iPad ir pierādījums koncepcijai. Domāt par tā iegādi reālistiski varēs pēc gada vai diviem. Ir jāpagaida vismaz 2 jaunas dzelžu revīzijas un OS versijas, lai tā ierīce taptu gribēta. Pirmkārt jau, vajadzētu būt iespējai darbināt vairākas aplikācijas vienlaikus, īpaši vienlaicīgi uz vienas darba virsmas (tā taču ir pietiekami liela). Otrkārt, vajadzētu USB konektoru foto un video ielādei vai ārējai klaviatūrai. Jā, ir pasaulē cilvēki, kas uzskata, ka rakstīt nopietnus teksta daudzumus ir ļoti grūti uz virtuālās klaviatūras, vienalga cik tā liela vai maza. Esošais ārējās klaviatūras risinājums ir ne tikai neglīts, bet arī liek tev bakstīt ar degunu tieši ekrānā – tas ir par tuvu. Treškārt, vajadzētu kameriņu Skype sarunām (kas ir pat lētiem plastmasas EEE pīšļiem) un to nolādēto Flash atbalstu. Un tad vēl vajag jaunas aplikācijas. Daudz. Jo šobrīd man nav nekādas vēlmes pēc gigantiskas kartes, weather vai kalendāra – tas viss ir jau pieejams. Tad, kad es varēšu uz iPad ielādēt safilmēto video, turpat to samontēt un ielādēt tīklā – tad gan es iešu taisnā ceļā uz veikalu.

E-lasītāja funkcija ir kaut kas, par ko man nav viedokļa. Es redzu, cik ērti un labi būtu turēt visas grāmatas, žurnālus un periodiku vienkopus. Bet vai tad tas jau nav atrisināts ar RSS? Kāda motivācija man būs maksāt $10 par Wired kopiju, ja to tāpat un par brīvu var izlasīt viņu mājaslapā? Smukas ilustrācijas? Ja es nudien jūtos nostalģisks un gribu žurnālu, kuram ir smarža un tekstūra, tad es drīzāk aizeju un nopērku to uz žurnālu veikalu un lasu dīvānā – kā ar īstu žurnālu pienākas. Es redzu, saprotu un jūtu, ka šis jaunais tirgus un jaunā tendence būs veiksmīga, taču es vēl neredzu sevi tajā. Jebkurā gadījumā, būs vajadzīgas ļoti daudzas OS revīzijas, kamēr cilvēki pārstās gribēt lasīt grāmatas tradicionālajā izpratnē un tā vietā turēs klēpī siltu un spīdīgu mantiņu.

Šobrīd, uz tā tirgū iznākšanas dienu, gan iPad ir diezgan bezjēdzīgs un nedara neko tādu, ko nevar iPhone vai Touch. Kas zina, kad vēl iPad atnāks līdz Eiropas un Āzijas tirgiem. Iespējams, ka līdz tam laikam jau būs jauns iPad. Tikmēr nabaga amerikāņi kā vienmēr būs testa žurciņas – sapirksies kā traki un ilgi lietos nenoslīpētu produktu. Mēs, kas ir visi pārējie, to visticamāk iegūsim tad, kad tas reāli būs labs un lietojams.

Tomēr cilvēces alkatība ir neizmērojama. Tieši tagad to var vislabāk redzēt – ilgi briestošais haips un ilgā gaidīšana, kā jau ar praktiski jebkura jauna Apple produkta iznākšanu, ir novedusi pie masīva un apskaužama pieprasījuma. Kad vēl būs izdevīgāks brīdis, lai varētu no tik ļoti kārotā un praktiski garantēti populārā produkta izspiest maksimāli daudz naudas? Es biju pārliecināts, ka tāda veida iracionāla alkatība sagrābt vairāk un vairāk, kaut tas nav nemaz vajadzīgs, piemīt tikai tautām un nācijām, kas nesen iznākušas no ilga un tumša, depresīva perioda (piemēram, Latvija). Tagad es redzu, ka tas piemīt visiem. Visi kā viens lec uz vagona un nu tik slauks naudiņas. Drakoniski līgumi uz 24 mēnešiem, kuru laušanas gadījumā būtu jāmaksā krietns sods plus vēl neizmaksātie maksājumi līdz pat līguma beigām. Milzīgi tarifi par katru nolādēto MB. Reģistrācija, aktivizācija. iPhone 3G ir tāds kā spēriens pa dibenu visai sakaru industrijai brīdī, kad tā vismazāk to gaida.

Ja līdz šim bija pierasts, ka vidējs lietotājs diez vai varētu izlietot vairāk par 50-100MB datu mēnesī caur savu mobilo ierīci pārlūkojot tīklu caur EDGE vai GPRS, tad iPhone ar visām tā datu-rijīgajām iespējām (e-pasts, pilnmetrāžas pārlūks, kartes ar GPS, YouTube) tādu apjomu noēdīs vienā nedēļā. Taču operatori ir diezgan slinki uz savu datu tarifu plānu mainīšanu – un kapēc gan? Labāk taču ir pagaidīt vismaz pāris mēnešus, kamēr lietotāji aktīvi lietojot telefonu sev uzģenerētu milzīgus rēķinus, pārtērējot noteiktās datu kvotas un automātiski ierubījot lielo datu tarifu. Tarifu, kas līdzīgi kā sen, sen agrāk platjoslas tīkla pieslēgumu vidē vēl uzskaita katru MB un attiecīgi par to iekasē par pilnu programmu. Viens no Austrālijas megaoperatoriem, Telstra, piedāvā pavisam nelāgus tarifu plānus tieši iPhone, no kuriem daži piedāvā smieklīgu 30MB vai 50MB mēneša datu apjomu. Par daudz papildus dolāriem var nopirkt “mega datu paku” – vēl papildus 200MB. Nožēlojami.

LMT datu tarifi (par HSDPA) šobrīd paredz, ka 30MB katram pienākas bezmaksas, taču katrs nākamais iztērētais MB maksās no 12-15 santīmiem, atkarībā no atlaižu līmeņa. Tātad 1GB datu maksātu aptuveni 150 Ls. Patīkama summa. Savādi, jo LMT piedāvātais iBirojs, kas izmanto tieši to pašu 3G tīklu ar maza USB modema palīdzību, par 19 Ls mēnesī piedāvā neierobežotu datu pārraidi. Tas man liek domāt, ka mobilo ierīču datu tarifi ir mākslīgi un nepamatoti uzpūsti, balstoties uz pieņēmumu, ka cilvēki no telefoniem tik daudz internetu nelieto un, ja lieto, tad par to viņiem būtu pienācīgi jāmaksā. iPhone šo pieņēmumu ātri apgāzīs. Ar nepacietību gaidu LMT iPhone tarifu paketes – cik saprātīgas tās būs un kāds būs iekļautais datu apjoms. Jāatceras ir, ka iPhone pārlūks neielādē kaut kādu apgraizīto WAP tīkla versiju. Tas nestrādā teksta režīmā. Tas ielādē tīkla lapas tieši tāpat, kā normāls pārlūks – pilnā izmērā un ar visiem attēliem, kas nozīmē, ka datu apjoms ievērojami palielinās. Rezultātā var gadīties tā, ka pircējs, būdams līgumattiecībās uz 24 mēnešiem ar pietiekami lielu ikmēneša maksu, saņems smieklīgi mazu datu apjomu – kā rezultātā viņš nevarēs izmantot visas labās iPhone funkcijas.

Kā jau zināms, iPhone 3G tiek (un tiks) tirgots pieslēgts pie viena konkrēta operatora, tiek aktivizēts turpat veikalā un uz šo brīdi (07/2008) universāla atslēgšanas risinājuma nav. Tātad, nav iespējas savu iPhone izmantot ar citu SIM kartiņu. Cilvēkiem, kas bieži ceļo, tas nozīmēs lielus rēķinus, jo lietotājs, tā vietā lai izmantotu kādu priekšapmaksas pakalpojumu citā valstī, būs spiests izmantot roaming pakalpojumus, ieskaitot datu pārraidi, kas no ārvalstīm maksā ļoti, ļoti daudz.

iPhone 3G ir atnācis tādā paaudžu nomaiņas laikā, kad tehnoloģija ir visu apsteigusi. Ir jūtams, ka sakaru industrija vienkārši tādam lēcienam vēl nav gatava. Līdzīgi kā tālā pagātnē filmu un audio kačāšana lēnām izskauda datu ierobežojumus interneta pieslēgumiem – iPhone izmainīs visas pasaules sakaru tirgu tikai ar to, ka tas mainīs ne vien cilvēku sērfošanas paradumus, bet vispārējo priekštatu par to, kas ir mobila ierīce. Jo šī ierīce nav telefons. Tas ir mazs, portabls dators, multimediju atskaņotājs, kam plikas zvanīšanas iespēja ir ļoti sekundāra. Tīri vienkārši un burtiski – iPhone ir internets tev kabatā. Dārgs prieks gan tas būs, tas nu ir skaidrs.

Ir nepieciešama diezgan vērā ņemama motivācija, entuziasms, gribas spēks un vēlme apskatīt un iepazīt nezināmo, lai tiktu pāri pirmajai krīzei. Taču vairums lietotāju, tiklīdz ir tikuši pāri tādam kā pirmajam biklumam un kaujai – atklāj, ka patiesībā OS X ir ļoti saprotams un viegli lietojams. Tiklīdz tie pierod pie jaunās sistēmas un tās īpatnībām – kaut vai konstanti ekrāna augšpusē tupošo rīkjoslu – tie sāk saprast un novērtēt šāda veida pārmaiņas. Kapēc rīkjosla vienmēr ir augšā, nevis pie katras aplikācijas lodziņa kā Windows vidē? Tapēc, ka tas ļauj aplikācijām izmantot visu savu loga telpu un neaizkrāmēt to ar bieži vien liekām lietām, kas traucē ar to darboties. Ir vairāk vietas funkcionāliem elementiem. Pietam, atverot kādu no rīku joslas funkcijām, netiek aizklāts galvenais aplikācijas logs, ja vien tas, protams, nav izvilkts pa visu ekrānu.

Šādas pēkšņas pārmaiņas sākotnēji vieš apjukumu, bet, kad pie tām pierod, tad pēkšņi lietotājam vairs negribas lietot neko citu. Šajā brīdī lietotājs ir pārvarējis sevi. Ne vien viņš ir intelektuāli audzis, izprotot kā darbojas aplikāciju dizains, bet kopumā jaunu lietu apgūšana, izpētīšana un izmēģināšana ir kļuvusi par aktīvu, interesantu, prātu stimulējošu lietu. Novērtēt labas lietas var tikai tad, ja tās redz kontekstā ar to alternatīvām. Lietotājs, kuram ir kaut neliela interese par tehnoloģijām, saprot, ka ir taču tik garlaicīgi visu laiku lietot vienu un to pašu lietu – kapēc gan nepamēģināt kaut ko jaunu, kaut vai tikai pieredzes vai izaicinājuma pēc? Tādēļ lielākā daļa emigrantu izbauda diezgan pozitīvu pieredzi. Jā, kā jau ar visām pārmaiņām, kas mūs savā ziņā “iemet aukstā ūdenī” un liek visu mācīties no jauna – ir grūtības, ir neskaidrības, ir apjukums. Bet galu galā mēs iznākam ārā smaidīgi un laimīgi, jo mēs nupat redzējām, lietojām, iemācījāmies, izpētījām un apguvām kaut ko jaunu. Un neviens mums to nelika darīt, neviens ar pirkstu ekrānā nebakstīja un neteica, kas jādara. Tas nebija nepieciešams, bet mēs to izdarijām sevis un idejas dēļ. Idejas, ka vienmēr ir labāk izmēģināt kaut ko jaunu, kaut vai lai piedzīvotu vilšanos, nevis tik ļoti turēties pie vecā un zināmā tikai tādēļ, ka tas ir vieglāk.

Pamēģiniet OS X. Pamēģiniet Linux. Pamēģiniet jebko citu. Palietojiet Nokia, pēc tam pārejiet uz Samsung. Tad izmetiet Samsung. Ēdiet apelsīnus un ābolus. Pamēģiniet augli ar jokainu, eksotisku nosaukumu. Paklausieties blūzu. Paklausieties soul. Noskatieties franču komēdiju un pēc tam sūdīgu uzbekistāņu drāmu. Pārmaiņa ir daudzu pozitīvu enerģiju avots. Pamēģiniet.

Par laimi viss notika gandrīz labi. Šobrīd, lai uzliktu 1.1.2, nekāda bakstīšanās pa komandrindu vairs nav vajadzīga. Nepieciešams tikai izveikt pāris vienkāršus soļus pareizā secībā, un viss notiek. iPhone/iPod Touch Dev Team izlaistais jailbreak rīks ne vien pārraksta firmware, bet arī pats automātiski uzliek SSH, Installer un reaktivizē tālruni. Tālāk atliek tikai tur uzlikt svaigāko AnySIM 1.2 un veikt pēdējo atlsēgšanas soli. Viss notika labi, taču uzreiz pēc 1.1.2 iestartēšanas man negribēja strādāt ne SMS, ne pati telefona funkcija. Pēc nelielas panikas un vēl intensīvākas forumu lasīšanas sapratu, ka jāuzinstalē ir kaut kāds mēsls iWorld, kas visu salaboja. Nu, gandrīz visu – YouTube gan man vairs nestrādā, taču viss cits darbojas itin labi. Vēl viena lieta, ko pamanīju – mazās EDGE ikoniņas (E burtiņa formā) vietā tagad rādās tāds balts, mazs klucītis. Vai kāds no Latvijas iPhone lietotājiem ir licis 1.1.2? Varbūt ir zināmi kādi nesarežģīti varianti, kā atgūt YouTube? Nu, tomēr prieks pašam par labi padarītu darbiņu. Un ka iPhone vēl strādā!

Lai nu kā, mani fascinē Apple produkti kopš dienas, kad es sāku spēt novērtēt krāsu un formu kombinētu estētismu sev apkārt, kaut vai tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka “tas izskatās smuki”. Apple laikam ir vienīgā kompānija, kas savu produktu reklāmas klipos un produktu mārketinga fotogrāfijās neizmanto stilīgus, smaidīgus un laimīgus dažādu krāsu un rašu jauniešu tēlus, kas “demonstrē” jauno produktu, turot to rokās (vēlams, izstieptā rokā pret kameru) atrodoties stilīgā tusiņā kādā art-deko stila mansardā lielpilsētas centra vidū. Tā vietā Apple var atļauties (un bieži to dara) vienkārši parādīt savu produktu – uz balta vai melna fona, statisku (fotogrāfijā) vai lēni rotējošu (klipā) – jo vislabākā reklāma ir pats produkts. Es nopirku iPhone tapēc, ka gribēju iPhone – nevis tapēc, ka gribēju “gudro telefonu, kas spēlē mūziku un video”. Manuprāt, ir ļoti būtiski saprast atšķirību starp “gribēt tieši šo produktu” un “gribēt kādu funkciju, ko šis produkts piedāvā”. Tieši tāpat ir ar citiem produktiem. Ja tu nopērc Samsung Yepp, tad visticamāk – tu vienkārši meklēji mūzikas atskaņotāju, turpretī, ja tu nopērc iPod Shuffle, tad tapēc, ka tu gribēji tieši iPod Shuffle!

Smartphone man nekad nav bijis un arī tagad nav vajadzīgs, taču, kad es ieraudzīju iPhone pirmo reizi, es zināju uzreiz, ka tādu gribu. Funkciju ziņā tam nav nekā ekstraordināra vai iepriekš neredzēta, bet, kā jau teicu – neba es viņu gribēju tā funkciju dēļ, bet gan paša produkta dēļ. Nopietni, paskatieties uz to. Kā var to negribēt? Nav jau tā, ka es nespēju dzīvot bez konstantas e-pasta klātbūtnes, Google Maps, YouTube, akcijām, pārlūka, laika prognozes vai multimediju atskaņošanas, taču tagad, pieredzot visu šo lietiņu/servisu dievīgi vienkāršo un ģeniālo integrāciju iekš iPhone – es tās novērtēju, izbaudu un arī izmantoju.

Starp citu, es atturos dēvēt iPhone par telefonu, bailēs, ka tas apvainosies. Tas ir tik, tik daudz vairāk nekā telefons. Es pat brīnos, kapēc tas tiek virzīts tirgū, kā “telefons” – šī funkcija ierīcē absolūti nav primārā. Tieši šis arī atšķir iPhone no visiem citiem aparātiem, kas principā ir “telefoni” ar dažādām (sūdīgi implementētām) papildfunkcijām, kamēr iPhone ir gadžets vārda vistiešākajā nozīmē – tā telefona, iPod multimediju atskaņotāja, tīmekļa pārlūka un komunikatora funkcijas ir vienlīdzīgas un viena otrai netraucē – tieši otrādi, tās lieliski darbojas kopā kā viena. iPhone nekad nerada sajūtu, ka tas būtu “iPod ar telefonu” vai “telefons ar iPod”, tapēc ka tas no laika gala ir dizainēts kā gadžets, kas visas šīs lietas veic vienlaicīgi. Parastie lielie tālruņu ražotāji dara tā – uztaisa telefonu un tad domā – “sūds, bez mūzikas pleijera mēs viņu nepārdosim. Davai iemetam iekšā to. Ko vēl mēs varam iemest? Da nu, ko tur daudz – metam VISU!”

Tieši tapēc līdz šim gan e-pasta pārlūkošana, gan video un audio atskaņošana, gan tīkla pārlūkošana telefonos ir bijusi tik tizla – to reti vispār kurš izmanto. Manam Nokia 63-kautkas bija gan bildes, gan e-pasts, bet vai es to izmantoju? Nekad. Kapēc? Pārāk sarežģīti, neērti, jāspaida daudz pogas, jāmanevrē cauri nebeidzamiem izvēlņu sarakstiem. iPhone visu šo funkciju izmantošana ir tik elementāra, ka Apple nav uzskatījis pat par nepieciešamu līdzi dot lietošanas pamācību – tādas vienkārši nav, un, sākot to lietot, kļūst skaidrs – kapēc. Lielais, gaišais un asais skārienjūtīgais ekrāns un iebūvētais kustību detektors darbojas tik interesanti, ka, katru reizi tam pieskaroties, nekas cits neatliek, kā to vienkārši apbrīnot. Kā viņš zina, ka tu to esi piespiedis pie auss, lai runātu? Kamēr tu viņu turi rokās vertikāli vai horizomtāli, tā jūtīgā virsma spēj atšķirt pat visdelikātākās pirkstu kustības, taču, kad tu to pieliec pie auss, pēkšņi virsma kļūst neaktīva. Tiklīdz tu aparātu pavelc nost no auss, lai uz to paskatītos un, piemēram, izbeigtu sarunu, ekrāns atkal kļūst aktīvs. iPhone lietotāja saskarne ir vienkārši maģiska. iPhone mani vienkārši aizsper pa gaisu katru reizi, kad es tam pieskaros. Un pieskarties tam gribas visu laiku, jo tas ir sasodīti labākais gadžets, kādu mana fetišistiskā acs ir redzēj#

#pievienojiet masai 3 ēdamkarotes pūdercukura, 100gr saldā pilnpiena, 4 karotes kakao pulvera. Samaisiet. Cepiet 200 grādos 30 minūtes. Kad gatavs, pārlejiet ar karameli un pievienojiet putukrēj… ok, es jūtu, ka mutē sāk tecēt sīrups.

Tapēc ķeršos pie īstā iPhone apskata. Uzskaitīt tā funkcijas, priekus un trūkumus nav vērts – visi tāpat zina, kāds tas izskatās un kā tas darbojas. iPhone apskati ir principā bezjēdzīgi. Cilvēki dalās divās daļās – tie, kas iPhone grib, un tie, kas negrib. Tiem, kas grib – nekādi apskati vai trūkumu uzskaitīšana neliks pārdomāt, un tiem, kas negrib – nekāda salda cildināšana neliks “ieraudzīt gaismu” un pārdomāt. Ņemot vērā šos un 1.rindkopā minētos iemeslus tam, kapēc es nespēju uzrakstīt normālu profesionālu apskatu, es esmu izlēmis savu apskatu noreducēt un saīsināt līdz absolūtajam minimumam, atstājot tikai visa apskata un manu domu esenci. Par laimi, es esmu uzrakstījis pasaulē īsāko iPhone apskatu – tajā ir tikai 2 vārdi. Lai pateiktu to, ko es domāju – vairāk nav nepieciešams. Tātad apskats ir sekojošs:

“Nū, bļā!”

Tas arī ir viss. Domāju, ka ļoti atbilstošs un piemērots. Ja ir iespēja – grāb to ciet. Ja vien tu neesi koka pagale vai boot.lv redakcija, par iPhone būsi stāvā sajūsmā. Es nudien esmu.

* – Žurnāla autors ir ļoti pieredzējis sīrup… tas ir, profesionālu Apple produktu apskatu autors un jaunā reliģiskā grupējuma “ābolisms” pārstāvis – reliģisku naidu kurinoši un trīsvārdīgie (piemēram “tu esi idiots”) komentāri tiks rediģēti un to autori – publiski nokaunināti!

Tikko esmu agriezies no maza ceļojuma pa Tasmāniju un tagad beidzot man ir laiks publicēt savus mazos, pirmos fanpuikas iespaidus par Leopard, kuru bakstu jau kopš pirmās dienas, kad tas oficiāli parādījās veikalos. Starp citu, Leopard pirmajā nedēļas nogalē pēc laišanas tirdzniecībā tika pārdots 2 miljonos eksemplāru. Mani pirmie iespaidi seko pēc pauzes.

Kas man patīk:

Laikam jau labākais jaunais ieviesums iekš Leopard ir tā saucamais Quicklook. Tā ir tāda OS īpašība, kas ļauj ar space taustiņu atvērt jebkura faila tādu kā pirmskatu, neatverot pašu aplikāciju, ar ko tas radīts vai rediģēts. Tas ir ārkārtīgi vienkārši un ģeniāli, un pēc pirmajām pāris izmēģināšanas reizēm šī darbība kļūst absolūti intuitīvi automātiska. Quicklook darbojas ar praktiski jebkādiem populāro failu tipiem – bildēm, dažāda veida ar tekstu bagātiem dokumentiem un pat audio un video failiem. Ļoti viegli šādi pārlūkot ir praktiski jebko – ātri paklausīties kādu dziesmu, neverot vaļā iTunes, un pilnvērtīgi apskatīt dokumentus, neverot vaļā PDF lasītāju vai, piemēram, Pages, vai Office programmatūru, kas ir diezgan masīva un gluži jau sekundes laikā neatveras. Īpaši man īpaši patīkami ir pārlūkot attēlus. Man ir vairākas aplikācijas, katra no kurām cīnās par tiesībām pēc noklusējuma valdīt pār kādu konkrētu faila paplašinājumu. Piemēram, ja esmu bildi apstrādājis iekš Photoshop, tad nākamo reizi uz to klikšķinot tā tiks vēlreiz atvērta tieši Photoshop, nevis kādā parastajā attēlu pārlūkā – kaitinoši, īpaši tad, ja Photoshop jau ir aizvērts (loading… loading…).

Finder – maka OS X iebūvētais failu pārlūkošanas rīks ir kļuvis daudz ērtāks, simpātiskāks un patīkamāks. Visas jaunās lietas uzskaitīt būtu grūti – pietiks ar to, ka tā dizains tagad atbilst jaunajam Apple aplikāciju saskarnes standartam, kurš jau labu laiku bija atrodams iTunes. Tātad kreisajā pusē mazs, dinamisks panelis ar īsceļiem uz biežāk izmantotajām vietām, failiem, aplikācijām, dinamiskajiem katalogiem un tā tālāk. Vēl būtiskāk – beidzot ir uzlabota tīkla resursu pārlūkošana, kas bija Tīģera vājais punkts. Tīkla resursus tagad pārlūkot ir ātri un viegli – nav vairs nekādas “katalogu piemontēšanas” un “atmontēšanas”. Tad ir vēl simtiem sīku, bet patīkamu uzlabojumu, kas ir tikai tā – smaidam. Piemēram, .mp3 failiņiem, kam ID3 metadatos ir pievienota albuma vāciņa bildīte, tā tagad kļūst par ikonu. Sīkums, bet patīkami.

Nākama lieta, pret kuru es arī attiecos ar “kapēc kāds to agrāk neiedomājās?”, ir Spaces, kas ļauj virtuāli pārslēgties starp vairākām darba virsmām. Labi, šis jau bija izdomāts sen, sen – virtuālās darbavirsmas aktuālas bija pat tad, kad Red Hat Linux tika uzskatīts par augsto stilu un modi, taču nekur tas nav bijis TIK skaisti realizēts, kā iekš Leopard. Jau atkal – tas ir jāredz dzīvē. Salikti sakārtoti teikumi nu nekādi nevar aprakstīt to gludo, animēto pārslēgšanos un “darbavirsmu kopskatu”, iekš kura var mētāt aplikāciju logus no vienas darbavirsmas uz citu.
Atkal – vienkārši, eleganti un tik intuitīvi, ka pēc pirmā mēģinājuma tas kļūst par tavu “otru dabu”. Man, kā darbavirsmas estētam, nu galīgi netīk ar milzumdaudz logiem piemētāts ekrāns – tagad man ir atsevišķa virsma čatam un torrentiem, cita iTunes un vēl citas – Safari vai kāda specializāta uzdevuma, piemēram, podkāsta veidošanai ar GarageBand vai bilžu pārlūkošanai ar iPhoto.

Diemžēl biju vīlies, ka iLife 08 nenāk līdzi Leopard, bet gan tikai ar jaunu maku. Līdz ar to – man bija jāiet uz veikalu, lai to iegādātos atsevišķi. Pagaidām gan no visa tā komplekta izmantoju iPhoto un GarageBand, bet pienāks laiks arī citiem. Jaunais iPhoto gan ir jauks – beidzot bildes tiek organizētas “notikumos” (events), kas ir daudz parocīgāk, pārskatāmāk un ērtāk, ja bilžu ir padaudz (kā tas ir man). Nav jārevidē pašam bildes un jāatlasa tās atsevišķos albumos vai katalogos. Protams, var notikumus veidot un tiem pievienot bildes pats, taču iPhoto ir diezgan gudrs un visu esošo kolekciju pats māk smuki sadalīt “notikumos”, vadoties pēc laika intervāliem, kad attēli uzņemti. Uzlabotas ir arī dažas bilžu rediģēšanas iespējas – kas agrāk bija iemesls, kapēc es iPhoto lietoju tikai kā foto arhīvu, nevis kā foto redaktoru. Tagad man ir tikai divas foto aplikācijas – tas pats iPhoto un Pixelmator kaut kādām lielākām modifikācijām un ikdienas mini-grafikas darbiņiem.

Kas vēl tāds pieminēšanas vērts? Uzlabojumu ir ļoti daudz, pieminēju tikai tos, kas man šķita visbūtiskākie. OS izskats, protams, arī ir uzlabots – man ļoti tīk jaunais, atspīdīgais dock, jaunās un skaistās spīdīgās ikonas un caurspīdīgais menu bar, kuru atverot tam apakšā viss smuki “izbļurējas” migliņā. Patiesībā blur jeb fokusa atšķirības starp elementiem uz ekrāna ļoti labi palīdz tos vizuāli atdalīt vienu no otra – tieši tāpat kā foto un kino. Arī Stacks ir simpātisks. Vienvārdsakot – viss ir kļuvis labāks. Tagad, kad Google ir atļāvis IMAP pieeju savam lieliskajam GMail servisam, pat Mail programmeli varētu sākt izmantot. Kalendārs tagad smukāks, funkcionālāks, labāk draudzējas ar Mail, adrešu grāmatu un visu citu, kas te ir. Kā jau vienmēr – instalācija, uzstādīšana, konfigurēšana un visas tās lietas ir intuitīvi elementāras – te nekas nav mainījies.

Time Machine, revolucionāro OS integrēto rezerves kopiju veidošanas rīku vēl neesmu izmantojis, jo tam ir vajadzīgs atsevišķs ārējs datu nesējs – paliels USB vai Fireware disks. Koncepcija jau, protams, ģeniāla – var burtiski “atgriezties” pagātnē un atrast no katalogiem pazudušus vai izdzēstus failus. Kas šajā katalogā bija pirms 6 mēnešiem? Nav problēmu – izbraucam cauri galaktikai un apskatāmies, kāds katalogs izskatijās pirms 6 mēnešiem. Paņemam failiņu un pārceļam to uz “šodienu”. Tiesa, manu veco 80GB iPodu Time Machine izmantot neļauj, tapēc es tagad kādu laiku vēl pieturēšos pie vecās rezerves kopiju veidošanas metodes – vienkārši regulāri nokopējot uz tā datus, izmantojot kādu no sinhronizācijas aplikācijām, kas tur ārā ir ka biezs.

Ak jā – un vai es teicu, ka Leopard ir sasodīti ātrs? Pat uz mana nu jau vecās paaudzes MacBook Pro tas vienkārši lido. Ja agrāk Tīģeris no sleep režīma pamodās aptuveni 3 sekundēs, pēc kurām sekoja apmēram 3-4 sekunžu OS “atgriešanās pie dzīvības”, tad tagad tas notiek aptuveni 0.7 sekundēs. Pat wireless savam noklusētajam tīklam pēc pamošanās pieslēdzas zibenīgi, burtiski zibenīgi.

Kas man nepatīk:

CoverFlow skats iekš failu menedžera. Šī “revolucionārā” failu pārlūkošanas metode, šķirstot tos kā lapiņas 3D vidē, ir vairāk piemērota mūzikas vāciņu bakstīšanai ar pirkstiem (tātad iPod Touch un iPhone) nevis bildēm, video, dokumentiem vai pat aplikāciju ikonām. Kaut šis skats ir futūristisks un nezinātājam/neprofesionālim diezgan “wow” – tas ir ļoti neparocīgs. Aizvākt!

iChat dinamiskie foni (kuri īsti nestrādā) ir tajā pašā kategorijā, kur visas pārējās mazās “muļķībiņas”, kas nāk līdzi makam – piemēram Photo Booth vai Front Row. Paākstīties desmit minūtes var, bet pēc tam tā programma vairs atvērta netiks nekad, izņemot varbūt gadījumu, kad maks ir “jāpārdod” kādam neticīgajam, demonstrējot visas tās smukās muļķības, tai skaitā iepriekšminēto CoverFlow.

Leopard ir jaunais Front Row, tas pats, kas agrāk bija tikai iekš Apple TV (vēl viena diezgan bezjēdzīga ierīce ārpus ASV tirgus). Smuks, “wow”, siekalošanās rīks, taču joprojām diezgan neizmantojams tā fakta dēļ, ka darbojas ar Quicktime, kas… acīmredzot arī nevienam īsti nav vajadzīgs. Tas līdz brīdim, kad tu neatklāj, cik patiesībā ir forši uzņemt ar ciparu kameriņām visādas muļķības, iedzīt tās iekš iMovie, pabakstīt, pamontēt un tā. Tiesa, Quicktime ir diezgan jaudīga un kvalitatīva kompresija, un uzskatu, ka pasaule būtu labāka, ja kriminālie kibergrupējumi, tā vietā lai visu materiālu izplatītu kaut kādā arhaiskā XVID kompresijā .avi konteinerī jau nemainīgi kopš… es nezinu, 1995.gada to vienkārši darītu normālā .mp4 kastītē ar normālu H/X264 vai jaunās paaudzes MPEG4 kompresiju. Bet nē – tieši tādēļ Quicktime, un līdz ar to Front Row, ir diezgan bezjēdzīgs mums – tīkla pilsoņiem.

Kopumā – OS ir lielisks, taču par to jau nebija šaubu. Nebūtu es tāds fetišists, būtu vēl kādu laiku palicis pie Tiger, kas, manuprāt, joprojām ir vairāk nekā lieliska OS un ir tālu, tālu aiz visiem konkurentiem, un lieliski pilda visus ikdienas foto/video/audio/dokumentu uzdevumus arī bez visiem smukajiem, jaunajiem efektiem un atspīdumiem. Taču, ja gribam redzēt un sajust, cik tālu ir gājušas šīs te personālās tehnoloģijas – OS X Leopard ir vienkārši über-futūristiska, žokli-atveroša, siekalu-tecinoša un prātu-kutinoša lieta, kas vēl ilgi liks uz to skatīties ar lielām acīm. Skaistums, tīri un vienkārši!

Nākamā nedēļa būs varena – divas jaunas spēļmantiņas gandrīz vienlaicīgi. No iPhone kādu laiku atturējos, jo nebija skaidrības, kas notiks, kad Apple izlaidīs kādu jaunu firmware versiju. Kad tas beidzot notika, tālākie notikumi mani pārliecināja, ka uzlauztie iPhone ir drošībā – “ielāps” jaunajai 1.1.1 versijai iznāca burtiski pāris dienu pāris nedēļu laikā – tādad scēnā viss ir kārtībā. Arī nākamais paziņojums par iPhone iznākšanu Francijā, kur ar likumu ir aizliegts tirgot telefonus, kas pieslēgti ekskluzīvi vienam operatoram, apstiprināja to, ka viss būs kārtībā arī pēc turpmākiem oficiālajiem firmware uzlabojumiem.

Tagad varēšu veiksmīgi atbrīvoties no vēl vienas ierīces – apvienojot telefonu ar iPod. Veco iPod Classic 80GB iespējams, paturēšu pieslēgtu pie savas auto magnetolas un piemontētu pie paneļa, vai arī izmantošu vienkārši kā ārējo disku dažādu datu un rezerves kopiju glabāšanai, vai arī kopā ar Leopard brīnumaino Time Machine rīku. Tiklīdz abas lietas būs klāt, metīšos dalīties ar iespaidiem.

Happy Times! Par spīti tam, ka tagad esmu sausiņu režīmā… Taču sausiņu režīms nebūt nenozīmē to, ka jāēd sausiņi. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai ietu uz krogu, ir jāpaliek mājās, jādzer rumiņš un jāspēlē Xbox 360 (vai PS3, ja uz tā HD-ķieģeļa būtu, ko spēlēt.)

Informāciju un datus var iedalīt dažādās kategorijās, piemēram – ienākošā, pusgatavā, pabeigtā, pagaidu, izejošā un tamlīdzīgi. Informācija pastāvīgi ir jāfiltrē – jāatlasa vajadzīgais, svarīgais, pa-pusei svarīgais, pavisam liekais. Patiesība ir tāda, ka to visu darot izveidojas tāds kā “informācijas bardaks” un, kad datu apjoms sasniedz zināmu daudzumu, sāk palikt grūti ar to strādāt – kaut kas pazūd, kaut kas atrodas, kaut kas ir novietots nepareizā vietā. Visiem taču ir gadījies nejauši TV pulti nolikt kādā absolūti jokainā vietā – piemēram, vannas istabā virs poda, ledusskapī vai grāmatu plauktā – viss tikai tapēc, ka, operatīvi nodarbinot prātu, dažas lietas “aiziet greizi”. Tas ir pavisam dabisks process.

Līdz šim es piekopu tādu kā “teksta failu” sistēmu. Svarīgo informāciju, citātus, domas, piezīmes, iesāktus žurnāla ierakstus un līdzīgas lietas glabāju dažādos teksta failos uz desktopa. Viens no teksta failiem bija marķēts, kā IMPORTANT – tajā nokļuva viss būtiskais un viss tas, kas prasa strauju darbu vai uzmanību. Protams, tiklīdz failiņu bija daudz, es sāku apjukt, un piedrazotā darbavirsma ar savādiem failu nosaukumiem (piemēram /skola_2_labot/ un līdzīgi) man nu galīgi negāja pie sirds. Tad nu man ik pa laikam nācās taisīt tādu mazu “auditu” un izdzēst veco un nevajadzīgo, dažreiz pie reizes izdzēšot kaut ko svarīgu. Internets ir viena liela informācijas izgāztuve, un ir ļoti viegli tajā pazust.

Sen jau biju par to prātojis, taču beidzot atradu sev piemērotu mazu aplikāciju, kas ir domāta vienkāršai lietu pierakstīšanai. Tāds kā gudrs notepad veida teksta redaktors, kas, tā vietā lai nomestu visus pierakstus kā failus, tos tur pats savā datubāzē un ļauj tiem viegli un ātri piekļūt, neklikšķinot uz desmitiem failu un pēc tam stumdot tos visus apkārt pa darbavirsmu. Mac Notepad to sauc, un tā maksā 15$. Maza cena par tik labu ikdienas darba efektivitātes uzlabošanu. Programmiņa arī māk viltīgi izmantot drag & drop funkcijas, tas ir – mētāt apkārt (importēt, eksportēt) teksta klučus un failus, līdzīgi kā OS X iebūvētais TextEdit, kas līdz šim bija mans primārais un visbiežāk izmantotais teksta redaktors. Bildīte šeit.

Otra lieta, uz ko gribēju norādīt un kas burtiski baro ar medu manu pragmatiķa-pedanta dvēseli ir CoverScout – ļoti noderīga aplikācija, īpaši tiem iTunes lietotājiem, kas ir no, nu… “pārējās pasaules”. Kā jau pēc tās nosaukuma var nojaust, programma ļauj (ar Google Images un Amazon palīdzību) operatīvi sameklēt un pievienot mūzikas failiem trūkstošās albumu bildītes iekš iTunes. Nedaudz darbiņš ir, bet rezultāts ir pārliecinoši skaists. Ekrānšāviņš šeit. 20 naudiņas, bet arī ir to vērts.

Par šīm divām jaunatklātajām aplikācijām arī šodien vēlējos pastāstīt. Mana darbavirsma tagad ir smukāka, tīrāka un kārtīgāka, un es varu padarīt vairāk saturīga darba. Tad, kad es strādāju, nevis tīksminos par savu kārtīgo desktopu, protams. Tā vai savādāk – esmu pedants un pragmatiķis visā šajā sakarā. Nē, es esmu īsts pedantiķis! Ak jā – interesanti būtu uzzināt – kādu lietvedības shēmu piekopj citi mani informācijas laikmeta līdzpilsoņi? Un otrs jautājums meitenēm – kā jūs varat kaut ko atrast savās rokassomiņās?

Rakstu Tev, jo ilgāk nespēju klusēt. Kopš mēs ar Tevi iepazināmies pirms diviem gadiem mana dzīve ir kļuvusi pagalam garlaicīga. Ne man vairs ir regulāri jādarbina kārtību uzturošās antivīrusu, ugunsmūra un anti-mēslu aplikācijas, ne jāatjauno vīrusu datubāzes. Iet secen man piedzīvojumi ar šaubīgām mātesplatēm, atmiņas moduļu raustīšanu iekšā un ārā, jumper slēdzīšu raustīšanu, lai iztīrītu BIOS iestādījumus, jo kaut kas nav salikts pareizi un, startējot datoru, noskan tizls garš pīkstiens, kurš man tā pietrūkst. Atliek man vien nostalģiski atminēties satraucošos piedzīvojumus, ievietojot procesoru ligzdā otrādi, saliecot vienu vai vairākas “kājiņas” un pēc tam taisnojot tās ar pinceti. Pietrūkst arī man barošanas kabeļu grupēšanas PC korpusā, kuras rezultātā man aptrūkstas pacietība un es sagrūžu visus vadus čupā (nu tā lai nelien CPU ventilatorā), aizspiežot korpusa vāku ar kāju un pieskrūvējot to tikai ar vienu skrūvi (jo pārējās skrūves nācās izmantot pieskrūvējot pie kopnes jauno grafisko karti un skaņu karti). Man kā tehniskam cilvēkam ļoti pietrūkst visu šo lietu, kas padarīja manas iepriekšējās attiecības ar PC tik daudz reiz interesantākas. Ar PC man bija garantijas papīri jātur zeltītā aploksnē seifā un datorveikals bija jāapmeklē vismaz divas reizes mēnesī. Es elpoju vairāk svaiga gaisa un man bija vairāk draugu. Mēs kopā varējām ilgi un aizrautīgi diskutēt par jaunākajām tendencēm operatīvās atmiņas kopnes un datu joslas arhitektūrā un par to, kā paaugstināt Windows XP ātrdarbību izmantojot RAID disku masīvu ar 10K apgriezienu cietajiem diskiem. Tas bija aizraujošs laiks manā dzīvē. Es sekoju līdzi industrijas aktualitātēm, lasīju jaunāko čipsetu apskatus, salīdzināju ātrdarbības statistiku un sapņoju par jaunāko NForce LANParty UT Super 3D mātesplati. Manus jokus saprata visi datorveikalu pārdevēji, bieži vien starp mums bija karmiski pozitīva saikne un mēs runājām vienā valodā.

Arī PC labākais draugs Windows XP man sagādāja ne vienu vien sirdi sildošu brīdi meklējot un uzstādot dažādu iekārtu draiverus. Iekārtu, par kuru eksistenci es līdz tam nemaz nenojautu. Īpaši skaistas atmiņas man ir par tīkla printeru pievienošanu – process, pirms kura, kā pirms garas un izklaidējošas filmas, ir jānopērk liela kola un šokolāde. Kad atminos sevi meklējam mātesplates draiverus, salīdzinām seriālos nummurus un izvēloties pareizās programmu paketes no aptuveni 150 revīziju, modeļu sēriju un apakšmodeļu saraksta, mani pārņem smeldzīgas skumjas. Cik dažāda un interesanta tad bija ikdiena. Piedzīvojumus meklējot es pat mēģināju lietot Linux (trīsreiz) – iedomājies manu sajūsmu, kad biju spiests izburties cauri 7 tīkla lapām, lai atrastu pareizo komandu .tar arhīva atpakošanai komandrindā! Es iepazinos ar 5 jauniem un interesantiem cilvēkiem bezpalīdzīgi jautājot pēc padoma kā pareizi uzstādīt video atskaņošanas aplikāciju, un vai tas vispār ir iespējams. Tās tik bija dienas! PC bija man padevīgs draugs un mēs bijām kopā allaž – gan bēdās un bēdās.

Tad es satiku tevi un nekas vairs nebija kā agrāk. Tu mani saindēji un padarīji atkarīgu. Nekas cits man vairs prieku nespēja sagādāt. Es gāju uz Apple veikalu tikai tāpat, lai paskatītos uz tevi un tev līdzīgiem. Arī tad, kad Tu beidzot biji mans, es mulsi mīņājos veikalā katru reizi prātojot, kā gan varētu Tevi uzlabot vai padarīt vēl smukāku, kaut Tu tāpat jau biji pārāk ideāls. Datorveikalu darbinieki arī mani sāka nesaprast. Varbūt tapēc, ka es sāku rādīt uz viņiem ar pirkstu un smiet. Drīz vien lietas, kas man agrāk gāja pie sirds kļuva par nesmukām plastmasas kastēm, par kurām es smējos katru reizi, kad tās ieraudzīju skatlogā. Ar draugiem man vairs nebija par ko runāt. Tagad es, tā vietā, lai optimizētu savu sistēmu, pavadu stundas vērojot skaistās logu minimizēšanas animācijas, priecājos par skaistajiem Lucida Grande un Myriad Pro fontiem, tīro, zilo darba virsmu un skaistajām rotaļīgajām ikonām, kas šad tad priecīgi lēkā. Mani vairs neinteresē grafiskās kartes, barošanas bloki un mātesplates. Es tikai gribu būt ar Tevi kopā katru dienu – tikai sēdēt Tev blakus un vērot Tavas gludās pulētā metāla līnijas. Ko Tu ar mani esi izdarījis…?

Šie divi kaislīgie gadi ir mani apreibinājuši, un es vairs nezinu kā būt. Man ir vajadzīgs laiks, lai padomātu par mūsu nākotni un tiktu skaidrībā ar savām jūtām. Laiks līdz oktobrim. Tad mēs varēsim sākt visu no jauna. Ar Time Machine, pavisam jaunu Finder, jaunu Desktop, Spaces, Stacks, Quicklook un visu citu. Un Makintoš – vaina nav tevī, tā ir manī.

Mūžam Tavs,

mxz

PS. WWDC 07 prezentācijas video.

Manu sauc TuneCast Auto for iPod – maza lietiņa no Belkin, bet ar plašu pielietojumu. Šis ir vienkāršākais un lētākais veids, kā dabūt skaņu no sava iPod uz automašīnas skaļruņiem – pat labāk – jebkuras vecas automašīnas veca un sagrabējuša radio vai jebkura parasta FM radio skaļruņiem. Neesmu drošs par signāla jaudu un rādiusu, kurā tas ir uztverams, bet pieļauju, ka šis te raidītājs varētu švaku ballīti padarīt par labu – raidot manas pleilistes saturu uz vairākiem radio aparātiem visā mājā vai pagalmā (un varbūt kaimiņiem). Iespējams pat signālu (tātad mūziku) uztvert varētu arī priekšā vai aizmugurē braucošās automašīnas – cik jautri tas būtu, ne? Tagad jebkura automašīna, kurā es atrodos tiek padarīta par mazu un mobilu radiostaciju, kura raida vislabākās dziesmas! Ha! Arī lielais maks ar CD vairs nav jāstaipa sev līdzi – visi mani N gigabaiti ar mūziku tagad būs atskaņojami jebkur.

Jābrīdina gan laicīgi – mūzikas koriģēšana autiņā caur iPod varētu beigties ar kašķi. Parasti mūzikas redaktoru priekšrocības automašīnā izbauda tikai priekšā sēdošie, taču šis aksesuārs padara iPod par vienu lielu un skaistu pulti, pār kuras kontroli brauciena laikā tiks izveiktas lielas cīņas. Man jauns mazs gadžets! Es priecīgs!