Pieradis pie tumšās Ziemeļeiropas, es vienu rudens pēcpusdienu, izkāpjot no sava vecā Mitsubishi Galant, kārtējo reizi aizmirstu izslēgt tuvās gaismas. Nākamajā rītā, savu kļūdu sapratis un uztraucies par kavēšanos, iekāpju taksī pilsētas centrā un braucu uz filmēšanu uz kādu talāku Melburnas nostūri. Taksī gaiss karsts un sauss, jo sildītājs un ventilators bliež uz pilnu klapi. Secinu, ka +18 grādi manam šoferim ir stipri par maz, ņemot vērā, ka viņš ir no citas klimata joslas. Pa radio klusi skan kaut kas no Indijas popmūzikas scēnas. Jo tālāk no centra un iekšpilsētas rajoniem izbraucu, jo vairāk sajūtu īsto Melburnu.

Mazos, omulīgos un gaumīgi Eiropeiskos iekšpilsētas kafūžus un ēdinātavas pamazām nomaina krietni vienkāršākas tuvo austrumu ēdinātavas. Vietu nosaukumi pārtop no Le Petit Français, Crêperie vai Bastille uz vienkāršākiem un lakoniskākiem nosaukumiem, kā, piemēram, Lamb Kebab, Best Ever Souvlaki vai vēl lakoniskāku – Grill. Vidusjūras salāti, crepes un pastas vairs nav atrodamas, taču to vietā uz stieņa grozās jēra giross jeb kebabs, jeb vienalga kā to sauc, jo termini ir vairāki, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – gaļa ietīta lavašā. Turpat blakus stipri ož pēc karija, kaut gan par ēdinātavas klātbūtni nekas neliecina. Mazie un ekonomiskie japāņu auto, kā arī Eiropas auto, kas dominē iekšpilsētā, vairs nav tik bieži redzami. Auto izmēri un motoru jaudas, turpinot braukt tālāk no centra, pieaug aritmētiskā progresijā. Vietējais “huļigankas” ekvivalents šeit ir 4-litrīgs Holden Commodore, kas atgādina milzu opeli, un tādus, kas skaļi gāzēdami mums pabrauc garām, ieraugu aizvien biežāk. Pats ikoniskākais no šiem ir auto tips, ko dēvē par Ute – no vārda utility vehicle. Tātad, kaut kas ļoti praktisks. Ir grūti radīt priekštatu par šo auto tipu, jo tāds nav sastopams nekur citur pasaulē. Tas atgādina sporta kupeju, kas pārtaisīta par kravas auto. Realitātē šis auto ir absolūti nepraktisks. Tas rada iespaidu, ka tā idejas autors ir mēģinājis apvienot labāko no abām pasaulēm, respektīvi – sportisku auto, kas tajā pat laikā būtu praktisks, taču rezultāts nav īsti ne viens, ne otrs. Mašīnā ir tikai 2 sēdvietas, jo lielāko kuzava daļu aizņem diezgan sekla kravas kaste. Lai to visu svaru panestu, tajā ir iebāzts milzīgi jaudīgs un rijīgs motors. Rezultātā – tā īpašnieks iztērē lielu daudzumu enerģijas (un līdzekļu), lai pārvietotos ātri, bet neko citu kā sevi (+1) un dažas kastes, un varbūt saliekamās trepes pārvadāt tāpat nevar. Man, kā eiropietim, šis auto tips liekas izsmejams. Īpaši kombinācijā ar tā tipisko vadītāju, kas visbiežāk ir ar biezu akcentu apveltīts, grieķu vai itāļu izcelsmes būdīgs čalis, kas visticamāk strādā stroikā un nevienu braucienu neuzsāk bez alus sešpakas. Kas varbūt nav tik bīstami, jo vietējais alus šajā klimatā no organisma izfiltrējas tikpat ātri kā fizioloģiskais šķīdums. Bet, jo tālāk braucu, jo vairāk saprotu. Šosejas platas, segumi kvalitatīvi, attālumi neiedomājami, arī degviela lēta. Apvidus auto, kompaktie kravas auto, utes un milzīgi vagoni šajā kontekstā neliekas savādi. Es pieķeru sevi stereotipizējam, taču laikam jau bez stereotipiem nav iespējams šo kultūru sagrābt saprotamā un kodolīgā formā.

“How’s it going, mate?” šoferis man tipiski uzspēlēti jautā pēc brīža, pārtraucot ieilgušo klusumu un Indiešu popmūzikas fonu. Es atbildu, ka man iet labi, jo man ir slinkums viņam skaidrot, ka es esmu no Eiropas un viņš droši var man nejautāt, kā man iet, jo ne es taisos stāstīt, ne arī viņu tas interesēs. Es jautāju, no kurienes viņš ir, un šis saka: “Sri Lanka, mate!” Es mazliet nokaunos par viņa viltus austrālisko akcentu un vārda “mate” uzspēlēšanu katra teikuma beigās un uz mirkli aizlieku sev roku priekšā sejai. Vārds pa vārdam, un atklājas, ka viņam ir maģistra grāds ekonomikā un finansēs. Gandrīz jau pajautāju – ko tad ellē viņš dara nodrāztā taksometrā, bet tad man viss pašam top skaidrs, un vienīgais, ko varu atbildēt ir “Ā, forši.”

Tādi kā viņš Melburnā mitinās vēl pāris simts tūkstoši, kas izmantojuši Austrālijas lieliskā (un plaukstošā) starptautiskā “izglītības tirgus” priekšrocības. Studentu vīza Austrālijā ir stabilākais ceļš uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Pēkšņi universitātes, skolas un koledžas šeit kļūst par ļoti ienesīgu biznesu. Studenti no Austrumāzijas un Indijas īpaši satraukti par izglītības kvalitāti nav, bet ir ļoti priecīgi par to, ka skola nodrošina vīzu ar darba atļauju. To faktu, ka šeit pastāv sarežģīts mahināciju un krāpšanās tīkls un ka valdības naivums un aklā uzticība ir tikusi gadiem ilgi izmantota, lai varētu šeit ieplūst neganti imigrantu pūļi, sabiedrība sāk apjaust tikai tagad. Tā nu mēs braucam un pabraucam garām kaut kādai “apkalpošanas universitātei”, kura visticamāk statistiski ir viena no veiksmīgākajām izglītības iestādēm pilsētā un katru semestri sagatavo simtiem cilvēku un apmāca tos šķīvju iznēsāšanā vai kases aparāta lietošanā. Es gan pieļauju, ka mans šoferis varētu pat būt ieguvis grādu īstā augstskolā, taču nokļuvis ir tajā pašā situācijā, kur visi citi – pārapdzīvotībā. Atminos, ka viens baltais austrālis (pēc dažiem aliem) sūdzējās, ka aziāti te izkonkurē vietējos gan darbā, gan izglītībā, gan arī algas prasībās. Visa konkurence, kas izriet no pārapdzīvotības, mēdz šad tad pārvēsties starp-rasu saspīlējumā, kas agrāk vai vēlāk noved pie noziedzības un rasisma. Tikmēr, kādā vilciena vagonā, tālu no centra, tiek piekauts kāds indietis.

Vārds “rasisms” gan šeit tiek uztvers kā mēris – no tā izvairās, to dzirdot visi pārmet krustu un aizgriežas prom. Melburnieši sevi godina, sit sev pie krūts un apgalvo, ka nav rasisti, kaut tajā pašā laikā piekopj “preferenciālismu” – sistēmu, kurā neoficiāli baltie cilvēki izbauda labvēlīgāku attieksmi un priekšroku dažādās situācijās. To sajutu jau pirmo reizi lidostā, ejot cauri muitas un karantīnas kontrolei. Nabaga pakistānis dabūja stāvēt garajā “kratīšanas” rindā ar savu vienu maisiņu, kamēr es ar saviem 3 čemodāniem, kas piekrauti ar tax-free zonas labumiem, smaidīdams izgāju cauri muitas darbiniekiem taisnā ceļā uz izeju, smaidīdams sakot , ka “man taču nekas aizliegts nav”.

Melburna ir kontrastu pilsēta. Iespējams, ka pirms dažiem gadiem, kad pilsēta ieguva prestižo pirmo vietu starptautiskā pētījumā par pasaulē dzīvošanai labākajām pilsētam, tā nebija. Pat pirms trim gadiemļ, kad es šeit ierados pozitīvi uzlādēts ar piedzīvojumu un pārmaiņu lādiņu, es biju pārliecināts, ka drošākas pilsētas pasaulē nav. Tagad, kad laiks ir pagājis un man ir pārgājusi tīrā gaisa un ūdens izraisītā eiforija, es redzu lietas skaidrāk. Sabiedriskais transports ir palicis netīrāks un pārbāztāks. Saduršanas gadījumi pilsētas centrā ir aizvien biežāki. Policija ir paziņojusi, ka divu policistu patruļas ir kļuvušas pārak bīstamas biežo uzbrukumu dēļ, un tādēļ policija pārvietojas pa pilsētu grupās pa četri. Es esmu iemācījies izvairīties no dažām dzelzceļa līnijam dažos noteiktos dienas laikos. Esmu kļuvis par vietējo. Tomēr negribu radīt nepareizu iespaidu un apgalvoju, ka Melburna ir forša pilsēta savas rasu un kulturālās dažādības dēļ (tik tālu kamēr neviens netiek sadurts). Atliek man vien apskaust tos Melburniešus, kas pieder pie kādas ievērojamas etniskās vai kultūras grupas. Ja spāņu vai itāļu valoda būtu mana pirmā, draugus es šeit atrastu ātri. Tāds indietis, kas šeit atbraucis, varētu šeit nodzīvot visu dzīvi pat īsti neizdzirdējis (kur nu vēl iemācījies) angļu valodu. Bet, tā kā esmu latvietis, tad īsti nejūtos nekur līdz galam piederīgs. Pie slāviem iet tā kā neprasās, skandināvi ir pārāk noslēgti, rietumeiropieši jau tuvāki, bet arī līdz galam nē. Starpcitu, vienīgais, kas dzēra balzāmu un neviebās, bija francūzis. Pat krievi pieklājīgi atteicās pēc pirmajiem 20 gramiem. Tā nu es sevi esmu atradis imigrantu pilsētā, kas ir paņēmusi visu labāko no pārējās pasaules. Stereotipi, diemžēl, nāca komplektā.

Ir vēla nakts vai agrs rīts. Esmu vienā no demokrātiskākajiem iekšpilsētas tusiņu rajoniem, kuru iecienījuši jauni cilvēki ar asimetriskām frizūrām, īsām biksēm un adītām vestītēm. Gandrīz pidžamā uz vietējo nočņiku izgājusi ir sieviete tā-ap-trīsdesmit. Viņai varētu gan būt arī 21, jo šajā saulē āda ātri kļūst sausa. Sejā viņai manāms nogurums, droši vien, ka no konstantās THC uzņemšanas, un tā dēļ arī grūti noteikti vecumu. Izspūrusi, nekrāsojusies, uzvilkusi nošļukušas treniņbikses un čības viņa ieiet veikalā. Pēc skata ne gluži apaļa, bet ar platiem gurniem un pleciem, pie kuriem, visticamāk, vainojami saldie enerģijas dzērieni, ko viņa cītīgi katru rītu un pusdienu pārtraukumu ir dzērusi. Es, mēreni noreibis, bet solīds, noguris un ar imigrantu mīlestību gatavoto jēra kebabu rokā lūkojos ielas virzienā pēc kāda takša. Kad esmu ticis līdz izkāpšanai, atvadoties no šofera nevilšus izmetu “Thanks, mate!”, un pats par sevi nobrīnos. Nezinu, kas tieši man no Melburnas pietrūks, bet zinu, ka jēra kebabs tas noteikti nebūs.