Ir nepieciešams objektīvs ar fiksētu diafragmu visā fokālajā garumā. Filmējot gandrīz obligāti vienmēr ir jālieto manuālais ekspozīcijas režīms, lai neļautu kamerai pašai regulēt attēlu pēc saviem savādajiem uzskatiem. Ja tu lieto kādu no lētajiem zūmiem, tad tie gandrīz vienmēr ir ar mainīgu diafragmu. No f3,5 platajā galā līdz f5.6 garajā. Vispār f3.5 ir diezgan nožēlojama gaismas caurlaidība. Es teiktu, ka jāņem ir vismaz f2.8 un ar optisko stabilizatoru. Uz samazinātā 7D sensoriņa tas 2.8 ir tā vien kā tieši laikā. EF-S 17-55/2.8 USM IS starp citu ir ļoti universāli sakarīgs risinājums uz 7D video darbiem. Diemžēl – kā jau visa lētā gala tehnika (un 700 Ls ir lētais gals optikas pasaulē) tas stikls neizturami kropļo attēlu stūros. Ne-iz-tu-ra-mi. Pat tālajā galā neko apaļu vai kantainu nevar likt kadra stūros – viss tiks izstiepts kā veca lupata. Fui, pē. Es tagad saprotu, kapēc augstā gala Zeiss, Cooke un Panavision maksā vairākus desmitus tūkstošu.

Vienmēr (pavisam, pavisam vienmēr) ir jālieto 1/50 sekunžu slēdzis filmējot video. Iemesls, kapēc interneti ir pilni ar tizliem klipiem, kas izskatās ļoti pēc “video”, ir tas, ka filmētāji izskrien saulē, kur pat pie ISO 100 viss būs pārāk gaišs, lai dabūtu normāla paskata bildi, pie f2.8 aizgriež slēdzi uz 1/2000. Kas ir absolūti nepareizi. Slēdzim ir jābūt 1/50, kas ir ekvivalents 180 grādu rotējošajam slēdzim kino kamerās. Vienmēr. Tas saglabā kaut cik dabisku motion blur un piedod kustībai ļoti nepieciešamo mīkstumu.

Video attēlam no 7D reāli ir aptuveni 2,5 līdz 3 stopu izturība pret pārgaismošanu (augšējais dinamiskais apgabals). Cilvēku valodā tas nozīmē, ka jebkas ainā, kas ir +3 stopi virs normālās ekspozīcijas, aizies pilnīgā baltā clippingā. Labi, varbūt tā nebija cilvēku valoda īsti. Īstajā cilvēku valodā – pagriez to prom no loga. Apakšējais apgabals ir labāks – kādi 4 stopi. Ar cipariem tā vienmēr ir. Filmējot baigi jāuzmanās no gaišumiem. Vienīgā reize, kad gaišumi izskatās pievilcīgi, ir tad, kad tie ir pilnīgā bezfokusā un veido bokeh aplīšus.

Rokas kamera nenozīmē, ka kamera jātur rokās. Ja filmē, turot kameru rokās ar garu objektīvu bez stabilizatora, tad attēla drebēšana ir tik pamanāma, ka tā sabojā visu garastāvokli. Jebkāda kustība (iešana), turot kameru rokās, arī ir izslēdzama, jo sasprindzinātas rokas galīgi nevar vibrāciju slāpēt, par spīti tam, ka mums šķiet, ka rokas ir vislabākais amortizators. Tā nav. Vislabākais amortizators kustībai ir torss un viduklis. Tapēc kamera, kas atrodas uz pleca un kas ir pareizi sabalansēta ar atsvariem, vienmēr skrienot vai ejot kustēsies daudz mazāk un kustība būs daudz dabiskāka. Tapēc kamera ir jātur uz pleca. Tikai tādā veidā ir iespējams iegūt normālu, dabisku, dokumentālu “rokas kameras efektu”.

“Želejas efekts”. Tā ir daudz. Tur vairs nav, ko diskutēt. Strauji kustināt kameru horizontāli vienkārši nedrīkst. Jāizvairās arī no straujām objektu kustībām – piemēram, filmēšanas ārā pa logu no braucoša auto. Tas tapēc, ka lēts sensors.

Noteikti ir vajadzīga speciālā follow focus štelle, jo autofokusa efektīvi video režīmā nav un fokuss ir jāgroza ar roku. Tas nozīmē, ka, lai nekratītu kameru un neizmežģītu roku mēģinot aizsniegt lēcas fokusa ripuli, vajag izmantot puļķi. Puļķi parasti ir padārgi. Un pat ja puļķis ir nopirkts, ir nepieciešama nopietna prasme, lai ar to rīkotos. Ir jāprot filmējot paredzēt fokuss. Un griežot gredzenu ir jājūt fokuss un vieta, kur tas telpā atrodas, lai nebūtu pārāk daudz “fokusa meklēšanas” kadra laikā.

Ja normāls cilvēks bildējot ar 1 bateriju var izvilkt vismaz 4 dienas, tad video nokauj 7D bateriju pāris stundās. Es nēsāju līdzi 3 baterijas, kas man ļauj filmēt vienu dienu. Protams, baterijas dzīves laiks atkarīgs no tā, cik ilgi filmē un/vai tur kameru ieslēgtu starp kadriem. Es praktiski visu dienu turēju kameru ieslēgtu (live view režīmā) un tā strādājot vienā dienā arī tām 3 baterijām cauri izgāju.

Skaņa. Iebūvētais miķis nekam nav derīgs tikai tapēc, ka atrodas blakus objektīvam un ieraksta jebkuru objektīva troksni, sākot no stablizatora dūkoņas līdz fokusa un zūmu gredzenu grozīšanas šņākoņai. Ja ir nepieciešama skaņa filmējot ar DSLR, tad ir nepieciešams ārējais miķis. To var ērti uzlikt uz kameras hot shoe. Ir pieejami vairāki nedārgi risinājumi. Piemēram, Rode Video Mic vai tas pats Sehnheiser MKE-300. Abi darbojas uz vienkāršas baterijas nevis uz Phantom barošanas. Sehnheiser mazais miķis tomēr ir nedaudz par mazu un, liekot to uz hot shoe, tas tāpat ir pārāk tuvu objektīvam. Tādēļ es to samudrīti piemontēju sev uz pleca uzkabes, izmantojot zibspuldzes adapteri statīvam. Vēl viena liela problēma 7D ir ar AGC jeb Auto Gain Control, kas principā nozīmē, ka audio tiek “normalizēts” un nav iespējas to pagriezt skaļāk/klusāk. Šobrīd šo problēmu var atrisināt ar kreiso Magic Lantern programmatūru, taču raksta tapšanas brīdī uz 7D tā vēl nav pieejama.

Ir vēl viens nopietns trūkums 7D, kā arī visiem citiem šādas klases rīkiem, un šis trūkums tur ir atstāts apzināti. Kaut vai tapēc, lai Canon neiznīcinātu paši savu video kameru tirgu. Trūkums ir programmatūrā un HDMI savienojumā. Tiklīdz aparātam tiek pieslēgta HDMI ierīce, kā piemēram ārējais monitors (ļoti svarīgs) – aparāta ekrāniņš tiek izslēgts. Augstākajā mērā kaitinoši. Ja ir vēlme pievienot kompaktu ārējo HD monitoru asistentam vai režisoram, tad jāliek ir uzreiz divi, pretējā gadījumā tu pats vairs neredzi, ko tu filmē. Diemžēl HDMI izeja ir tikai viena, tādēļ divu monitoru gadījumā ir jāliek HDMI sadalītājs, kuram vajag barošanu. Tas automātiski nozīmē 12V bateriju kaut kur pie/zem/aiz fotoaparāta. Un tas attiecīgi nozīmē veselu citu kaudzi ar loģistiskām vaimanām.

Tā kā 7D iebūvētais ekrāniņš ir mazs, lai tajā saredzētu kritisko fokusu, ir ļoti jāsasprindzina acis (spožā saulē tas praktiski nav iespējams). Tādēļ kā labu altenratīvu varizmantot kādu no “lupām”. Zacuto ražo ne pārāk lētas, bet ļoti labas lupas. Starpcitu, piespiežot aparātu sev pie acs, tas kļūst nedauz stabilāks, jo tam ir vēl viens kontakta punkts ar ķermeni.

Secinājums ir tāds, ka pats par sevi 7D (un arī visi citi DSLR) nav īpaši filmēšanai piemērots, tik tālu cik tas attiecas uz nopietnu filmēšanu. Lai ar to normāli strādātu, tas ir jāapkrauj ar kaudzi dažādu 3.pušu aksesuāriem un galu galā visa uzparikte izmaksā tik pat, cik… normāla video kamera. Tāds ir tas DSLR paradokss. Taču nav viss tik drūmi. DSLR video tomēr ir nesis pavisam svaigu un jaunu filmēšanas stilu. Liela izšķirtspēja, švaks fokuss seklā asuma dēļ, lieliskā ISO jauda, kas, samazinot video attēla izmēru, praktiski vispār troksni noslēpj, interesanta montāža, utt. Lūk, labs piemērs, kādu svaigumu var sameistarot ar DSLR:

Starpcitu, baltais, mirgojošais gļuks šajā klipā ir no fotokameru zibspuldzēm, un to izraisa tas pats sensora atjaunošanās, aiztures vai “želejas” gļuks. Kā nu to labāk patīk nosaukt.