Mazos, omulīgos un gaumīgi Eiropeiskos iekšpilsētas kafūžus un ēdinātavas pamazām nomaina krietni vienkāršākas tuvo austrumu ēdinātavas. Vietu nosaukumi pārtop no Le Petit Français, Crêperie vai Bastille uz vienkāršākiem un lakoniskākiem nosaukumiem, kā, piemēram, Lamb Kebab, Best Ever Souvlaki vai vēl lakoniskāku – Grill. Vidusjūras salāti, crepes un pastas vairs nav atrodamas, taču to vietā uz stieņa grozās jēra giross jeb kebabs, jeb vienalga kā to sauc, jo termini ir vairāki, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – gaļa ietīta lavašā. Turpat blakus stipri ož pēc karija, kaut gan par ēdinātavas klātbūtni nekas neliecina. Mazie un ekonomiskie japāņu auto, kā arī Eiropas auto, kas dominē iekšpilsētā, vairs nav tik bieži redzami. Auto izmēri un motoru jaudas, turpinot braukt tālāk no centra, pieaug aritmētiskā progresijā. Vietējais “huļigankas” ekvivalents šeit ir 4-litrīgs Holden Commodore, kas atgādina milzu opeli, un tādus, kas skaļi gāzēdami mums pabrauc garām, ieraugu aizvien biežāk. Pats ikoniskākais no šiem ir auto tips, ko dēvē par Ute – no vārda utility vehicle. Tātad, kaut kas ļoti praktisks. Ir grūti radīt priekštatu par šo auto tipu, jo tāds nav sastopams nekur citur pasaulē. Tas atgādina sporta kupeju, kas pārtaisīta par kravas auto. Realitātē šis auto ir absolūti nepraktisks. Tas rada iespaidu, ka tā idejas autors ir mēģinājis apvienot labāko no abām pasaulēm, respektīvi – sportisku auto, kas tajā pat laikā būtu praktisks, taču rezultāts nav īsti ne viens, ne otrs. Mašīnā ir tikai 2 sēdvietas, jo lielāko kuzava daļu aizņem diezgan sekla kravas kaste. Lai to visu svaru panestu, tajā ir iebāzts milzīgi jaudīgs un rijīgs motors. Rezultātā – tā īpašnieks iztērē lielu daudzumu enerģijas (un līdzekļu), lai pārvietotos ātri, bet neko citu kā sevi (+1) un dažas kastes, un varbūt saliekamās trepes pārvadāt tāpat nevar. Man, kā eiropietim, šis auto tips liekas izsmejams. Īpaši kombinācijā ar tā tipisko vadītāju, kas visbiežāk ir ar biezu akcentu apveltīts, grieķu vai itāļu izcelsmes būdīgs čalis, kas visticamāk strādā stroikā un nevienu braucienu neuzsāk bez alus sešpakas. Kas varbūt nav tik bīstami, jo vietējais alus šajā klimatā no organisma izfiltrējas tikpat ātri kā fizioloģiskais šķīdums. Bet, jo tālāk braucu, jo vairāk saprotu. Šosejas platas, segumi kvalitatīvi, attālumi neiedomājami, arī degviela lēta. Apvidus auto, kompaktie kravas auto, utes un milzīgi vagoni šajā kontekstā neliekas savādi. Es pieķeru sevi stereotipizējam, taču laikam jau bez stereotipiem nav iespējams šo kultūru sagrābt saprotamā un kodolīgā formā.

“How’s it going, mate?” šoferis man tipiski uzspēlēti jautā pēc brīža, pārtraucot ieilgušo klusumu un Indiešu popmūzikas fonu. Es atbildu, ka man iet labi, jo man ir slinkums viņam skaidrot, ka es esmu no Eiropas un viņš droši var man nejautāt, kā man iet, jo ne es taisos stāstīt, ne arī viņu tas interesēs. Es jautāju, no kurienes viņš ir, un šis saka: “Sri Lanka, mate!” Es mazliet nokaunos par viņa viltus austrālisko akcentu un vārda “mate” uzspēlēšanu katra teikuma beigās un uz mirkli aizlieku sev roku priekšā sejai. Vārds pa vārdam, un atklājas, ka viņam ir maģistra grāds ekonomikā un finansēs. Gandrīz jau pajautāju – ko tad ellē viņš dara nodrāztā taksometrā, bet tad man viss pašam top skaidrs, un vienīgais, ko varu atbildēt ir “Ā, forši.”

Tādi kā viņš Melburnā mitinās vēl pāris simts tūkstoši, kas izmantojuši Austrālijas lieliskā (un plaukstošā) starptautiskā “izglītības tirgus” priekšrocības. Studentu vīza Austrālijā ir stabilākais ceļš uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Pēkšņi universitātes, skolas un koledžas šeit kļūst par ļoti ienesīgu biznesu. Studenti no Austrumāzijas un Indijas īpaši satraukti par izglītības kvalitāti nav, bet ir ļoti priecīgi par to, ka skola nodrošina vīzu ar darba atļauju. To faktu, ka šeit pastāv sarežģīts mahināciju un krāpšanās tīkls un ka valdības naivums un aklā uzticība ir tikusi gadiem ilgi izmantota, lai varētu šeit ieplūst neganti imigrantu pūļi, sabiedrība sāk apjaust tikai tagad. Tā nu mēs braucam un pabraucam garām kaut kādai “apkalpošanas universitātei”, kura visticamāk statistiski ir viena no veiksmīgākajām izglītības iestādēm pilsētā un katru semestri sagatavo simtiem cilvēku un apmāca tos šķīvju iznēsāšanā vai kases aparāta lietošanā. Es gan pieļauju, ka mans šoferis varētu pat būt ieguvis grādu īstā augstskolā, taču nokļuvis ir tajā pašā situācijā, kur visi citi – pārapdzīvotībā. Atminos, ka viens baltais austrālis (pēc dažiem aliem) sūdzējās, ka aziāti te izkonkurē vietējos gan darbā, gan izglītībā, gan arī algas prasībās. Visa konkurence, kas izriet no pārapdzīvotības, mēdz šad tad pārvēsties starp-rasu saspīlējumā, kas agrāk vai vēlāk noved pie noziedzības un rasisma. Tikmēr, kādā vilciena vagonā, tālu no centra, tiek piekauts kāds indietis.

Vārds “rasisms” gan šeit tiek uztvers kā mēris – no tā izvairās, to dzirdot visi pārmet krustu un aizgriežas prom. Melburnieši sevi godina, sit sev pie krūts un apgalvo, ka nav rasisti, kaut tajā pašā laikā piekopj “preferenciālismu” – sistēmu, kurā neoficiāli baltie cilvēki izbauda labvēlīgāku attieksmi un priekšroku dažādās situācijās. To sajutu jau pirmo reizi lidostā, ejot cauri muitas un karantīnas kontrolei. Nabaga pakistānis dabūja stāvēt garajā “kratīšanas” rindā ar savu vienu maisiņu, kamēr es ar saviem 3 čemodāniem, kas piekrauti ar tax-free zonas labumiem, smaidīdams izgāju cauri muitas darbiniekiem taisnā ceļā uz izeju, smaidīdams sakot , ka “man taču nekas aizliegts nav”.

Melburna ir kontrastu pilsēta. Iespējams, ka pirms dažiem gadiem, kad pilsēta ieguva prestižo pirmo vietu starptautiskā pētījumā par pasaulē dzīvošanai labākajām pilsētam, tā nebija. Pat pirms trim gadiemļ, kad es šeit ierados pozitīvi uzlādēts ar piedzīvojumu un pārmaiņu lādiņu, es biju pārliecināts, ka drošākas pilsētas pasaulē nav. Tagad, kad laiks ir pagājis un man ir pārgājusi tīrā gaisa un ūdens izraisītā eiforija, es redzu lietas skaidrāk. Sabiedriskais transports ir palicis netīrāks un pārbāztāks. Saduršanas gadījumi pilsētas centrā ir aizvien biežāki. Policija ir paziņojusi, ka divu policistu patruļas ir kļuvušas pārak bīstamas biežo uzbrukumu dēļ, un tādēļ policija pārvietojas pa pilsētu grupās pa četri. Es esmu iemācījies izvairīties no dažām dzelzceļa līnijam dažos noteiktos dienas laikos. Esmu kļuvis par vietējo. Tomēr negribu radīt nepareizu iespaidu un apgalvoju, ka Melburna ir forša pilsēta savas rasu un kulturālās dažādības dēļ (tik tālu kamēr neviens netiek sadurts). Atliek man vien apskaust tos Melburniešus, kas pieder pie kādas ievērojamas etniskās vai kultūras grupas. Ja spāņu vai itāļu valoda būtu mana pirmā, draugus es šeit atrastu ātri. Tāds indietis, kas šeit atbraucis, varētu šeit nodzīvot visu dzīvi pat īsti neizdzirdējis (kur nu vēl iemācījies) angļu valodu. Bet, tā kā esmu latvietis, tad īsti nejūtos nekur līdz galam piederīgs. Pie slāviem iet tā kā neprasās, skandināvi ir pārāk noslēgti, rietumeiropieši jau tuvāki, bet arī līdz galam nē. Starpcitu, vienīgais, kas dzēra balzāmu un neviebās, bija francūzis. Pat krievi pieklājīgi atteicās pēc pirmajiem 20 gramiem. Tā nu es sevi esmu atradis imigrantu pilsētā, kas ir paņēmusi visu labāko no pārējās pasaules. Stereotipi, diemžēl, nāca komplektā.

Ir vēla nakts vai agrs rīts. Esmu vienā no demokrātiskākajiem iekšpilsētas tusiņu rajoniem, kuru iecienījuši jauni cilvēki ar asimetriskām frizūrām, īsām biksēm un adītām vestītēm. Gandrīz pidžamā uz vietējo nočņiku izgājusi ir sieviete tā-ap-trīsdesmit. Viņai varētu gan būt arī 21, jo šajā saulē āda ātri kļūst sausa. Sejā viņai manāms nogurums, droši vien, ka no konstantās THC uzņemšanas, un tā dēļ arī grūti noteikti vecumu. Izspūrusi, nekrāsojusies, uzvilkusi nošļukušas treniņbikses un čības viņa ieiet veikalā. Pēc skata ne gluži apaļa, bet ar platiem gurniem un pleciem, pie kuriem, visticamāk, vainojami saldie enerģijas dzērieni, ko viņa cītīgi katru rītu un pusdienu pārtraukumu ir dzērusi. Es, mēreni noreibis, bet solīds, noguris un ar imigrantu mīlestību gatavoto jēra kebabu rokā lūkojos ielas virzienā pēc kāda takša. Kad esmu ticis līdz izkāpšanai, atvadoties no šofera nevilšus izmetu “Thanks, mate!”, un pats par sevi nobrīnos. Nezinu, kas tieši man no Melburnas pietrūks, bet zinu, ka jēra kebabs tas noteikti nebūs.

Es esmu izmācījies par kinematogrāfu, ko dažreiz dēvē arī par kino operatoru vai par kadra režisoru. Pirmos divus gadus es apguvu scenāriju rakstīšanu un kino režiju, bet 3.gadā, ņemot vērā savu sākotnējo ievirzi, izvēlējos padziļināti apgūt tieši kinematogrāfiju. Gribēju sagatavoties, lai varētu veidot vizuāli augstas kvalitātes materiālu. Rakstīt skolā iemācīties nevar. Skolā var tikai burtus iemācīties – rakstīšana ir jāmācās pašam un jāmācās visu mūžu. Tapēc es arī izlēmu ar rakstīšanu sevi neapgrūtināt, bet gan koncentrēties uz to, kas man noderēs daudz vairāk – praktiskas gaismošanas, kadrēšanas un pēcapstrādes iemaņas. Ja es nebūtu izvēlējies specializāciju, tad no kino skolas būtu iznācis, visticamāk, ar vienu viduvēju īsfilmu. Tagad es esmu iznācis ar praktisku pieredzi fimēšanā uz praktiski visiem iespējamiem formātiem. Šī 3 gadu garā piedzīvojuma galā manā kontā ir vismaz 18 īsfilmas, kurās es esmu bijis 1. vai 2. kameras asistents. No tām vairāk nekā puse tika filmētas uz 16mm. Pats esmu uzfilmējis 8 īsfilmas uz visa iespējamā – sākot no miniDV, HD, RED un beidzot ar 16mm, 35mm un Phantom kamerām. Taču kinematogrāfija ne sākas, ne beidzas ar kamerām. Kameras ir tikai kastītes ar caurumiem. Lielākā prasme ir gaismošana un plānu izvēle – kas man ir vēl daudz un ilgi jāmācās. Diemžēl nav cita veida, kā iemācītes gaismot un vizuāli interpretēt stāstu, kā tikai turpināt filmēt un skatīties daudz, daudz kino.

Tad – ko tālāk? Šķiet, ka man priekšā ir pagrūta izvēle. Es varu palikt un turpināt cīnīties šeit, par spīti tam, ka šeit ir nejēdzīgi grūti atrast darbu kā operatoram. It īpaši man, kas nav šeit dzimis un audzis un ir ar maz vērtīgiem kontaktiem industrijā. Es zinu, ka man vajadzēs daudzus mēnešus strādāt vienkāršos darbus un pamazām filmēt īsfilmas, krāt portfolio un veidot kontaktus, līdz man varētu spīdēt kāds nopietnāks darbs. Arī pastāvīgās vīzas nokārtošanai būs vajadzīgi līdzekļi, kuru šobrīd nemaz nav. Tajā pat laikā es apzinos, ka varbūt ir vērts pagaidīt, pacīnīties un būt pacietīgākam. Jo, ja ar laiku tomēr izdodas labi iekārtoties, tad attīstībai un augšupejai potenciāls šeit ir lielisks. Nav, protams, šeit ne Holivuda, ne Bolivuda, taču kino infrastruktūra šeit ir un darbojas. Ekonomiskā situācija šeit ir laba, un reklāmām budžeti tik lieli, ka filmēt var smaidot uz 35mm. Ja man izdotos šeit sākt filmēt, tad ilgtermiņā ieguvums būtu lielāks. Pirms nedēļas uzfilmēju 8 minūšu īsfilmiņu uz Super16. Režisors ar draugu bija uzrakstījuši mazu scenāriju, gribēja uztaisīt filmiņu. Izmaksāja tas ap 2500 Ls no viņa paša kabatas. Latvijā cilvēki knapi var nomaksāt rēķinus, kur nu vēl iztērēt tādu naudu uz “mākslas projektu”. Man liekas, ka, ja es atgriezīšos Latvijā, tad šādas filmēšanas iespējas man vienkārši nebūs.

Es varu braukt atpakaļ. Es nemuku prom no bezdarbības vai meklēt labāku algu. Es atbraucu apgūt to, ko Latvijā apgūt nevar, vismaz ne tādā līmenī, kādā es to gribēju apgūt. Es varētu braukt atpakaļ, jo man rūp, kas notiek manā valstī. Es varētu braukt atpakaļ, jo es gribētu visu šajos gados apgūto likt lietā un radīt labāku kino Latvijā. Es gribētu sākt strādāt ar latviešu aktieriem un izdabūt no viņiem augstāka līmeņa spēli, jo visus šos gadus es esmu ticis mācīts kā izvairīties no pārspīlēta dramatiskuma, pārāk samākslota dialoga un liekas “tēlošanas” strādājot tieši ar skatuves aktieriem, kas nav pieraduši pie tuvplāniem. Es gribētu sākt filmēt Latvijā, jo es zinu, ka es esmu pietiekami pieredzējis un varu runāt vienā valodā ar gripiem, gaismotājiem, elektriķiem, fokuspulleriem, galdniekiem, dekoratoriem un tehniķiem. Un es nebaidos no filmas. Cik operatori Latvijā vispār ir filmējuši uz 35mm? Cik savu materiālu ir skanējuši, krāsojuši un redzējuši uz 2K projektora kinoteātrī?

Bet, ja es atgrieztos, kurš man dotu darbu? Kur gan es varētu sākt? Es atceros, ka tad, kad biju mazāks – rakstīju e-pastus uz Vilka studiju, uz Enģeļiem ar tekstu, ka es gribu mācīties. Lai tikai palaiž mani kaut kur filmēšanas laukumā – darīt jebko. Nebija atbildes toreiz. Vai tagad būs? Es nemaz nezinu, kas notiek Latvijas reklāmas un kino lauciņā. Varbūt kāds var pastāstīt? Kurš ko filmē, uz kā, cik bieži, kam? Cik par to maksā?

Šī ir izvēle, kas man noteikti nebūs jāizdara šodien vai rīt, bet kaut kad nākamā gada laikā tomēr izvēlēties nāksies. Varbūt pat agrāk – atkarībā no tā, kādus variantus man piedāvās Austrālijas imigrācijas kantoris. Ko jūs sakāt? Palikt vai braukt? Un, ja es braucu, tad kurš man dos filmēšanas darbu? Es domāju. Domāju par visām šīm lietām.

Vienalga kādā statusā cilvēks šeit atrodas, viņš vienmēr tiek uzskatīts par rezidentu, bet tikai tiktāl, cik tas skar nodokļu iekasēšanu. Tas nozīmē, ka Austrālijai ir tiesības iekasēt no ne-rezidenta vai studenta tieši tik pat daudz nodokļu, cik no pilsoņiem. Turpretī, kad lieta nonāk pie kaut kādu privilēģiju izmantošanas (studentu sabiedriskā transporta atlaides, stipendijas, atbalsta fondi), tad gan diemžēl es ar savu nerezidenta vīzu pēkšņi vairs nekvalificējos.

Katra finansiālā gada beigās katram iedzīvotājam ir ieņēmumu dienestam jāiesniedz tāds kā gada pārskats, kurā tiek uzskaitīti absolūti visi ienākumi – algas, procenti no depozītiem vai nekustamajiem īpašumiem. Izvērtējot pārskatu, nodokļu birojs attiecīgi vai nu piesūta iedzīvotājam rēķinu par nodokļiem, kas viņam jāapmaksā, vai ieskaita viņa kontā kaut kādus lieki samaksātos nodokļus, ja maksājumi ir tikuši veikti automātiski. Šī ir tāda interesanta koncepcija – tiek sagaidīts, ka tu godīgi atzīsies, cik esi nopelnījis, un tad tev par to piestādīs rēķinu. Šeit valda paštaisna pārliecība un godīgums – tiek uzskatīts, ka, ja ienākumi nav deklarēti, tev var draudēt cietums. Nezinu, kurš un kad viņus ir tā iebaidījis, bet tas darbojas labi.

Acīmredzot Austrālijā ir pamatīgi daudz darba devēju, kas automātiski neatskaita no algas nodokļus. Neatkarīgi no tā, vai tu esi pašnodarbināts vai nē un vai tavs darba devējs automātiski pārskaita nodokļus – tev katru gadu ir jāiesniedz tas pārskats un jānorāda visi savi ienākumi, lai vai cik triviāli tie būtu. Pati nodokļu sistēma ir jauki progresīva – pirmie $6.000 gadā netiek ar nodokļiem aplikti vispār. Ja ienākumi pārsniedz 6,000$, bet nav lielāki par 35.000$ gadā, tad procenta likme ir 15%. Ja ienākumi ir no 35.000$ līdz 50-ciktur tūkst. gadā, tad nodoklis ir 24%. It kā viss saprotams – ja tu nopelni 10 tūkstošus, tad 15% nodoklis tev ir jāsamaksā tikai par 4 tūkstošiem. Apjukums iestājās man tad, kad es atklāju KĀ tiek nodokļi iekasēti katru algas dienu. Mans darba devējs ir pievienojies sistēmai, kura ļauj valstij nodokli no manas algas atskaitīt automātiski. Diemžēl viņi negaida līdz es nopelnīšu savus pirmos, ar nodokli neapliekamos 6.000$. Tā vietā viņi skatās katras 2 nedēļas uz manu aldziņu un pieņem, ka tieši tik es pelnīšu tagad katru nedēļu. Piemēram, ja man ieskaita tikai 100$, tad viņi izrēķina, ka tādu sūdu pelnot es gada laikā nenopelnīšu vairāk kā 6.000$, un nekādu nodokli neatņem. Turpretī, ja es vienu nedēļu nopelnu 500$, tad viņi uzreiz iedomājas, ka esmu paaugstināts un tagad turpmāk tā arī pelnīšu. Tad viņi parēķina, ka tā pelnot es gada laikā (52 nedēļas) saņemšu veselus 26.000$, un turpat uz līdzenas vietas viņi sāk mani taksēt kā nelabie – no algas atskaita jau 15%, un es saņemu tikai 425$. Problēma ir tur, ka strādājot dažādus nepilna laika, sezonālos vai projektu darbus tie ienākumi vienmēr mainās. Atgriežoties pie minētā piemēra – ja es pēc savas “platās nedēļas”, pēc kuras esmu saņēmis 500 naudiņas, atgriežos atpakaļ pie gurķa rullēšanas un saņemu tikai $100, un līdz gada beigām tāpat nenopelnu vairāk par 6.000$ – sanāk, ka mani nodokļos samaksātie 75$ valstij nemaz nepienākas.

Tapēc arī ir gada pārskats, pēc kura iesniegšanas tev vai nu tiek piestādīts lielais rēķins vai arī valsts atskaita tev atpakaļ nepamatoti iekasētos nodokļus. Laikam Austrālijā iedzīvotāji nav pieraduši dzīvot “no algas līdz algai”. Viņiem noteikti ir kaut kādi iekrājumi, no kuriem var dzīvot, un viņus nesatrauc tas, ka vienu nedēļu viņi saņem mazāk nekā ir rēķinājuši. Protams, ka gada beigās nauda tiks atgūta, bet es, latvietis, tā īsti neesmu radis dzīvot. Vidējais latvietis savu algu ir iztērējis jau mēnesi uz priekšu.

Mani uzjautrina fakts, ka austrāļi nemāk nomainīt mašīnai riteni un maksā daudz dolārus par speciālista izsaukumu, bet viņi lieliski prot tikt galā ar saviem nodokļiem. Vidējais austrālis saglabā visu savu pirkumu čekus vismaz 3 gadu garumā. Kādu brīdi es brīnījos par to, ka man (izrādās) ir jāiesniedz kaut kāda atskaite un gribēju jau visus viņus sūtīt dillēs ar saviem pārskatiem, aurējot, ka lai taču valsts pati seko līdzi tam, kas man un kad ir jāmaksā, jo es taču neiešu kaut ko rakstīt un pēc tam saņemt rēķinu pasta kastītē. Es vispār nevaru iedomāties, kā tas ir saņemt naudu un pašam rēķināt nodokļus, un “atlikt nodokļu naudu maliņā”. Mums pierasts, ka nauda ienāk, ātri pazūd un tad kaut kā jāiztiek līdz nākamajai algai. Taču, kad man ieminējās, ka tādā veidā es varot dabūt atpakaļ kādu lieku dolāru – mana skepse pazuda un es izdomāju, ka esot Romā ir jādara tā, kā dara romieši. Attapos 3 dienas pirms iesniegšanas termiņa, kuru nokavējot man noteikti draudēs sods vai cietums (tā viņi man arī teica, haha, nabaga saskalotās galvas). Izrādās, ka tā atskaite nemaz nav tik grūta, un valsts ir parūpējusies, lai atskaites iesniegšana būtu tik viegla un nesāpīga, ka to varētu izdarīt šoferis-tālbraucējs ar vienu roku, skatoties uz erotiskiem žurnāliem.

Viņiem ir e-nodoklis, jeb e-atskaite. Ieej lapā, novelc softiņu. Ievadi savus datus, apstiprini identitāti, 15 minūtes atbildi uz jautājumiem ar JĀ, NĒ, MAN VIENALGA un beigu beigās tev programma izmet skaistu paziņojumu, ka “paldies” un “jūs drīzumā saņemsiet 124$ savā kontā” (tas manā gadījumā). Jauki! Tas mani pārsteidza gandrīz tikpat, cik tad, kad vietējā Dome atsūtīja čeku par $200, kurus biju samaksājis, lai rezervētu stāvvietu uz ielas filmēšanas transportam. Atsūtīja bez komentāriem – es biju Domē pieteicis filmēšanu, un viņi neuzskatīja par vajadzīgu no manis ņemt naudu. Vidējais latvietis nav pieradis neko saņemt atpakaļ no valsts, nekad.

Un zinu to visu es tagad, jo lekcijas man ir oficiāli beigušās, 17.decembrī es iegūstu savu 2. augstāko izlītību un beidzot esmu pieņemts pilna laika darbā… tiesa gan – ofisā. Bet tas tikai līdz brīdim, kad man būs iespēja dabūt kādu kino darbu.

Cerības jau lielas neliku, īpaši, kad uzzināju, ka ar mani konkurē daži no maniem skolas biedriem – īpaši daži tādi, kuriem ir bijušas daudz labākas iespējas saveidot lielāku portfolio. Vispār jau es kopš laika gala esmu bijis tādā kā nelabvēlīgākā pozīcijā – man nav bijis tik daudz iespēju “filmēt” lietas. Ne man draugi mūziķi, kam varētu filmēt klipus, ne arī es esmu varējis tikt klāt pienācīgai aparatūrai, ar kuru eksperimentēt, mācīties un kaut ko skatāmu izveidot. Paskatījos iepriekšējo gadu stipendiātu CV, un daži no viņiem ir jau N reklāmas uzfilmējuši pirms vēl meistarklasē tikuši uzņemti – tātad cilvēki jau ar lielu pieredzi. Bet nu vienalga – es uzrakstīju smuku CV, kaut man tur nav tik daudz ko rakstīt, un aizsūtīju abas pagājušā gada īsfilmiņas. Šodien saņēmu atbildi.

Diemžēl stipendiju man nepiedāvā. Toties, tā kā tur ir vēl 16 maksas vietas, kuras piedāvā tiem, kas nav gluži kotējušies pietiekami augstu lielajai balvai, vismaz man ir iespēja iegūt maksas vietu meistarklasē. Tie cilvēki nefilmē, bet gan asistē stipendiātiem ar gaismošanu, fokusu, kamerām un tā tālāk. Taču tāpat visiem ir iespēja piedalīties filmēšanā, filmas pēcapstrādē un redzēt safilmēto no 35mm projekcijas – pieredzēt lielā un īstā kino veidošanas procesus. Laikam man jānorij lepnums un jāpiedalās, pat arī ja es nedabūju tieši to, ko gribēju.

Nav jau tā, ka es esmu vīlies, ka komisija neatzina manu darbu par pietiekami labu – galu galā tā kursa biedra filmiņa Epilogue bija mans pats pirmais kino darbs, vismaz vislielākais, kādu jebkad esmu uzņēmies. Es vairāk vīlies jūtos par to, ka man nav bijušas vienlīdzīgas iespējas un laiks izpausties kā citiem, kas ar mani konkurēja. Man kā svešiniekam (iebraucējam) šeit ir par katru iespēju jācīnās piecreiz vairāk. Kino veidošana ir ļoti intīmi radošs process, cilvēki kolēģus un radošās sadarbības partnerus izvēlas balstoties uz savstarpējām attiecībām. Tā ir arī joma, kurā visu nosaka tava reputācija. Angļu val. ir tāds labs vārds tam – credibility. Tas paredz, ka tavas nākotnes spējas novērtē pēc tā, ko tu esi sasniedzis pagātnē. Diemžēl tas darbojas arī pretējā virzienā. Taču tam arī ir pozitīvā puse – tev vajag tikai paveikt vienu labu darbu, iegūt vienu balvu, un tu nākamos 5 darbus dabūsi tikai balstoties uz to pirmo lauru vien. Šajā industrijā, tāpat kā reklāmā visticamāk – daudz nosaka “balvas”. Ja tev ir balva, visi domā, ka tu esi spics. Ja tev balvu nav, tev ir jācīnās pa dubļiem, lai citus pārliecinātu par savām spējām. Man nepatrāpījās sadarboties pirmajā gadā ar spicākajiem no grupas, tapēc man arī nebija spicākās īsfilmas, ar ko lepoties. Tas bija tapēc, ka es biju tāds kā outsider viņiem – nerunāju vietējā slengā. Man šķiet, ka šī nodalīšana no bariņa ir tas, ko visi, kas jebkad ir ārzemēs mācījušies, ir izjutuši. Bet latvietis jau pie tā ir pieradis – tapēc vien jau nepadosies.

Tuvojas skolas beigas, un mani, protams, sāk mākt visādas šaubas par to, kas būs, kā būs, un vai vispār es atradīšu labu filmēšanas darbu, ar ko nopelnīt kādu naudu. Pagaidām laikam vienīgais, ko es varu darīt, ir censties izmantot visas iespējas, vienalga cik lielas vai mazas – lai kaut ko iemācītos vairāk un labāk. Jācer, ka viss labi izdosies filmējot tās 3 īsfilmiņas, ko esmu sarunājis, un jācer, ka tie 3 jaunie režisori zina, ko viņi dara. Man vajag pāris festivālu filmas, lai varētu labi atsperties. Tikmēr cenšos pacelt garus, iestāstot sev, ka tik bezcerīgi jau ar mani nav – tomēr es atbraucu šeit knapi kameru rokās vispār turējis, un 2 gadus vēlāk es gandrīz, gandrīz dabūju pasaulē prestižāko kinematogrāfijas studentu stipendiju. Bet uz Budapeštu es tieku tāpat, tikai nedaudz mazākā kapacitātē un ar mazāku lepnumu. Tas, ko tur varēs iemācīties, būs neizmērojams – 2 nedeļu 35mm kino darbnīcas, kā arī iespēja satikt 31 citu kino studentu no pasaulē labākajām skolām. Pēc tam varēs arī uz kādu nedēļu ieskriet mājās un atgūt spēkus, lai izturētu visas streisanās absolvēšanas balles gada beigās.

Es laikam esmu nedaudz noguris no studēšanas jau. Patiesībā es jūtu, ka nupat būtu laiks beigt mācīties mācoties un sākt mācīties darot.

Es zinu, ka šogad filmēšu vismaz 2 projektus. Viens ir lielāks, cerīgāks un ar labāku budžetu (ap $16 tūkstoši), un būs vienkārši nenormāli izglītojoši labs, jo filmēts tiks uz RED ar salīdzinoši labām Zeiss 35mm lēcām, pilnā 4K izšķirtspējā un tiks izmantoti visi labie un dārgie kino aksesuāri, kā, piemēram, labi rati ar pneimatisko “turētāju”, Steadicam un tā tālāk. Vecais, tizlais un nolietotais kinoskolas aprīkojums ir jau nedaudz apnicis. Otrs būs vienkāršāks un ar stipri mazu budžetu, tapēc tas tiks filmēts uz populārās P2 kameras (jeb precīzāk Panasonic HVX202) iekš tāda vidēja HD, ar pareizo P+S Technik 35mm lēcu adapteri un nedaudz lētākām, bet joprojām īstām 35mm kino lēcām Cooke Speed Panchros.

Tad vēl es esmu ievirzījis sarunas ar diviem amerikāņiem par viņu gada beigu īsfilmiņu filmēšanu (6 minūšu). Paši amerikāņi nu tā-tā, scenāriji tādi nereālistiski un galīgi 3 dienu laikā nepaveicami, bet zina taču visi veco teicienu – sameklē draugus pirms tev viņus savajagas. Patiesība par kinoskolu ir tāda, ka ļoti reti kurš no tās iznāk ar “3 filmu kontraktu” ar Miramax – pārsvarā visi iznāk totāli apjukuši un neviens viņus tā īsti negrib, tādēļ vienīgie vērtīgie kontakti nākotnes sadarbībai ir tieši klasesbiedri vai skolasbiedri, ar kuriem ir pozitīvi veiksmīgi sanācis kopā kaut ko uztaisīt skolas laikā. Tapēc man šķiet, ka man vajag mēģināt uztaisīt kaut ko kopā ar tiem amerikāņiem, jo viņi pēc tam brauks strādāt uz savu andželosu un… tas, redzējies, ir turpat, kur tas lielais uzraksts kalnā un… nu, jā, jūs jau sapratāt.

Atgriežoties pie RED testa – svarīgākais visā tajā bija izmēģināt tās Zeiss lēcas un saprast, ar kādu diafragmu caur tām jāfilmē. Mēs likām virsū visas pēc kārtas, tātad 16, 24, 32, 50 un 85mm, un pabildējām sevi sākot no f8 līdz pilnīgi atvērtam f2. Sapratām to, ko jau būtībā zinājām, ka virs f5.6 bildēt vispār nevajag, jo asuma dziļums jau sāk atgādināt video. Ar 85mm var bildēt ap f4, jo tā ir nenormāli gara, bet ap f2.8 un f2 jau parādās reāli smuks asuma seklums. Kas pārsteidza – ka pat platās lēcas kļūst superīgi mīkstas pie f2.8, īpaši 32mm, kas ir, manuprāt, visforšākais fokālais garums. Ne pārāk plats, ne pārāk garš – tieši tāds, kāds ir labs. Biju pārsteigts arī, ka pat 16mm lēca izskatās tīri cinemātiski uz f2.

Asuma sekluma piemēri (neapstrādāti): 32mm, 50mm un 85mm.

Tā nu es esmu nedaudz patīkami satraucies par 2.semestri un visām lietām, kas tad tiks darītas. Maijā mēģināšu pieķerties savam time-lapse projektam. Tas bija uzlikts uz lielas pauzes darba meklēšanas un visu citu skolas neskaidrību dēļ, no kurām lielākā daļa tagad ir tapušas skaidras. Joprojām neskaidrs ir tas, ko es darīšu oktobrī pēc skolas beigšanas. Tas mani nedaudz baida. Muļķīgi kaut kā būtu ar 2 augstākajām izglītībām strādāt kafejnīcā.

Pirmās lietas pirmās – Austrālijai ir stingra imigrācijas politika. Darba un uzturēšanās atļaujas šeit nedala uz ielas. Tieši otrādi – pieteikumu imigrācijas birojam ir tik daudz, ka šad tad esot jāgaida rindas kārtībā 6-8 mēnešus līdz pieteikumi vispār tiek izskatīti, kur nu vēl apstrādāti. Šobrīd ir trīs legāli veidi, kā šeit ieceļot. Pirmais, ātrākais un vieglākais ir ar tūrista vīzu, kuru var iegūt ātri un bez maksas. Standarta tūrista vīza dod atļauju šeit uzturēties 3 mēnešus. Var pieteikties arī uz 6 mēnešu vīzu. 12 mēnešu vīza ir iespējama, taču tad vēsntniecība prasa uzrādīt apstiprinātu bankas konta izrakstu, kurā ir pietiekami daudz līdzekļu. Nav skaidrs, cik īsti ir jābūt, bet domāju, ka vismaz 15-20 tūkstošiem AUD. Ar tūrista vīzu strādāt ir aizliegts, bet nav neiespējami. Tas nozīmē tikai to, ka labākais darbs, uz kuru šādas vīzas turētājs var pretendēt, ir darbs apkalpojošajā sfērā, kur bieži vien algu maksā skaidrā naudā. Bieži darba devēji izmanto situāciju, ka darbiniekam nav darba atļaujas, lai maksātu tiem mazāku algu (jo tas tiek darīts nelegāli). Ir iespējams atrast dažādu veidu vienkāršos, zemos darbiņus – sākot no flaijeru izmētāšanas pastkastēs (bīstami), viesmīlības darbus klusākos bāros un kafejnīcās prom no pilsētas centra, restorānu virtuvēs. Droši vien, ka var atrast arī dažādus uzkopšanas darbus privāti. Šie darbi ir pietiekami nogurdinoši, un par tiem maksā sākot no 8$ stundā (verdzība) līdz 18$ (normāli). Cilvēks, kas te ir atbraucis ar tūrista vīzu, nedrīkst rēķināties ar pastāvīgiem ienākumiem. Tie būs gadījuma rakstura vai sezonāli labākajā gadījumā.

Pat ja tiek darbs meklēts ar tūrista vīzu, ir jāsaprot, ka tas nemaz nav viegli. Pirmkārt, vajag lieliski pārvaldīt angļu valodu, kas nozīmē vismaz 6.5 rezultātu IELTS eksāmenā. Nekādi “sarunvalodas līmenī” nederēs. Otrkārt vajag harismu, lielu drosmi (es pat teiktu – bezkaunību) un enerģiju iet iekšā katrā kafejnīcā un prasīt darbu. To daudzi cilvēki nemaz nevar izdarīt. Cilvēciski runājot, tas nozīmē, ka, ja tu neesi gara un slaida sieviete ap 24, tad darbu apkalpojošajā sfērā sameklēt tev būs divtik grūti – teiksim, kā ir. Visi to noliegs, taču puse no visiem darbā pieņemšanas gadījumiem visticamāk ir neapzināti Freidisku motīvu rezultāts. Tikai jāatceras, ka tūristu vīzu izsniedz uz nosacījumu, ka vīza nevar tikt mainīta tās darbības beigās – ir fiziski jāizbrauc no valsts, lai iegūtu jaunu. Kad tas ir izdarīts, var atkal pieteikties uz 3 mēnešu vīzu, kas tiek izsniegta automātiski un elektroniski, un iebraukt atpakaļ. Daudzi brauc uz Jaunzēlandi – nav tālu un aviobiļetes lētas, plus sanāk lieliska ekskursija, ja to var atļauties.

Otrs ceļš, kā šeit būt, ir iebraukt ar tūrista vīzu un meklēt labu darba devēju, kas būtu gatavs sponsorēt tev pastāvīgu uzturēšanās un darba atļauju. Tāda iespēja teorētiski pastāv, taču tas nozīmē liekus izdevumus un čakarēšanos darba devējam, jo ne vien viņam ir jāsedz tavi vīzas maiņas izdevumi (kas nav vērā neņemami), bet arī jāpamato valstij, kapēc viņš grib pieņemt darbā tevi, nevis vietējo darbinieku. Tas nozīmē, ka, ja vien tev nepiemīt kāds unikāls talants vai spēja, kura interesē kādu darba devēju, darba devējs vienmēr dos priekšroku vietējiem cilvēkiem, kuru šeit ir daudz. Pat ja darba devējs apsvērs nevietējos, tad priekšroka tiks dota, teiksim kā ir – aziātiem un hindusiem, jo tie šeit ir lēts, centīgs un uzticams darbaspēks. Viņu šeit arī ir ļoti daudz, un ļoti daudzi no viņiem meklē darbu un ir gatavi uz jebkādiem nosacījumiem. Nav viegli ar tādiem konkurēt. Tātad – šis ceļš ir praktiski neiespējams. Tas ir iespējams tikai šaurās un specializētās industrijās – īpaši radošās. Tur nepastāv nekādi citi kritēriji kā tikai tavs portfolio. Ja tev tāds ir un darba devējam patīk – tu dabūsi gan darbu, gan vīzu. Tā teikt – uzvarēs labākais.

Trešais ceļš ir izglītības ceļš. Ja tu esi iestājies (t.i. uzņemts) kādā mācību institūcijā, kas ir legāla, tad tev pienākas vīza un ierobežota darba atļauja (20 stundas nedēļā). Vienīgā problēma ir tā, ka tāpat ir vēstniecībai jāuzrāda konta stāvoklis, pretējā gadījumā vīza var tikt atteikta. Šai vīzai gan kontā netiek prasīti milzīgi līdzekļi, jo ir taču legāla darba iespēja. Vajag būt tikai tik daudz, lai tu varētu sevi uzturēt vismaz pirmos 3-6 mēnešus. Taču izglītība šeit ir dārga. Laba, bet dārga. Nav iespējams skolā iestāties un uzreiz pēc vīzas saņemšanas izstāties, jo visas mācību iestādes automātiski paziņo muitai, ja tu mācības esi pārtraucis, un vīza tev tiek atņemta. Tā ir valīda tikai tik ilgi, kamēr tu mācies.

Ir vēl viens ātrs ceļš, un tas ir apprecēties ar kādu vietējo pilsoni. Šo metodi piekopj daudzas jo daudzas pilsones no visas pasaules, arī no Latvijas. Var ne mirkli nešaubīties, pēc Austrumeiropas daiļavām te ir liels pieprasījums. Tā kā, ja ir pavisam liels izmisums, jābrauc te ar 3 mēnešu tūristu vīzu un jāiet uz krogu.

Šie visi ir “ātrie” ceļi. Protams, ir pilnībā legālais veids, kā emigrēt uz Austrāliju. Tas ir – pieteikties uz skilled migrant vīzu. Ar to saistītas ir ļoti lielas izmaksas (2000 Ls kā minimums) un ļoti ilgs gaidīšanas laiks. Kā jau minēju, var paiet pusgads līdz vispār pieteikums tiek izskatīts, un tad arī ir ļoti daudz nosacījumu. Ir jābūt augstākajai izglītībai kādā no nepieciešamajām sfērām, labam IELTS eksāmena rezultātam, labai veselībai (jāveic dažādas pārbaudes). Ir jābūt tam pašam “starta kapitālam”, par ko jau rakstīju. Es īpaši daudz nezinu par šo vīzu, bet zinu, ka daži cilvēki no Latvijas ir šo ceļu gājuši. Varbūt kāds var vairāk šo ceļu apskaidrot komentāros. Valsts mēdz iekārtot migrantus darbos, bet nav zināms, vai tie darbi būs kādā no lielpilsētām vai kaut kādā mistiskā aborigēnu ciemā tuksneša vidū.

Daudzi man arī jautā par to, kāda šeit ir sabiedrība, atmosfēra. Laba, taču uz biznesu orientēta. Tas nozīmē, ka visi pret tevi būs ļoti laipni, taču, kad tu nonāksi darba tirgū, tad attapsies tieši pa vidu starp vietējiem baltajiem, kas strādā labus darbus birojos, un tumšajiem iebraucējiem, kas strādā virtuvēs un takšos. Sanāk, ka tu īsti nevari pretendēt uz ofisu, jo nav darba atļaujas, bet grūti arī izkonkurēt tumšos uz vienkāršajiem darbiem. Tu ļoti laipni tiksi atšūts. Tā ir problēma.

Tātad secinājums ir tāds, ka te nav Īrija. Te pat nav Eiropas Savienība. Te ir valsts, kas pati sev diktē noteikumus un, starp citu, kas pēdējo gadu laikā cīnās ar masveida imigrāciju, īpaši no Āzijas un Tuvajiem austrumiem. Tieši strauji pieaugošā cilvēku skaita dēļ šeit darba un nekustamo īpašumu tirgus paliek blīvāks. Šeit nevar vienkārši atbraukt un palikt, lai vai cik vilinoši tas būtu. Un Austrālija ir vilinoša. Te ir sausa un saulaina vasara 8 mēnešus gadā. Te ir diezgan nedārga dzīve. Te ir labi ceļi un laba satiksme, te ir kārtība. Austrālija ir forša valsts patiesībā.

Man un tiem latviešiem, ar ko es te kopā dzīvoju, ir paveicies. Man ir paveicies tādēļ, ka es studēju un man nav jāuztraucas par vīzas un darba atļaujām. Es nesen beidzot atradu darbu, kas ir diezgan viegls, un maksā man gandrīz 19$ stundā. Es strādāju pa vakariem, pa dažām stundām 2-3 reizes nedēļā un nopelnu ap 300$ katru nedēļu. Dārta un Mārcis divreiz nedēļā brauc palīdzēt vienam vecam latviešu onkulim tīrīt māju un palīdzēt dārza un mājas darbos. Par to viņi saņem 25-30$ stundā, skaidrā naudā. Darbs fizisks, taču atalgojums vairāk nekā labs. Viņi reāli strādā tikai 2 dienas nedēļā. Pārējās dienas mēs būtībā varētu sēdēt zem palmas un kasīt vēderu.

Praktiski, ja mēs saliekam visu trīs mūsu nedēļas ienākumus kopā, kas ir nedaudz zem 1000$ – mēs varam dzīvot savā palielā mājā iekšpilsētā, būt ļoti labi paēduši un padzēruši, un arī pēc tam mums būs palicis pāri pietiekami naudas, lai mēs varētu atļauties pa kādam izklaides pasākumam katru nedēļu. Un tas viss tikai ar 2 darbadienām nedēļā. Un pludmales izmaksas vispār ir tik vien kā tramvaja biļete. Skaidrs, ka mēs nebraukātu ar svaigu Audi, mums nebūtu savu īpašumu, bet tajā pat laikā mēs būtu brīvi no jebkādām saistībām. Daudzi cilvēki ir tā pieraduši pie privātīpašuma, ka viņi ir aizmirsuši, cik lieliski brīvi tu jūties tad, kad tev ne sūda nepieder. Kad tev nav jāuztraucas par N līzinga maksājumiem. Kā mēs agrāk mēdzām jokojoties teikt – “ko nopelnām, to nodzeram”. Ir nauda – ir bufete, nav naudas – skaties mājās filmas un spēlē domino. Kad tev nav naudas, tad tev naudu vairs nevajag. Tad, kad tev ir daudz naudas, tad viss, par ko tu spēj domāt, ir kā iegūt vēl vairāk naudas. Dažas no garšīgākajām vakariņām ir tikušas pagatavotas tad, kad veikalā ir bijis jāiekļaujas 10 dolāros. Daži no jautrākajiem tusiņiem ir bijuši tad, kad tev ir aiz biksēm bārā jānes iekšā maza viskija pudele, jo tu nevari atļauties iztērēt vairāk par 20$. Tiesa, tādu dzīvesveidu var piekopt tikai jauni cilvēki.

Viss, kas man pieder šobrīd, ir matracis, dažas mēbeles, laptops, fotoaparāti un pastulbs dīvāns. To visu es varētu vienas dienas laikā pārvest vienā busiņā uz citu vietu. Ja vairs nevarēsim samaksāt par dzīvokli centrā, pārvāksimies uz dzīvokli tālāk no centra. Droši vien, ka tā visa rezultātā iepazīsimies ar fošākiem kaimiņiem. Tā krīze, kas ir patreiz, ir vairāk cilvēku dzīvesveida krīze, jo viņi pēkšņi nevar vairs atļauties tik, cik agrāk. Cilvēkiem pieder pārāk daudz lietu. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst investēt labās lietās. Es, piemēram, plānoju investēt velosipēdā. Iepriekšējo man nozaga, haha.

Tas, ko es sapratu uzreiz, ir – neviens no mums patiesībā neizprot, cik daudz vietas aizņem nekompresētas bildes un kādas dzelžu jaudas ir nepieciešamas, lai darītu jebko ar tiem 4000 pikseļu video failiem, ko izspļauj ārā RED. Mans pirmās paaudzes MBP sāk rīstīties pat atskaņojot 1080p video, kas pietam ir nežēlīgi sakompresēts, kur nu vēl absolūti nekompresētus 4K attēlus. Patiesībā pat duālais 4-kodolu Mac Pro skolā ar 8GB atmiņu nespēja šos failus atskaņot pilnā izšķirtspējā. Bet tā kā nav arī tādu monitoru, kas būtu pēc dabas ar 4K izšķirtspēju, tad uzreiz nākas vien noreducēt video uz 2K, kas ir divreiz mazāk un ir nedaudz virs respektablā HD 1080p standarta. 30 sekunžu klipiņš rupjā veidā aizņem pie 900MB. 30 sekundes… Man vajadzēja veselas 20 minūtes, lai šo klipiņu vispār padarītu atskaņojamu, samazinot to divreiz mazāku un eksportējot to kā Quicktime failu Final Cut Pro saprotamajā ProRes422 formātā.

Tieši tādēļ jebkura video apstrāde jebkurā aplikācijā vienmēr notiek zemākā izšķirtspējā un kompresētā formā – vienmēr. Pat mūsu divkodolu inteļi nespētu tikt galā ar nekompresētu standarta izšķirtspējas materiālu. Montāžas aplikāciju darbības pamatprincips ir piemērot savu kompresijas kodeku importējot video, saglabāt nekompresēto materiālu klusā stūrītī un pēc tam finalizējot klipus tos vienkārši pārrenderēt, izmantojot rupjo materiālu. To sauc par offline un online editing. Kad materiāls ir samontēts, tas tiek aizsūtīts uz galveno, jaudīgāko darbstaciju, kur nereāli jaudīgi dzelži ņem jau rupjo materiālu un, balstoties uz to, kas klipā ir ielikts, uzkonstruē to klipu nu jau no nekompresētā materiāla. Tādā veidā tie, kas darbojas vienotā aplikāciju vidē, piemēram Final Cut, var montēt savas pilnmetrāžas filmas mājās uz dīvāna un pēcāk tikai lielajam kantorim nodot tā saucamo Edit Decision List (EDL) – teksta failu, kas satur informāciju par katru montāžas vietu. To pēc tam var nolasīt citas aplikācijas un darboties tālāk. Ar to arī var veiksmīgi “sasinhronizēt” projektus pat tad, ja montēts tiek uz dažādām darbstacijām. Jaunāko EDL iebaro montāžas rīkā, un tas automātiski ataino visas svaigākās izmaiņas.

Es blisinos uz to, kā lēnām (pa kadriņam) kustas mani 4K video faili, un man reāli ar tiem nav ko darīt. Man tos nav kur likt. Man ir 30 minūšu materiāls, un man vajadzēs apmēram 24 stundas, lai to visu samazinātu un iebarotu montāžā. Taču šis materiāls nav paredzēts montāžai, tas ir paredzēts vienkāršai skatīšanai un izvērtēšanai. Vienīgais veids, kā es varu apskatīt pilna izmēra attēlus, ir eksportējot tos pa atsevišķam kadram TIFF formātā, taču arī tas nav lādzīgi, jo video ir kustība, un kustība izraisa zināmu motion blur efektu. Man nav un nebūs iespējas apskatīt to failu īsteno detalizāciju un krāsu, jo kantori, kam ir šāda aparatūra un kalibrēti monitori, prasa tūkstošus stundā par to izmantošanu. Un pareizi arī viņi dara, jo aparatūra, kas ir spējīga strādāt ar šiem nekompresētajiem failiem reālā laikā, patiešām maksā vairākus simtus tūkstošu.

Īsāk sakot – 4K failā ir ļoti daudz informācijas. To, kā RED sensors kotējas pret 35mm kinofilmu, tā pa īstam es varēšu izvērtēt tikai tad, kad tikšu kādā no šiem lielajiem kantoriem uzraudzīt pēcapstrādi kādam no projektiem, pie kā es, cerams, kādreiz strādāšu. Līdz tam vienīgais, ko es varu darīt, ir izmēģināt dažādas lēcas, dažādus filmēšanas ātrumus un priecāties par visām jau ierastajām “digitālajām priekšrocībām”, kā, piemēram, tūlītēja materiāla apskate, iespēja filmēt vairāk, ietaupīt naudu nepērkot filmas ruļļus un tā tālāk. Tikai es kaut kā neesmu drošs, ka šīs visas ir “priekšrocības”. Man liekas, ka RED ar kinematogrāfiju izdarīs to pašu, ko ciparu SLR izdarīja ar fotogrāfiju pirms 10 gadiem. Tas padarīja fotogrāfiju tik lētu un pieejamu visiem, ka tagad ir pilna pasaule ar amatieriem foto-entuziastiem, no kuriem reti kurš dara vairāk par ķīvēšanos interneta forumos un dažādu izšķirtspējas un krāsu tabulu salīdzināšanu. Otrajā rakstā par RED es apskatīšu pašu kameru, tās aksesuārus, Carl Zeiss Planar T* lēcas un asuma dziļuma salīdzinājumu no f8 līdz f2 ar visām lēcām.

Starp citu. Ja kādam ir interese apskatīt rupjos 4K failus uz RED programmatūras – to var izdarīt. Pirmkārt jau visi RED rīki ir brīvi novelkami no viņu oficiālās mājaslapas. Atliek tajos iebarot kameras .R3D failus un mēģināt viņus nedaudz apstrādāt (tur ir vienkārši apstrādes rīki) un tad izeksportēt ārā. Ja kāds grib ar to paspēlēties – dodiet ziņu, un es varu īslaicīgi kādu video klipu izlikt nolādēšanai. Vēl būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā RED ir vispār jebkad ticis izmantots un ja ir, tad kādā mērogā un cik veiksmīgi.

Tā pusotra nedēļa bija gara un grūta. Es biju video assist un mani pienākumi bija dažādi – pārsvarā video monitora ratu stumdīšana apkārt ļoti ātri un paniski, lai režisors un citi varētu redzēt kameras attēlu. Pārsvarā gadījumu viņi sagaidīja, lai monitors tiktu uzlikts vēl pirms operatori ir izlēmuši, kur būs kamera. Protams, ka pēdējā brīdī viņi izlemj iet citā istabā, un man tiek dotas aptuveni 14 sekundes, lai satītu garo BNC vadu rullī, atvienotu monitoru no elektrības, satītu garo pagarinātāju, saliktu visu uz ratiem, aizstumtu uz jauno vietu vai stūri un atkal visu savienotu. Ja paiet vairāk par 20 sekundēm, pēc kurām es vēl joprojām vācu savu 50m garo video kabeli, visi kļūst nepacietīgi un dod man šķību aci. Zem galvenā operatora bija pirmais asistents, zem asistenta bija tā saucamais clapper/loader, kas asistēja asistentam pienesot lēcas, filmu magazīnus, filtriņus, baterijas un citus sīkumus. Es savukārt, asistēju pirmā asistenta asistentam un pienesu pārsvarā smagas kastes, ratus, skraidīju uz kameras furgonu pēc dažādām kastēm un, kad tas aizgāja savā tumšajā istabā pārlādēt filmas, es paliku laukumā dežurēt. Tas dažreiz beidzās ar paniku, jo asistents man prasa atnest kaut kādu figviņzin kādu lietu un man nav ne mazākās sajēgas kurā no 50 kastēm tā ir. Labi, ka mums visiem bija rācijas ar austiņām – es varēju prasīt otram asistentam kur kas atrodas un kā ko filmslengā sauc.

Pēc nedēļas jau es biju valodu iemācījies, iekārtas apzinājis un izpētījis un varēju jau normāli funkcionēt kā kārtīgs asistents – skrēju gan pēc lēcām, gan baterijām, gan menedžēju vadus, lai pār tiem kāds aktieris nepaklūp. Kad man nevajadzēja krāmēt kastes furgonā un staipīt monitorus, varēju brīvi kustēties apkārt pa laukumu un pētīt, ko katrs dara. Izbakstījos ar Panavision Millennium XL kameru un veselu komplektu ar Panavision Primo lēcām, kas šķiet ir pasaules kino elites pirmā izvēle. Katru reizi, kad tādu turēju rokā, nedaudz drebēja sirds, jo likās, ka tā var izkrist un saplīst.

Cilvēki bija kopumā draudzīgi un profesionāli. Elektriķi skraidīja apkārt ar savām lampām un vadiem, un ģeneratoriem. Viss notika ļoti ātri. Vienīgi galvenais operators (manas skolas absolvents, starp citu) bija tāds slinks un neiedvesmojošs. Lielākā daļa kadru tika bildēti telpu dabiskajā apgaismojumā (pretīgi dzeltenā) ar vienu vai divām papildus kino-flo lampiņām kaut kādam sānu gaismas efektam. Es nudien biju gaidījis ko iespaidīgāku. Beigu beigās nācu mājās ar domu, ka es varētu ja ne tik pat labi, tad vēl labāk. Tā kā tusējos pārsvarā ap monitoru, saprotams redzēju visus kadrus un ainas, un dubļus, redzēju to gaismojumu dzīvē – būs interesanti redzēt, kā tas izskatīsies uz projektora. Pāris safilmētos ruļļus pavēroju vienā brīdī pār plecu (jau attīstītus un pārdzītus uz video) un paliku, protams, ar atvērtu muti, jo Super35 filmas kvalitāte tomēr ir kaut kas iespaidīgs. Kustība, krāsas, neticamā detalizācija gan ēnās, gan blikos. Pirmo reizi sajutu tādu kā mazu eiforiju, kas sajūtama tad, kad tu apzinies, ka atrodies ļoti, ļoti tuvu savam pašam lielākajam sapnim. Protams, es jau kadrus nedomāju, bet, tur stāvot (vai skraidot), es jutos dīvaini tuvu tam, kas es gribu būt. Uz brīdi man izlikās, ka mans lielais mērķis ir rokas stiepiena attālumā. Tā bija laba sajūta. Dažas dienas mēs filmējām autiņu sadursmes, apšaudes, mums bija specefektu čaļi ar asinīm, šaujamajiem un sprāgstvielām. Mums bija policijas mašīnas, viss mums bija.

Sākumā jutos nedaudz neveikli, jo no tiem 50+ cilvēkiem, kas pa laukumu skraidīja, es pazinu precīzi nevienu. Nedēļas beigās jau biju sadraudzējies ar lielāko daļu. Pat gripi, kas ir stereotipiski, varenas miesas būves tēli ar tetovējumiem, kas to vien dara kā staipa apkārt sliedes un statīvus, kļuva draudzīgi, plēsa jokus un vilka aiz deguna. 3 dienas pirms prakses beigām mani pat izveda caur tādu kā “iesvētīšanas ceremoniju”, kas paredzēja, ka man ir jānopērk kaste ar alu, skaidrojot to ar seno tradīciju par “vainas izpirkšanu”. Bija tāda situācija, ka bija kustīgs rokas kadrs, un es pēc klapītes sišanas nezināju, kur aizmukt, jo aiz kameras jau bija bars ar cilvēkiem, un, kad kamera darbības brīdī pagriezās, tā ieraudzīja manu manu apjukušo seju. Par to visi smējās vēl divas dienas, un tādēļ arī man bija jāpērk visiem alus, ko es pēdējā dienā izdarīju. Tad es atminējos, ka arī, sākot darboties kā fotogrāfam A.F.I., mani vietējie darboņi mēģināja pierunāt uz alus pirkšanu, bet no tā es izvairījos, jo viņi nebija pelnījuši.

Jā, pēdējā dienā arī sanāca starp kadriem parunāties ar Guy Pearce (čalis no Memento), kas bija galvenajā lomā. Viņam smaidīgs paspiedu roku un teicu, ka mēs noskatījāmies nesen Hurt Locker un bijām vīlušies, ka viņa tēls tika nogalināts filmas pirmajā ainā. Viņš pasmaidīja un jautāja, kur es esot to filmu redzējis, un es tiku pārsteigts nesagatavots, jo es taču viņu novilku no torrentiem. Negribējās tādam jaukam cilvēkam tādu sāpīgu patiesību teikt, tapēc ātrumā un panikā sameloju, ka redzēju to uz DVD no viena amerikas drauga (kāda man nav). Viņš izskatījās neticīgs un teica, ka pats vēl neesot to redzējis. Ļoti foršs džeks, viņš. Tad jau filmēšana bija cauri, un visi ļoti draudzīgi man paspieda roku un pateica paldies par palīdzēšanu, un atzina, ka es esot darījis visgrūtāko darbu (jā, jā…) un tā. Arī pats producents un režisors pateica paldies, tas bija jauki no viņu puses. Kā “dāvanu” par pūlēšanos vidēji 13h katru dienu man 2.asistents iešķieba pāris ruļļus ar tā saucamajiem filmas short ends, kas ir ruļļu neizmantotie pārpalikumi. Tas ir forši, jo es dabūju 120 pēdas ar Kodak 250D 35mm filmu, kas ir ļoti dārga. Es to izmantošu mācību nolūkiem, aizņemšos kādu vecu kinokameru un uztaisīšu mazus filmas testiņus ar dažādām ekspozīcijām. Biju ļoti priecīgs. Tā kā visus alus viņi neizdzēra, pusi kastes atvedu mājās, izdzēru divus un atslēdzos, jo biju pārguris, katru dienu staipot smagumus vismaz 12 stundas.

Tad nu Animal Kingdom iznāk kaut kad ap šī gada rudeni. Meklējam, skatāmies un titros uzpauzējam, lai skaidri un gaiši izlasītu “Reinis Traidas” pie ailītes split operator vai video assistant, kā nu viņi izvēlēsies mani pagodināt. Šis man ir liels notikums. Varbūt liels tapēc, ka pirmais. Jācer, ka ne pēdējais.

Vēlāk atradu vēl kaut ko ļoti vērtīgu. Te starp vietējiem valda uzskats, ka viss Eiropas alus saucas Pisswasser vai kaut kā līdzīgi, un tādēļ lielveikalos vienīgie importa ali, ko pērk parastie “hoi polloi”, ir Corona, Heineken, Stella Artois un vēl pāris. Varbūt vēl Hoegaarden, kas laikam ir vienīgā normālā plaukta izvēle šeit. Šodien atguvu ticību vietējiem, jo kāds prātīgs uzņēmējs ir uztaisījis simpātisku interneta alus veikalu, kur var nopirkt aliņu praktiski no visas pasaules, un to par prātīgu summu tev piegādā līdz ledusskapim (vai durvīm). Žēl tikai, ka Bauskas nav pieejams. Izlēmu snobiski boikotēt vietējos un pasūtīju sev kasti ar Leffe Radieuse (8,2%) un Erdinger Weissebier. Cenas vismaz uz pusi zemākas kā veikalos. Diezvai tie, kas izgudroja internetu, cerēja, ka tas jebkad tiks izmantots tik cēliem mērķiem. Internets ir tā, ka labākā lieta ever.

Gadsimta garumā karstākā reģistrētā temperatūra pilsētā (+44 grādi) ir jau vairākas dienas pēc kārtas. Parasti tāds karstums uznāk vienu dienu mēnesī. Tad visi tramvajā braucot izkaras ārā pa logiem, kāds noburkšķ “sūds, cik karsti…”, vakarā ieiet vēsā dušā, un tad jau viss ir kārtībā. Kad, turpretī, tāds biblisks karstums saglabājas nedēļu no vietas, normāla organisma dienas kārtība tiek sačakarēta. Visi karstuma rekordi jau ir pārspēti 6 reizes pēc kārtas. Saules stiprums ir tik intensīvs, ka meteoroloģijas institūts varētu saules staru UV indeksam piešķirt jaunu kategoriju. Ja līdz šim augstākais formālais ir “ekstrēms” (un šeit ir tikai viena cita fāze zem ekstrēma – liels), tad šobrīd tas varētu saukties “neesi stulbs, neej ārā no mājas”.

Tādā karstumā gulēšana naktī kļūst par lielu privilēģiju. To var izveikt tikai tie, kam mājās ir integrēts kondicionieris, kura ūdens noplūdes sistēma pievienota kanalizācijai vai vienkārši tiek izvadīta ārā no mājas. Visi citi guļ izstiepušies zvaigznītē gultā, klusi vaid un ik pa pāris stundām pamostas slapjā peļķītē. Slikts miegs, kā zināms, izraisa vispārēju neapmierinātību ar dzīvi. Kad 9 no rīta termometrs rāda +38 grādus, tas izraisa garu un skaļu lamuvārdu virkni 3 valodās. Sajūtamas pārmaiņas piedzīvo arī gremošanas sistēma, proti, tādā karstumā jebkas smagāks par augļiem ar ūdeni tiek sūtīts atpakaļ no kurienes nācis, vai labākajā gadījumā beidzas ar smaguma un noguruma sajūtu.

Apmēram vienīgā lieta, uz ko tu esi spējīgs tādā dienā, ir gulēt uz grīdas un, joprojām lamājoties 3 valodās, lasīt, spēlēt konsoli vai skatīties seriālus un iet aukstā dušā, kas palīdz apmēram uz 3 minūtēm. Diemžēl uzsilušo trubu dēļ aukstākais ūdens, kāds no krāna tek tāpat ir 26 grādus silts. Tu tā īsti neesi paspējis aiziet apsēsties uz savas grīdas vietas, kad jau atkal esi iesvīdis mitrs. Ja tu saņemsies un riskēsi iziet ārā, tad, ievelkot gaisu caur degunu, sajutīsi asu kņudoņu un nepatīkamu smaku. Tā ož sausa un piedegusi gļotāda.

Šodien pirmo dienu temperatūra naktī nokritās līdz 26 grādiem. Visi sajūsmināti atvēra logus un iznāca uz saviem balkoniem un lodžijām. Sajūta tāda, it kā rudens būtu pienācis. Kaimiņi steidzās uz veikalu iepirkt paiku un ūdeni nākamajām dienām, jo diemžēl karstuma vilnis nav vēl pat pusē. Es atvēru Google News, un pirmais virsraksts, ko ieraudzīju, bija “Melburnā pārspēts 100 gadu karsuma rekords, tiks pārspēts vēl 5 reizes nākamās nedēļas laikā”. Fuck, bļā, mēsla karstums tāds.