Mūsu ziema mūs nelutina ar pārāk daudzām saulainām dienām, tās parasti jāskaita uz pirkstiem. Cik skaista tomēr ir Rīga, kad uz to tādā zili baltā dienā lūkojas caur fiksētu 180mm objektīvu. Parkā, kur zemā, spožā saule sitas cauri kokiem, veidojot, iespējams, sarežģītākos gaismas apstākļus, atstarotais mērījums rāda vismaz 7 stopu atšķirību starp zilgano ēnu un zilbinoši spožo, saules aplieto sniegu. Taču man ir filmiņa. Jaunā Portra 400, kam tas būs pamatīgs izaicinājums. Apstākļi sliecas uz IDR jeb impossible dynamic range. Izaicinājums arī pašam, pašrocīgi eksponējot, ņemot daļēji vērā klasisko Sunny-16 likumu un Sekonic mērītāja panisko lēkāšanu, jo šādos gaismas apstākļos kontrasta gradācija jebkurā ainā ir milzīgi plata un pārklāj visu ekspozīcijas skalu, kas, visticamāk, izsistu no ierindas pat pašu gudrāko DSLR mērītāju. Man salst pirksti un ausis un man jālieto tumšais filtrs, lai dabūtu to F-robu, kas man patīk.

Katrai sezonai ir savi dabiski skaistās gaismas mirkļi. Ļoti skaista gaisma bildēšanai vasarā ir aptuveni 20 minūtes pēc saulrieta, kad vienmērīgs spīdums pārņem telpu un ielas gaismas sāk jaudas ziņā konkurēt ar debesu spožumu un izstaro siltu, gandrīz violetīgu, mīkstu un visu aptinošu gaismiņu. Vēl skaistāki apstākļi ir ne pārāk agrā un skaidrā vasaras rītā, kad saule vēl nav pārāk augstu un debesis klāj plāna, plāna mākoņu kārtiņa, kas vairāk atgādina vienmērīgu miglu, nevis mākoņus, padarot sauli maigāku un mīkstāku, bet saglabājot spožumu un kontrastu. Bet ziemā pati skaistākā gaisma ir tādās dienās kā šodiena, kad saule ir zeltaina un zemu, taču visapkārt zemi klāj pats lielākais un mīkstākais atstarotājs, kāds ir iespējams – nedaudz kūstošs sniegs un ledus, kas ļoti efektīgi piepilda ēnas ar vienmērīgu, taču neuzbāzīgu gaismu. Filma mīl gaismu, un gaismas šodien ir daudz.

Tā es staigāju pa pilsētu, ko es labi pazīstu, un pamanu, cik smaidīgi un priecīgi šķiet pretimnācēji, kas ir iznākuši ārā uz ielas tieši to pašu iemeslu dēļ – lai piemiegtu acis spožajā ziemas saulē. Tas šķiet neticami, cik strauji var mainīties cilvēku noskaņojums, kad logos iespīd saule. Policisti pie vēstniecības smaida, remontnieki čalo ap atvērtu kanalizācijas lūku, vecāki pastaigājas ar bērniem. Kad tieku līdz 7.kadram, mana Pentacon Six slēdzis sāk iesprūst, jo vecais lubrikants mehānismā sasalst un paliek lipīgs. Tas man liek pasēdēt kafejnīcā pie radiatora un atkausēt dzelžus, lai varētu pabeigt filmas rulli. Tad es dodos tālāk, gar Daugavas malu ar līkumu atpakaļ uz Pulkveža Brieža ielas pusi, uz BFS, kas ar draudzīgu žestu noziedojuši man jauno Portra filmiņu izvērtēšanai. Nejaušības pēc ausīs skan tas pats vecais džinsu pāris. Mani tad pārņem tāds miers, ko neesmu jutis kopš Melburnas, kad bez raizēm un rūpēm dīkdieņoju un fotografēju “vienkārši neko”, blandoties ar sulas glāzi starp palmām pirmajā siltajā pavasara dienā. Tāds miers, kas rodas brīžos, kad tu nepārprotami un ar visu ķermeni jūti, ka atrodies pareizajā laikā, pareizajā vietā un dodies pareizajā virzienā.

Fotopastaiga ir terapija. Īpaši tik fotografiski skaistā dienā kāda bija šodiena. Ir tāda neparasta vieta Esplanādē, apmēram pa vidu parkam, kur zemā saule aiz Raiņa pieminekļa spiež lielās viesnīcas virzienā, atstarojoties tās gandrīz spoguļotajos stiklos. Ja tu kādreiz esi tajā vietā brīdī, kad saule ir zemu, bildē tur cilvēkus. Tu iegūsi zeltainu, jaudīgu kontūrgaismu cilvēku matos vai vaigos. Tu dabūsi milzīgu atstaroto gaismu no viesnīcas, kas ir tik jaudīga, ka piepilda visu parku. Šāda veida gaismojums, ja to būtu nepieciešams radīt mākslīgi, izmaksātu vairākus simtus, ja ne tūkstošus un arī tad noklātu tikai nelielu pleķīti.

Diemžēl mans P6 izturēja tikai 20 minūtes salā un es paspēju izbildēt pusi no filmas. Eļļa sasala, palika lipīga un 6 kadri tika pārbliezti, jo slēdzis “palika iestrēdzis” atvērts. Izdevušās dažas bildes šeit.