži saka “Jā, bija forši, bet vecīt – 5D mk2 bilde ir daudz krutāka! Tu esi redzējis asuma seklumu uz 5D? Tas ir psc!” Nav jau RED vienīgais tāds “kults”. Kulti ir visur. Visi kā viens mēģinās tev ieskaidrot kaut ko citu – pastāstīt tev lielo noslēpumu, kapēc tieši viena un ne cita kamera ir pati labākā.
Viss sākās ar 35mm lēcu adapteru kultu. Viņi paņem lētā gala Sony Z1 vai ko līdzīgu, uzstellē P+S vai Redrock adapteri. Lēti, viegli un HD izšķirtspēja (meh, cik nu prosūmeru HDV par tādu var saukt). Var dabūt 35mm asuma seklumu – burvīgi. Bet tad viņi saprot, ka te līdzi nāk kaudze ar vizuāliem defektiem. Hromātiskās aberācijas, graudains attēls no matstikla. Stikls virsū uz stikla, tā piecas reizes, un gala beigās bilde ir tāpat sačakarēta, un, kamēr gaisma nonāk līdz pašam sensoram – gaismas ir palicis ļoti maz. Pats adapteris ar lēcu (un aksesuāriem) mazu kameru padara milzīgu, nesabalansētu, grūti vai praktiski neiespējami uz pleca lietojamu – sūds, vienā vārdā sakot. Attēls varbūt ir mīkstāks, bet filmēts taču tāpat tiek uz DV ar švaku datu straumi un labi ja 3 robu dinamisko apgabalu.
Tagad ir DSLR kults. Cilvēks ņem un nopērk 5D vai 7D foci. Nopērk vai aizņemas kaut kādu optiku. Atrod pāris aksesuārus fokusam un, aiziet, taisīs kino. Diafragmu vaļā līdz galam, jo tā taču ir modīgi. Tad viņš beidzot saprot, ko nozīmē asuma seklums. Nav fokusa speciālista – nav asuma. Gala beigās viņam ir daudzi gigabaiti ar neasu materiālu, kas turklāt ir jau kompresēti iekš H.264 – ko tālāk? Montēt grūti – vajag lielu jaudu, lai Adobe Premiere tiktu galā ar kompresētiem 1080p HD failiem. Ja tev ir Final Cut – gatavojies uz ilgu konvertēšanu uz ProRes vai kādu citu vidējo optimizēto montāžas kodeku. Tad tiek atklāts, ka H.264 ir neganti starpkadru kompresijas artefakti un DSLR sensori nemaz tā īsti nav piemēroti video un stipri samazina kameras dzīvotspēju. Un, ja tu daudz filmēsi sauli, tad sensors var arī izkust. Tas tā.
RED tomēr ir praktiskāk – izīrē, nopērc, izīrē dārgas lēcas. Ja daudz naudas, tad ar PL bajoneti, ja nav naudas, tad kaut kādus vecus Nikon stiklus arī var uzlikt. Bet tad kāds biedrs no konkurējošā kulta skaļi nokliedzas – “eu, bet RED taču ir Bayer tipa sensors! Tur nav nekādi 4K pikseļu, tie ir klaji meli. Tas pat nav īsts RGB!” Vadoties pēc tādas loģikas RED tas pats DSLR vien ir, tikai ar jaudīgākiem dzelžiem un smagāks.
Protams, ir vēl analogais kults. Šajā kultā jebkurš arguments parasti beidzas ļoti ātri, jo kāds pasaka “Vecīt, analogajā ir spēks. Tas ir skaists un dzīvs.” Un tad iestājas klusums, jo tā īsti pretī jau pateikt neko nevar. Izņemot to, ka filma ir nenormāli dārga, to ir nenormāli dārgi attīstīt, skanēt, krāsot un pārdzīt. Un tad vēl katra “filmas kopija” ir izmantojama tikai varbūt 20 reizes, jo projektors to saskrāpē, un tā vairs nav demonstrējama. Vai arī laborants ir aizmirsis iztīrīt burciņu, un viss lielais masu skatu kadrs, kas izmaksājis miljonus, vairs nav derīgs, jo visa filma ir dzeltena vai izbalējusi kaut kādas ķīmiskas kļūdas dēļ.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Man nav ne jausmas. Laikam pildu ilgo klusumu ar nejaušām pārdomām par kino industriju un tehnoloģiju.
http://www.engadget.com/2010/03/17/arri-alexa-joins-red-to-kill-celluloid-in-2010/
Analogajā ir dvēsele, tas gan, bet lai tas paliek Meistariem, kas zin kā ar to rīkoties, mums pārējiem atliek vien pieņemt un iemācīties strādāt ar Digitālo, ko tur daudz, tas ir tikai instruments lai sasniegtu mērķi - filmu, videoklipu, reklāmu, whatever :) Piekrīti taču, būs džeki, kas ar 300$ miniDV kameru var uzfilmēt šedevru, un ir džeki, kas ar 10 miljonu budžetu un pārākajiem dzelžiem nevar neko izdarīt.
Patiesi un nav ko tur iebilst. Vismaz fotogrāfēt ar filmu viennozīmīgi ir interesantāk un krietni vairāk sajūtu līmenī tas viss notiek.
Varbūt tu kādreiz varētu pastāstīt par savu pieredzi pie kāda projekta ar analogajām tehnoloģijām..
Mazs sapnītis, kuru kārojas kādreiz izdzīvot.
No savas pieredzes varu teikt, ka biezhi vien ne jau dop ir tas kursh izvelas mediju... tadi sudigilaiki pienakushi, bet tik un ta tas ir nepareizi.
Otra lieta ir lai tie kultisti aiziet uz kiniti ar savu materialu un paskatas, kur pie slikta projektora pat 35 mm bilde izskatisies ka no minidv nakusi. Tada problemas vismaz pribaltika ir, dop peec skreeninga var iziet un noshauties.
Par Red - raw ir jēga, bet kopumā sintētiska bilde - der atbilstošam formātam. Smags.
Pēdējā laikā iefanoju par SI - viņiem atšķirībā no citiem ir riktīgi sakārtots workflow. Un mini izmērs vispār ir ko vērta manta ;)