RED ir tāds kā pagrīdes kults. Kultisti dzīvo tumšos pagrabos un tumšos forumos un slavina Džima Džennerda kameras. Viņi visu laiku debatē par kamerām un to attīstību, un pats Džennerds regulāri tur paciemojas, lai parunātu par kamerām ar saviem padevīgajiem kalpiem – kultistiem. Gandrīz vienmēr kultisti visi kā viens metas dziedāt un taujāt Džennerdam par jaunām kamerām, kad tās beidzot būs un cik tās maksās. “Kad būs SCARLETT? Kad būs EPIC?! Cik maksās?! Čali, man budžets, bet vajag filmēt filmu!! Palīgā!” Bieži vien, kad Džennerds apmeklē kādu foruma topiku, tad RED lietotājiem rodas vēlme pasludināt, ka viņi visu savu atlikušo mūžu filmēs tikai uz RED. Viņi grābs ciet visas kameras, filmēs savus bērnus un suņus pagalmā 4K izšķirtspējā un nodos kameras tālāk nākamajām paaudzēm. Tas ir tāds kā svēts pakts – RED. Tūkstošiem cilvēku tusē pa forumu un domā, ka viņi ir digitālās kino revolūcijas priekšgalā. Kas tie tādi – Arri un Panavision? Neko taču viņi nesaprot no kamerām, vismaz ne tik labi kā Džennards. Genesis maksā desmit reizes vairāk par RED, bet nebildē pat īsti uz 2K – kas par figņu?

Tad ir vesels bars ar pašproklamētiem tehniķiem, studentiem un entuziastiem, kas vienu reizi ir RED palietojuši un saka “nu jā, bija OK, laikam tīri labi.” Daži saka “Jā, bija forši, bet vecīt – 5D mk2 bilde ir daudz krutāka! Tu esi redzējis asuma seklumu uz 5D? Tas ir psc!” Nav jau RED vienīgais tāds “kults”. Kulti ir visur. Visi kā viens mēģinās tev ieskaidrot kaut ko citu – pastāstīt tev lielo noslēpumu, kapēc tieši viena un ne cita kamera ir pati labākā.

Viss sākās ar 35mm lēcu adapteru kultu. Viņi paņem lētā gala Sony Z1 vai ko līdzīgu, uzstellē P+S vai Redrock adapteri. Lēti, viegli un HD izšķirtspēja (meh, cik nu prosūmeru HDV par tādu var saukt). Var dabūt 35mm asuma seklumu – burvīgi. Bet tad viņi saprot, ka te līdzi nāk kaudze ar vizuāliem defektiem. Hromātiskās aberācijas, graudains attēls no matstikla. Stikls virsū uz stikla, tā piecas reizes, un gala beigās bilde ir tāpat sačakarēta, un, kamēr gaisma nonāk līdz pašam sensoram – gaismas ir palicis ļoti maz. Pats adapteris ar lēcu (un aksesuāriem) mazu kameru padara milzīgu, nesabalansētu, grūti vai praktiski neiespējami uz pleca lietojamu – sūds, vienā vārdā sakot. Attēls varbūt ir mīkstāks, bet filmēts taču tāpat tiek uz DV ar švaku datu straumi un labi ja 3 robu dinamisko apgabalu.

Tagad ir DSLR kults. Cilvēks ņem un nopērk 5D vai 7D foci. Nopērk vai aizņemas kaut kādu optiku. Atrod pāris aksesuārus fokusam un, aiziet, taisīs kino. Diafragmu vaļā līdz galam, jo tā taču ir modīgi. Tad viņš beidzot saprot, ko nozīmē asuma seklums. Nav fokusa speciālista – nav asuma. Gala beigās viņam ir daudzi gigabaiti ar neasu materiālu, kas turklāt ir jau kompresēti iekš H.264 – ko tālāk? Montēt grūti – vajag lielu jaudu, lai Adobe Premiere tiktu galā ar kompresētiem 1080p HD failiem. Ja tev ir Final Cut – gatavojies uz ilgu konvertēšanu uz ProRes vai kādu citu vidējo optimizēto montāžas kodeku. Tad tiek atklāts, ka H.264 ir neganti starpkadru kompresijas artefakti un DSLR sensori nemaz tā īsti nav piemēroti video un stipri samazina kameras dzīvotspēju. Un, ja tu daudz filmēsi sauli, tad sensors var arī izkust. Tas tā.

RED tomēr ir praktiskāk – izīrē, nopērc, izīrē dārgas lēcas. Ja daudz naudas, tad ar PL bajoneti, ja nav naudas, tad kaut kādus vecus Nikon stiklus arī var uzlikt. Bet tad kāds biedrs no konkurējošā kulta skaļi nokliedzas – “eu, bet RED taču ir Bayer tipa sensors! Tur nav nekādi 4K pikseļu, tie ir klaji meli. Tas pat nav īsts RGB!” Vadoties pēc tādas loģikas RED tas pats DSLR vien ir, tikai ar jaudīgākiem dzelžiem un smagāks.

Protams, ir vēl analogais kults. Šajā kultā jebkurš arguments parasti beidzas ļoti ātri, jo kāds pasaka “Vecīt, analogajā ir spēks. Tas ir skaists un dzīvs.” Un tad iestājas klusums, jo tā īsti pretī jau pateikt neko nevar. Izņemot to, ka filma ir nenormāli dārga, to ir nenormāli dārgi attīstīt, skanēt, krāsot un pārdzīt. Un tad vēl katra “filmas kopija” ir izmantojama tikai varbūt 20 reizes, jo projektors to saskrāpē, un tā vairs nav demonstrējama. Vai arī laborants ir aizmirsis iztīrīt burciņu, un viss lielais masu skatu kadrs, kas izmaksājis miljonus, vairs nav derīgs, jo visa filma ir dzeltena vai izbalējusi kaut kādas ķīmiskas kļūdas dēļ.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Man nav ne jausmas. Laikam pildu ilgo klusumu ar nejaušām pārdomām par kino industriju un tehnoloģiju.

(nospied play, uzpauzē un pagaidi, kamēr ielādējas viss klips)

Vēl vēlos uzmanību pievērst baigi labajam skaņu celiņam. Mūzika tika sakomponēta un ierakstīta (šoreiz tik tiešām) speciāli projektam. 3 dienas skaņu tehniķis filmiņu bakstīja uz mūsu skolas milzīgā Pro Tools galda. Kas attiecas uz fotogrāfiju – iedrošinu atsauksmes. Kopā šogad es uzfilmēju vēl 2 īsfilmas – vienu uz 16mm un vienu uz HD (P2). Gada beigās filmēšu vēl vienu – uz filmas. Tikm%

Ja vecu 16mm kameru (Bolex vai vecu SR2) var sadabūt viegli, tad ar 35mm kamerām ir pagrūtāk. Tās ir lielas, smagas un dārgas. Labi, ka es 2.gadā sadraudzējos ar vienu vietējo Arri kameru nomu un aizgāju pie viņiem 2 mēnešu praksē kā tehniķa palīgs. Es jau tad zināju, ka vienu dienu man no viņiem kaut ko vajadzēs. Vispār ļoti forši cilvēki – atsaucīgi un vienmēr jaunos operatorus gatavi stutēt un bīdīt. Izstāstīju savu sāpi un sapni, ka gribu filmēt filmu, bet naudiņas ta nav. Apsolīju, ka tad, kad būšu liels vīrs – visu filmēšu uz Arri (piedrāzt Panavision) un noteikti nākšu pie viņiem pēc kamerām un optikas. Ar tādu norunu tad viņi man arī iešķieba vienu Arri 35BL4 kameru, vienu Zeiss 50mm stiklu un filtru kasti (matte-box) par baltu velti. Lieliska kamera – smaga un rokas filmēšanai absolūti nepiemērota, bet ar kārtīgu 150mm statīvu un galvu ideāla. Klusa, izturīga, ļoti viegli uztinama un ielādējama. Katrā ziņā īsta kino kamera. Biju cerējis uz 3-perforāciju 1:1.85 rāmi, bet kamera bija “pilnā kadra” – tātad 4-perforāciju Super35 kadrs. Tāpēc cerēto 6:30 minūšu vietā no mana viena ruļļa reāli noeksponējās tikai 5 minūtes. Kadrēju es uz 1:1.77 formātu (jeb vienkārši 16:9). Tas nekas, jo man vēl bija palikušas pāris kannas ar “astītēm” no tās lielās austrāļu filmas, kurā es praksējos pavasarī.

Ar sava pasniedzēja palīdzību sakontaktējām vietējo laboratoriju un pēcapstrādes gigantu Deluxe un gala beigās pierunājām arī viņus izpalīdzēt ar bezmaksas attīstīšanu un pēcapstrādi. Un nevis kaut kādu parastu pārdzīšanu, bet 6K skanēšanu uz lielā Arriscan un pilnu krāsu korekciju uz Autodesk Lustre darbstacijas iekš 2K izšķirtspējas. Fantastiska iespēja man pieredzēt īstu pēcapstrādes procesu, kādu izmanto lielbudžeta pilnmetrāžas filmām. Es dabūju veselu stundu pasēdēt lielā, tumšā telpā pats ar savu operatoru-krāsotāju (colourist) un dabūju sevis filmēto materiālu skatīt uz kalibrēta 2K projektora uz milzu ekrāna. Lieki piebilst – sēdēju ar atvērtu muti un garu siekalas diegu. Beigās viņi vēl iedeva man apstrādāto uz 1080p Quicktime faila. Es tā rēķināju, ka par visu šo maksājot, filmiņa būtu izmaksājusi aptuveni 3000$.

Filmējām vienas fermas pļavā kādus 100km no Melburnas un otru daļu nofilmējām vienā veļas mazgātuvē tepat pilsētā nakts vidū. Sižetu nestāstīšu, kad īsfilmiņa būs samonetēta un apskaņota, tad ielikšu šeit apskatei. 35mm ir kinematogrāfijas ķirsītis uz putukrējuma – tas ir labākais, kas ir. Izšķirtspēja, dinamiskais apgabals, krāsu reprodukcija un kvalitāte 35mm filmai ir vienkārši neticama. Nekā augstāka vienkārši nav. 35mm ir tas, uz kā filmē lielo kino. OK, ir IMAX formāts, kas ir 60mm, bet tas nav aktuāls. Šeit var novilkt mazu fragmentiņu (to pašu, kas klipā) HD izšķirtspējā. Saspiests ir ar H.264 iekš .mov konteinera, būs spēlējams ar VLC vai Quicktime. 55Mbps straume, tā kā 230MB un vajadzēs ātru dzelzi, un pirmais kopējais plāns varētu iebremzēt, jo tur ir ĻOTI daudz informācijas (raibs). Bet var gūt aptuvenu iespaidu par kvalitāti, pietam šis ir ar kompresiju – skatoties 2K nekompresētu caur projektoru bija Pieredze ar lielo P, pēc kuras ir vienkārši grūti atgriezties pie ciparu video.

Esmu zaudējis savu kinematogrāfisko nevainību. Noskaties mazu klipiņu zemāk – Jānis pafilmēja ar savu mazo Leica ziepīti (atvainojos par trako troksni – bija vējaina diena).

Spied play un pagaidi, kamēr ielādējas.

Budapeštā es jutos gandrīz kā mājās. Marinēti dārzeņi, gaļa pildīta ar citu gaļu un gaļas mērci, smēķēt iekštelpās vēl nav aizliegts, alus krogā lēts un autobusā biļete jākompostrē. Ļoti liela un skaista pilsēta ar tipisku centrāleiropas pieskaņu un viņu vietējo 40-grādīgo augļu brendiju, kas pieejams 30 dažādās konfigurācijās. Pievienoju Budapeštu tam garajam pilsētu sarakstam, kurās es kādreiz gribētu padzīvot un pastrādāt.

Biju es tur tādēļ, ka katrus 2 gadus viņu vietējā dramaturģijas, kino un televīzijas skola kopā ar draugiem no Helsinku University of Art & Design un Londonas Westminster Film School rīko ekskluzīvo kinematogrāfijas meistarklasi 32 laimīgajiem jaunajiem kinematogrāfiem no visas pasaules. Tradīciju viņi aizsāka pirms kādiem 16 gadiem un šim mērķim piesaistīja Ungārijas slavenākos eksport-kinematogrāfus Vilmos Zsigmond un Lazso Kovacs (abi ACS biedri). Tā arī tradīcija joprojām turpinās, par spīti tam, ka Kovacs starp mums vairs nav. Meistarklasi ilglaicīgi sponsorē tādi iestādījumi kā Kodak un Panavision, kā arī atbalsta dažādi Eiropas Komisijas izglītības fondi, piesaistot lielāko daļu no Ungārijas kino industrijas – filmu studijas, laboratorijas un tā. Uzņemšanas kritēriji ir stingri – studentam ir jābūt no kino skolas, kas ir CILECT (kino skolu apvienība) biedrs, ir jābūt pēdējā kursā un ir jāiesniedz savs CV, portfolio, un jāiztur atlases komisija. 16 studenti tiek uzņemti stipendiātu statusā un par meistarklasi tiem nav jāmaksā, un 16 citi studenti tiek uzņemti maksas statusā. Pasākums izmaksā 1500 EUR ar 2 nedēļu dzīvošanu, ēdināšanu un transportu.

Man paveicās tikt uzņemtam kaut maksas kategorijā, un droši varu teikt, ka mana 2 nedēļu Budapeštas pieredze bija nenovērtējama. Kopā mēs bijām apmēram 32. ASV bija pārstāvēta visplašāk – ar 6 studentiem no megaslavenās Kalifornijas skolas, Austrālija bija otrajā vietā ar 4 studentiem (mani ieskaitot), tālāk bija Itālija un Indija ar 3 studentiem un tad jau UK, Kanāda, Krievija, Čehija un Vācija ar 2 studentiem no katras valsts. Bija arī brālis igaunis vārdā Ēriks no tā saucamās Baltic Film School (?), par kuras izglītības kvalitāti viņš gan spļaudījās un nabags bija nobijies kā diegs, kad viņam bija 35mm jāfilmē. Bija divi studenti no slavenā GIK (Maskavas kinematogrāfijas institūta), un viņu līmenis bija krietni augstāks par citiem – galu galā viņi bija no 5 gadu speciālas kinematogrāfijas programmas – nevis kā es ar 2 gadiem režijas un 1 gadu specializēšanās.

Meistarklase pati bija kā 2 nedēļu armijas nometne (ar kinematogrāfijas ievirzi). Katru rītu 8 mēs cēlāmies uz brokastīm, un 9 mūs autobuss veda uz milzīgu studiju kompleksu apmēram 45 minūtes no Budapeštas centra, kas bija noziedojuši šim pasākumam veselu angāru (nu, studiju). Pirmā rīta daļa bija (4 stundas) darbs studijā, kur sadalījāmies 2 komandās un strādājām ar 35mm divās uzbūvētās skatuvēs. Kad es ieraudzīju to daudzumu ar gaismām, kas mums bija pieejamas – es apstulbu. HMI dienas gaismas sākot no 850W līdz pat 5K. Kvēlspuldžu kategorijā visi iespējamie pričendāļi, kādi vispār ir zināmi – mazie 800W, 1kW, 2kW, Kino-Flo, Deedo gaismiņas, Rifas, softbokši, milzīgi 5kW, 8kW un pat 10kW prožektori – vienkārši “viss”. Panavision bija sagādājuši 3 lielās kameras un 2 komplektus ar objektīviem – pilnu Primo lēcu komplektu no 16mm līdz 100mm (visi ātrie f1,2) kā arī dažus zūmus, tajā skaitā elegantu makro zūmu, kurš svēra savus 7kg. Ierodoties studijā priekšā bija vesela Ungāru komanda – elektriķi, gripi, dekoratori, galdnieki, gaismotāji. Saki, ko gribi, un tev tiek iedots. Aparatūra un vide, ar kuru mēs tās 2 nedēļas strādājām, bija pasaules klases.

Tā nu katru dienu 4 stundas studijā, pēc tam stunda kinoteātrī (turpat kompleksā), skatoties iepriekšējās dienas safilmēto materiālu, un nevis no kasetes, bet no īstas 35mm drukas. Nav daudz vairs augstāk kur pakāpties. Tādu kvalitāti redzēt var tikai skatoties kino kinoteātrī, kas arī bija tas, ko mēs darījām. Vēlāk mēs papusdienojām, un tad sākās lekcijas – tās katru dienu nebija, bet kopā bija laikam 5. Visinteresantākās, protams, bija tās par digitālajiem procesiem. Redzējām materiālu no visa – RED, Genesis, D-21, Sony F23 un citus gan caur 2K projektoru, gan no 35mm drukas. Apspriedām visu. Vēlāk vakarā bija viens vai divi seansi, kuros rādīja Ungāru filmas, ko uzfilmējuši salīdzinoši jauni ungāru operatori. Viņi paši arī bija atnākuši ciemos, parādīja savu filmu un tad atbildēja uz jautājumiem. Protams, ka skatījāmies no 35mm projekcijas – līmenis augsts. Tad ap 23 mēs tikām atpakaļ uz viesnīcu un līdz vidēji 1 naktī sēdējām vai nu turpat viesnīcā, dzerot no benzīntanka atnesto alu bundžās, vai pārgājām pāri ielai uz tuvējo krogu, kur sēdējām un pļāpājām līdz nogurums panāca savu un bija laiks iet izslēgties.

Visu laiku mūs aptekalēja visādi sponsori – Panavision bosi, Kodak bosi. Vadāja mūs pa laboratorijām, studijām, post-production kompleksiem – rādīja, stāstīja, deva spaidīt pogas. Visur draudzīgi. Var just, ka cilvēki saprot, ka uz Budapeštas meistarklasi nav savākušies no ielas. Pat Anthony Dod Mantle (Slumdog operators) bija ienācis uz stundu pastāstīt par savu svaigi Oskaroto darbu. Arī mūsu meistari bija īsti meistari – Vilmos Zsigmond dabūja Oskaru sen kaut kad par Spīlberga “3.paaudzes tuvajiem sakariem” un bija nominēts arī par “The Black Dahlia”, “The Deer Hunter” un citām. Onkulis filmējis Holivudā pēdējos 40 gadus. Otrs meistars bija vietējais operators Elemyr Ragyali, kas kopā uzņēmis vairāk par 40 pilnmetrāžas filmām (vairums Ungāru gan). Abi divi bija forši onkuļi, ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Vilmošs tikai dzina jokus par savām pieredzēm filmējot Woody Allen filmas, bet Elemyr bija tāds nopietnāks.

Gaismošana bija nopietnākais temats. Katru dienu studijā mēs gaismojām dažādus scenārijus, sākot no nakts ainām, pēcpusdienas ainām un beidzot ar rītausmas pielietu guļamistabu. Izmēģinājām visu. Jaucām gaismas, stellējām ratus (mums bija 3 pneimatiskie rati), mācījāmies lādēt filmu magazīnos, tīt cauri kamerai un tā tālāk. Grūti ir pat visu tā apstāstīt. Es atbraucu no Budapeštas iemācījies tik daudz, ka vēl šodien neesmu varējis to visu “sagremot”. Iespaidi bija tik stipri, ka jāpagaida līdz tas viss “nosēžas”. Pats vērtīgākais tomēr bija iepazīt visus jaunos operatorus no visas pasaules. Es nekad nebiju bijis vienā telpā ar tik daudz cilvēkiem, kas ir tik līdzīgi man pašam. Mēs tās 2 nedēļas nerunājām ne par ko citu kā tikai par kinematogrāfiju. Vienalga – vai bijām studijā vai pie alus glāzes – visu laiku apspriedām kino un mācījāmies viens no otra. Beigās tur valdīja tik liela savstarpēja draudzība, ka bija ārkārtīgi skumji braukt prom. Tagad visi tikai aicina ciemos – uz Vāciju, uz Maskavu, uz Kanādu, uz Losandželosu, uz Milānu. Ar abiem foršajiem krieviem tā sadraudzējāmies, ka viņi solīja gan izguldīt, gan pabarot, lai tikai es braucot ciemos pie šiem. Bet pa kuru laiku lai aizbrauc?

2 nedēļu laikā es Budapeštā iemācījos vairāk nekā 2 gados kinoskolā kopā. Tas bija fantastisks brauciens un fantastiska iespēja padarboties ar īstu kino, īstā vidē, ar īstiem profesionāļiem. Zemāk dažas bildītes, bet tā kā žurnāla dizains nav īsti piemērots bilžu ievietošanai – jāspiež vien uz saitēm. Atvērsies tepat.

Studija un es mēru fokusu. Viena no studijām no augšas. Es pie kameras. Mēs ar britu kaut ko ņemamies. Es lūru caur rāmīti. Vēlreiz es darbībā. Nastja muļķīgi pozē un es noguris. Austrumu bloka kopplāns. Avīze, kurā mēs tikām un lielā Ņujorkas ielas dekorācija.

Pēc 1-2 gadiem visiem būs ierīce, kas filmēs pietiekami labas kvalitātes HD video ar 35mm izmēra sensoru, un internets tiks pārpludināts ar drebelīgiem, pa pusei asiem, seklā DOF kadriem, un “kino operators” tradicionālajā izpratnē kļūs par ļoti sāncensīgu profesiju. Praktiski tādēļ, ka interneta un tā radīto izplatīšanas sistēmu dēļ (youtube un viss tas džezs) jauni operatori un kinematogrāfi var ļoti vienkārši “apiet” lielo industriju un visus tās standartus. Jaunā paaudze ir tik tehnoloģiski attīstīta, ka operatori paši var bez problēmām uzfilmēt, apstrādāt, samontēt un pabeigt (piegādāt) augstas kvalitātes produktu ātrāk, labāk un daudz reižu lētāk nekā lielie operatori prasa par vienas dienas darbu tikai filmējot – to visu no sava laptopa viesistabā. Kam gan ir vajadzīgas lielās studijas, ja produkts nekad nenokļūst uz TV, bet gan paliek tikai tīklā? Kam vajadzīgi visi REC.709 standarti, ja mūsdienās visu var izdarīt uz RGB monitora un tajā pašā vidē produktu arī pabeigt? Kam vajadzīgas lielās post-production houses, ja RED 4K failus var iebarot iekš Final Cut Pro un pēc tam eksportēt tos uz krāsu korekciju rīku, un pēcāk pilnā HD (vai augstākā) pabeigt kā failu? Ja vien projekts nav lielajam ekrānam un filmas projekcijai – ir liela iespēja, ka pēc pāris gadiem jaunajiem operatoriem vispār nevajadzēs savas karjeras laikā saskarties ar dārgo pēcapstrādes tirgu.

Šis ir ļoti interesants laiks kinematogrāfijai un kino kā tādam. Lielās kompānijas aizvien mazāk sāk reklamēt filmas skanēšanas un drukāšanas pakalpojumus, bet pamazām sāk pārorientēties uz datu menedžmentu – tas ir, kur un kā efektīvi glabāt (un arhivēt) simtiem terrabaitu ciparu video? Šobrīd industrija liekas, ka ir iestrēgusi vēl vecajā modelī, kur filmē operators, griež montieris un tā tālāk. Rītdien tāds “video montieris” pamodīsies un būs bez darba. Viņa vietā būs cilvēks-autors, kas visu darīs pats. Un prasīs divreiz mazāku samaksu. Kino scēnā tālāk beidzot tiks tie, kas ir radoši spējīgāki, nevis tie, kam ir pieeja dārgai un eksluzīvai aparatūrai. Jo neviena aparatūra drīz vairs nebūs ne dārga, ne ekskluzīva.

Cerības jau lielas neliku, īpaši, kad uzzināju, ka ar mani konkurē daži no maniem skolas biedriem – īpaši daži tādi, kuriem ir bijušas daudz labākas iespējas saveidot lielāku portfolio. Vispār jau es kopš laika gala esmu bijis tādā kā nelabvēlīgākā pozīcijā – man nav bijis tik daudz iespēju “filmēt” lietas. Ne man draugi mūziķi, kam varētu filmēt klipus, ne arī es esmu varējis tikt klāt pienācīgai aparatūrai, ar kuru eksperimentēt, mācīties un kaut ko skatāmu izveidot. Paskatījos iepriekšējo gadu stipendiātu CV, un daži no viņiem ir jau N reklāmas uzfilmējuši pirms vēl meistarklasē tikuši uzņemti – tātad cilvēki jau ar lielu pieredzi. Bet nu vienalga – es uzrakstīju smuku CV, kaut man tur nav tik daudz ko rakstīt, un aizsūtīju abas pagājušā gada īsfilmiņas. Šodien saņēmu atbildi.

Diemžēl stipendiju man nepiedāvā. Toties, tā kā tur ir vēl 16 maksas vietas, kuras piedāvā tiem, kas nav gluži kotējušies pietiekami augstu lielajai balvai, vismaz man ir iespēja iegūt maksas vietu meistarklasē. Tie cilvēki nefilmē, bet gan asistē stipendiātiem ar gaismošanu, fokusu, kamerām un tā tālāk. Taču tāpat visiem ir iespēja piedalīties filmēšanā, filmas pēcapstrādē un redzēt safilmēto no 35mm projekcijas – pieredzēt lielā un īstā kino veidošanas procesus. Laikam man jānorij lepnums un jāpiedalās, pat arī ja es nedabūju tieši to, ko gribēju.

Nav jau tā, ka es esmu vīlies, ka komisija neatzina manu darbu par pietiekami labu – galu galā tā kursa biedra filmiņa Epilogue bija mans pats pirmais kino darbs, vismaz vislielākais, kādu jebkad esmu uzņēmies. Es vairāk vīlies jūtos par to, ka man nav bijušas vienlīdzīgas iespējas un laiks izpausties kā citiem, kas ar mani konkurēja. Man kā svešiniekam (iebraucējam) šeit ir par katru iespēju jācīnās piecreiz vairāk. Kino veidošana ir ļoti intīmi radošs process, cilvēki kolēģus un radošās sadarbības partnerus izvēlas balstoties uz savstarpējām attiecībām. Tā ir arī joma, kurā visu nosaka tava reputācija. Angļu val. ir tāds labs vārds tam – credibility. Tas paredz, ka tavas nākotnes spējas novērtē pēc tā, ko tu esi sasniedzis pagātnē. Diemžēl tas darbojas arī pretējā virzienā. Taču tam arī ir pozitīvā puse – tev vajag tikai paveikt vienu labu darbu, iegūt vienu balvu, un tu nākamos 5 darbus dabūsi tikai balstoties uz to pirmo lauru vien. Šajā industrijā, tāpat kā reklāmā visticamāk – daudz nosaka “balvas”. Ja tev ir balva, visi domā, ka tu esi spics. Ja tev balvu nav, tev ir jācīnās pa dubļiem, lai citus pārliecinātu par savām spējām. Man nepatrāpījās sadarboties pirmajā gadā ar spicākajiem no grupas, tapēc man arī nebija spicākās īsfilmas, ar ko lepoties. Tas bija tapēc, ka es biju tāds kā outsider viņiem – nerunāju vietējā slengā. Man šķiet, ka šī nodalīšana no bariņa ir tas, ko visi, kas jebkad ir ārzemēs mācījušies, ir izjutuši. Bet latvietis jau pie tā ir pieradis – tapēc vien jau nepadosies.

Tuvojas skolas beigas, un mani, protams, sāk mākt visādas šaubas par to, kas būs, kā būs, un vai vispār es atradīšu labu filmēšanas darbu, ar ko nopelnīt kādu naudu. Pagaidām laikam vienīgais, ko es varu darīt, ir censties izmantot visas iespējas, vienalga cik lielas vai mazas – lai kaut ko iemācītos vairāk un labāk. Jācer, ka viss labi izdosies filmējot tās 3 īsfilmiņas, ko esmu sarunājis, un jācer, ka tie 3 jaunie režisori zina, ko viņi dara. Man vajag pāris festivālu filmas, lai varētu labi atsperties. Tikmēr cenšos pacelt garus, iestāstot sev, ka tik bezcerīgi jau ar mani nav – tomēr es atbraucu šeit knapi kameru rokās vispār turējis, un 2 gadus vēlāk es gandrīz, gandrīz dabūju pasaulē prestižāko kinematogrāfijas studentu stipendiju. Bet uz Budapeštu es tieku tāpat, tikai nedaudz mazākā kapacitātē un ar mazāku lepnumu. Tas, ko tur varēs iemācīties, būs neizmērojams – 2 nedeļu 35mm kino darbnīcas, kā arī iespēja satikt 31 citu kino studentu no pasaulē labākajām skolām. Pēc tam varēs arī uz kādu nedēļu ieskriet mājās un atgūt spēkus, lai izturētu visas streisanās absolvēšanas balles gada beigās.

Es laikam esmu nedaudz noguris no studēšanas jau. Patiesībā es jūtu, ka nupat būtu laiks beigt mācīties mācoties un sākt mācīties darot.

Sāksim ar krāsu filmiņām, un šeit ir viens būtisks jautājums – negatīvās vai pozitīvās? Šī debate, kā jau visas debates, kurās nevienai no iesaistītajām pusēm nav faktiski argumenti, bet ir tikai personīgās pieredzes un viedokļi, ir diezgan bezjēdzīga, tāpat kā Intel pret AMD, X-Box pret Playstation vai Mac pret PC, kur arī man, starp citu, ir stiprs viedoklis. Cilvēki kasījās un turpinās kasīties par to, kas ir labāks. Vieni apgalvo, ka slaidu filmiņām ir gludākas, maigākas krāsu paletes, lai ko arī tas nozīmētu. Citi saka pretī, ka slaidu filmām ir daudz mazāks dinamiskais apgabals jeb, cilvēciskā valodā runājot – to ir grūtāk izvilkt no kļūdainām ekspozīcijām. Es esmu izmēģinājis gandrīz visas gan Kodak, gan Fuji slaidu filmiņas un man nav viedokļa. Ja tu iedosi rullīti ar Velvia diviem cilvēkiem, viens atnesīs kaut ko ģeniāli krāsainu un otrs atnesīs kaut ko vienmuļi pelēku. Viens no viņiem teiks, ka Velvia ir sūdīga filma, un ies uz forumu veikt savu kontribūciju pie šīs diskusijas. Tur tiks sākts kārtējais fleims, kas agrāk vai vēlāk, kā jau visi fleimi, novedīs pie apvainošanas nacismā. Vienīgā īstā priekšrocība ir tā, ka slaidu filma ir normāli skatāma, līdz ar to krāsas, ko var redzēt skatoties uz to pret gaismu, ir visakurātākais un patiesībai vistuvākais atskaites punkts filmiņas raksturošanā. Protams, tikai tad, ja tā tiek skatīta pret neitrālu, baltu dienasgaismu. Es neatzīstu slaidu filmas kā pārākas, taču es novērtēju to, ka es tās varu redzēt – tas ir vienkārši, praktiski un ērti. Kad tu skaties uz tādu filmiņu pret gaismu un redzi garlaicīgas krāsas, tad tev vairs nav neviena cita, ko vainot, kā tikai pašam sevi.

Arī negatīvu filmām ir daudz priekšrocību. Tās ir lētākas un populārākas, un to ir vairāk. Tās ir ātrākas – ir arī ISO 1600 filmiņas, kamēr slaidu filmu maksimālā jūtība ir 400. Negatīvajām filmām ir iespaidīgs dinamiskais abgabals – es to esmu teicis agrāk un turpināšu atkārtot. Es turpinu apgalvot, ka pat 35mm filmai ir lielāks ekspozīcijas diapazons nekā pilnā izmēra CMOS sensoriem, īpaši histogrammas labajā pusē (baltumos). Protams, pieņemot, ka tiek izmantots kvalitatīvs skaneris. Bet pats būtiskākais – emulsija ir ķīmiska. Kamēr sensori krāsu paleti veido no 3 krāsām, katru ar 255 iespējamām intensitātes vērtībām, emulsija ir teorētiski spējīga saglabāt neierobežotu krāsu dziļumu un spektru. Tas nozīmē, ka filma labāk saglabās toņu konsistenci arī pie ievērojamām ekspozīcijas novirzēm no normas.

Gan Kodak, gan Fuji abi ražo vairākas filmu līnijas, atšķirības starp kurām ir mistiskas. Lētā gala (supermārketu) filmas, kā, piemēram, Kodak Gold vai Ultramax es neesmu izmantojis, izņemot Fuji Superia, kas ir laikam lētākā Fuji filmiņa, pieejama 100, 400 un 1600 versijās. Man tās iznāca diezgan neizteiksmīgas, bet atkal jāatceras, ka tas var nebūt labs rādītājs. Es paskatos uz citu cilvēku Kodak Gold bildēm un man šķiet, ka tām nav pilnīgi nekādas vainas. Tad kapēc gan teikt, ka supermārketu filmas ir sliktas? Arī par spīti tam, ka es ar lētajām esmu bildējis mazāk – daži no veiksmīgākajiem kadriem ir trāpījušies tieši uz lētās Superia – šeit un šeit. Tikai vēlreiz sev pierādu, ka krāsas ir jāmeklē, nevis jāsagaida no filmiņas.

Tā saucamās “profesionālās klases” negatīvās filmas man ļoti, ļoti patīk. Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ es vairāk bildēju ar Kodak Portra sērijas filmiņām – īpaši pie sirds man iet Portra 800, ar kuru man bieži ir izdevušās ļoti patīkami kontrastaini krāsainas bildes ar stipriem sarkanajiem, oranžajiem un dzeltenajiem toņiem. Īpaši cerīgi labi ar to ir bildēt arī pilsētas nakts ainas. Pietam, 800 ir tāds praktisks ātrums. Ja ir saulains, tad var uzlikt ND8 filtru un bildēt it kā ar ISO 100 filmiņu, un, kad paliek tumšāks, tad ņemt nost un bildēt bez. Es droši varu teikt, ka Portra 800 ir mana mīļākā krāsu filmiņa. Ar Fuji analogu – PRO800z esmu bildējis par maz, to ir grūti atrast veikalos, bet tas, kas man ir sanācis – man ir paticis. Laba alternatīva ir Portra 400VC (nevis NC tipa), kas ir ļoti līdzīga 800-niecei, tikai par 1 robu lēnāka. Bet krāsas tik pat foršas.

Ar Fuji esmu bildējis mazāk. Es zinu, ka Reala 100 mēdz rādīt ļoti košus zaļos un zilos. Vēl intensīvāk gribētu pamēģināt Fuji PRO160s un PRO160c filmiņas. Pagaidām viss, kas man ir bijis, ir bijis ļoti līdzīgs tai pašai Reala. Izskatās, ka PRO160-sērija varētu būt nedaudz maigāka, ar zemāku kontrastu (tātad piemērotāka portretiem) un gludākām krāsas pārejām. Kas attiecas uz Fuji slaidu filmiņām – esmu izmēģinājis visas, ko nevar gan teikt par Kodak. Tāpat kā visi – nespēju nodefinēt ar ko to krāsas atsķiras no negatīvu filmām. Viņas ir savādākas, bet kā – nevaru pateikt. Tā ir vienkārši sajūta. Piemēram, es esmu pamanījis, ka Fuji Astia mēdz piešaut zilajiem toņiem tādu kā violetu noskaņu, īpaši kad visaktīvākā ainā ir pelēkzilā (piemēram pilnā saules ēnā). Piemēri šeit, šeit un šeit no dažādām bildēšanām un skaneriem. Velvia ir pilnīgi neparedzama – dažreiz tā grib siltu, citreiz vēsu, šad tad tā izskatās pēc Reālas. Man liekas, ka, ja tu pret Velvia izturies kā pret kaut ko ekskluzīvu un dārgu un atļauj sev fotografēt tikai tiešām interesantas krāsas, tad tā tevi arī attiecīgi atalgo ar kaut ko acij ļoti tīkamu un atmosfērisku.

Nupat iznāca jauna Kodak krāsu negatīvā filmiņa – Ektar 100. Es izbildēju vienu rulli Jaunzēlandē, bet tur viss man iznāca zils, jo es biju uzlicis kreisu un lētu polarizatoru, kas uztaisīja (bet nevajadzēja) krāsu nobīdi, un viss iznāca zils. Patreiz es lēnām eju cauri vienam 35mm rullītim, un piecpaka ar plato Ektāru man stāv ledusskapī un gaida.

Es pats šobrīd vairāk bildēju uz negatīvu filmiņām kaut vai tādēļ, ka tās es varu attīstīt un ieskanēt tepat pie mājām, bet slaidu filmas man ir jāved uz otru pilsētas galu un tad atkal jābrauc pakaļ, turklāt E6 attīstīšanas process ir dārgāks par parasto C41. Šobrīd bildēju lēnām un maz, jo analogā fotogrāfija ir dārgāka, un atļauties ieskanēt filmiņas varu praktiski tikai algas dienā. Mājās negatīvās filmas praktiski neskanēju, jo mans Epson V500 ir diezgan neass, un arī krāsas vienmēr iznāk vienmuļas, kā arī man slinkums ar tām bakstīties – daudz labāk patīk saņemt bildes disciņā un priecāties, un būt pārsteigtam par to, kas ir sanācis. Es fotošopu neesmu praktiski lietojis, kopš sāku bildēt uz filmas, jo tas vienkārši nav bijis nepieciešams. Visi piemēri, uz ko šeit esmu ielinkojis, ir ieskanēti “bez korekcijām” un tie ir bez jebkādas pēcapstrādes.

Šaubos, vai šis filmu apraksts ir ļoti vērtīgs, sanāca vairāk tāda kā filosofēšana par analogo tēmu. Man vēl ir vesela varza, ko teikt par melnbaltajām filmām, attīstīšanas ķīmijām un procesiem, jo es esmu pēdējo gadu pats attīstījis melnbaltās filmas un arī drukājis bildes, bet tam jāvelta vesels atsevišķs ieraksts. Katrā ziņā atziņa ir tāda, ka filma (fotoaparāts) pati no sevis smukas krāsas nedos. Tās vajag meklēt. Ja tu slinkosi piecelties agri no rīta, tad tev nekad nebūs smukas fotogrāfijas ar saullēktu pāri ezeram. Vēl ir jāsaprot tas, ka neviena filma nav universāli labāka par citu. Nav iespējams precīzi raksturot katru filmu un identificēt tajā kaut kādas estētiskas pazīmes. Katra filmai ir sava sajūta, savs tonis un, tā kā tas ir ķīmisks process – dažreiz tas ir diezgan… nejaušs. Vienīgais veids, kā tā pa īstam saprast un iemācīties izjust filmas, ir bildēt daudz filmas dažādos apstākļos. Ar laiku tev izveidosies tāds analogais čujs, un tu sāksi “sajust” filmu.

Es zinu, ka šogad filmēšu vismaz 2 projektus. Viens ir lielāks, cerīgāks un ar labāku budžetu (ap $16 tūkstoši), un būs vienkārši nenormāli izglītojoši labs, jo filmēts tiks uz RED ar salīdzinoši labām Zeiss 35mm lēcām, pilnā 4K izšķirtspējā un tiks izmantoti visi labie un dārgie kino aksesuāri, kā, piemēram, labi rati ar pneimatisko “turētāju”, Steadicam un tā tālāk. Vecais, tizlais un nolietotais kinoskolas aprīkojums ir jau nedaudz apnicis. Otrs būs vienkāršāks un ar stipri mazu budžetu, tapēc tas tiks filmēts uz populārās P2 kameras (jeb precīzāk Panasonic HVX202) iekš tāda vidēja HD, ar pareizo P+S Technik 35mm lēcu adapteri un nedaudz lētākām, bet joprojām īstām 35mm kino lēcām Cooke Speed Panchros.

Tad vēl es esmu ievirzījis sarunas ar diviem amerikāņiem par viņu gada beigu īsfilmiņu filmēšanu (6 minūšu). Paši amerikāņi nu tā-tā, scenāriji tādi nereālistiski un galīgi 3 dienu laikā nepaveicami, bet zina taču visi veco teicienu – sameklē draugus pirms tev viņus savajagas. Patiesība par kinoskolu ir tāda, ka ļoti reti kurš no tās iznāk ar “3 filmu kontraktu” ar Miramax – pārsvarā visi iznāk totāli apjukuši un neviens viņus tā īsti negrib, tādēļ vienīgie vērtīgie kontakti nākotnes sadarbībai ir tieši klasesbiedri vai skolasbiedri, ar kuriem ir pozitīvi veiksmīgi sanācis kopā kaut ko uztaisīt skolas laikā. Tapēc man šķiet, ka man vajag mēģināt uztaisīt kaut ko kopā ar tiem amerikāņiem, jo viņi pēc tam brauks strādāt uz savu andželosu un… tas, redzējies, ir turpat, kur tas lielais uzraksts kalnā un… nu, jā, jūs jau sapratāt.

Atgriežoties pie RED testa – svarīgākais visā tajā bija izmēģināt tās Zeiss lēcas un saprast, ar kādu diafragmu caur tām jāfilmē. Mēs likām virsū visas pēc kārtas, tātad 16, 24, 32, 50 un 85mm, un pabildējām sevi sākot no f8 līdz pilnīgi atvērtam f2. Sapratām to, ko jau būtībā zinājām, ka virs f5.6 bildēt vispār nevajag, jo asuma dziļums jau sāk atgādināt video. Ar 85mm var bildēt ap f4, jo tā ir nenormāli gara, bet ap f2.8 un f2 jau parādās reāli smuks asuma seklums. Kas pārsteidza – ka pat platās lēcas kļūst superīgi mīkstas pie f2.8, īpaši 32mm, kas ir, manuprāt, visforšākais fokālais garums. Ne pārāk plats, ne pārāk garš – tieši tāds, kāds ir labs. Biju pārsteigts arī, ka pat 16mm lēca izskatās tīri cinemātiski uz f2.

Asuma sekluma piemēri (neapstrādāti): 32mm, 50mm un 85mm.

Tā nu es esmu nedaudz patīkami satraucies par 2.semestri un visām lietām, kas tad tiks darītas. Maijā mēģināšu pieķerties savam time-lapse projektam. Tas bija uzlikts uz lielas pauzes darba meklēšanas un visu citu skolas neskaidrību dēļ, no kurām lielākā daļa tagad ir tapušas skaidras. Joprojām neskaidrs ir tas, ko es darīšu oktobrī pēc skolas beigšanas. Tas mani nedaudz baida. Muļķīgi kaut kā būtu ar 2 augstākajām izglītībām strādāt kafejnīcā.

Tas, ko es sapratu uzreiz, ir – neviens no mums patiesībā neizprot, cik daudz vietas aizņem nekompresētas bildes un kādas dzelžu jaudas ir nepieciešamas, lai darītu jebko ar tiem 4000 pikseļu video failiem, ko izspļauj ārā RED. Mans pirmās paaudzes MBP sāk rīstīties pat atskaņojot 1080p video, kas pietam ir nežēlīgi sakompresēts, kur nu vēl absolūti nekompresētus 4K attēlus. Patiesībā pat duālais 4-kodolu Mac Pro skolā ar 8GB atmiņu nespēja šos failus atskaņot pilnā izšķirtspējā. Bet tā kā nav arī tādu monitoru, kas būtu pēc dabas ar 4K izšķirtspēju, tad uzreiz nākas vien noreducēt video uz 2K, kas ir divreiz mazāk un ir nedaudz virs respektablā HD 1080p standarta. 30 sekunžu klipiņš rupjā veidā aizņem pie 900MB. 30 sekundes… Man vajadzēja veselas 20 minūtes, lai šo klipiņu vispār padarītu atskaņojamu, samazinot to divreiz mazāku un eksportējot to kā Quicktime failu Final Cut Pro saprotamajā ProRes422 formātā.

Tieši tādēļ jebkura video apstrāde jebkurā aplikācijā vienmēr notiek zemākā izšķirtspējā un kompresētā formā – vienmēr. Pat mūsu divkodolu inteļi nespētu tikt galā ar nekompresētu standarta izšķirtspējas materiālu. Montāžas aplikāciju darbības pamatprincips ir piemērot savu kompresijas kodeku importējot video, saglabāt nekompresēto materiālu klusā stūrītī un pēc tam finalizējot klipus tos vienkārši pārrenderēt, izmantojot rupjo materiālu. To sauc par offline un online editing. Kad materiāls ir samontēts, tas tiek aizsūtīts uz galveno, jaudīgāko darbstaciju, kur nereāli jaudīgi dzelži ņem jau rupjo materiālu un, balstoties uz to, kas klipā ir ielikts, uzkonstruē to klipu nu jau no nekompresētā materiāla. Tādā veidā tie, kas darbojas vienotā aplikāciju vidē, piemēram Final Cut, var montēt savas pilnmetrāžas filmas mājās uz dīvāna un pēcāk tikai lielajam kantorim nodot tā saucamo Edit Decision List (EDL) – teksta failu, kas satur informāciju par katru montāžas vietu. To pēc tam var nolasīt citas aplikācijas un darboties tālāk. Ar to arī var veiksmīgi “sasinhronizēt” projektus pat tad, ja montēts tiek uz dažādām darbstacijām. Jaunāko EDL iebaro montāžas rīkā, un tas automātiski ataino visas svaigākās izmaiņas.

Es blisinos uz to, kā lēnām (pa kadriņam) kustas mani 4K video faili, un man reāli ar tiem nav ko darīt. Man tos nav kur likt. Man ir 30 minūšu materiāls, un man vajadzēs apmēram 24 stundas, lai to visu samazinātu un iebarotu montāžā. Taču šis materiāls nav paredzēts montāžai, tas ir paredzēts vienkāršai skatīšanai un izvērtēšanai. Vienīgais veids, kā es varu apskatīt pilna izmēra attēlus, ir eksportējot tos pa atsevišķam kadram TIFF formātā, taču arī tas nav lādzīgi, jo video ir kustība, un kustība izraisa zināmu motion blur efektu. Man nav un nebūs iespējas apskatīt to failu īsteno detalizāciju un krāsu, jo kantori, kam ir šāda aparatūra un kalibrēti monitori, prasa tūkstošus stundā par to izmantošanu. Un pareizi arī viņi dara, jo aparatūra, kas ir spējīga strādāt ar šiem nekompresētajiem failiem reālā laikā, patiešām maksā vairākus simtus tūkstošu.

Īsāk sakot – 4K failā ir ļoti daudz informācijas. To, kā RED sensors kotējas pret 35mm kinofilmu, tā pa īstam es varēšu izvērtēt tikai tad, kad tikšu kādā no šiem lielajiem kantoriem uzraudzīt pēcapstrādi kādam no projektiem, pie kā es, cerams, kādreiz strādāšu. Līdz tam vienīgais, ko es varu darīt, ir izmēģināt dažādas lēcas, dažādus filmēšanas ātrumus un priecāties par visām jau ierastajām “digitālajām priekšrocībām”, kā, piemēram, tūlītēja materiāla apskate, iespēja filmēt vairāk, ietaupīt naudu nepērkot filmas ruļļus un tā tālāk. Tikai es kaut kā neesmu drošs, ka šīs visas ir “priekšrocības”. Man liekas, ka RED ar kinematogrāfiju izdarīs to pašu, ko ciparu SLR izdarīja ar fotogrāfiju pirms 10 gadiem. Tas padarīja fotogrāfiju tik lētu un pieejamu visiem, ka tagad ir pilna pasaule ar amatieriem foto-entuziastiem, no kuriem reti kurš dara vairāk par ķīvēšanos interneta forumos un dažādu izšķirtspējas un krāsu tabulu salīdzināšanu. Otrajā rakstā par RED es apskatīšu pašu kameru, tās aksesuārus, Carl Zeiss Planar T* lēcas un asuma dziļuma salīdzinājumu no f8 līdz f2 ar visām lēcām.

Starp citu. Ja kādam ir interese apskatīt rupjos 4K failus uz RED programmatūras – to var izdarīt. Pirmkārt jau visi RED rīki ir brīvi novelkami no viņu oficiālās mājaslapas. Atliek tajos iebarot kameras .R3D failus un mēģināt viņus nedaudz apstrādāt (tur ir vienkārši apstrādes rīki) un tad izeksportēt ārā. Ja kāds grib ar to paspēlēties – dodiet ziņu, un es varu īslaicīgi kādu video klipu izlikt nolādēšanai. Vēl būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā RED ir vispār jebkad ticis izmantots un ja ir, tad kādā mērogā un cik veiksmīgi.