Latvijā ir kaut kāda mistiska problēma šajās attiecībās. Šī problēma visvairāk atgādina īrnieku, kas nevar laikā samaksāt nevienu īres vai komunālo pakalpojumu rēķinu un visu laiku dzīvo no vienas soda kvīts vai draudu vēstules līdz nākamajai, beigās, protams, tomēr samaksājot, lai nedraudētu izlikšana no dzīvokļa pavisam. Tādi īrnieki ir problemātiski, un izīrētāji no tādiem cenšas pamatoti izvairīties. Tā ir attieksme, kas liecina par pieaugušu cilvēku profesionalitāti – spēt sadarboties ar citiem tā, lai šiem “citiem” nebūtu katru reizi jādzenā rokā cilvēki, kas nevar laikā apmaksāt rēķinu un, tā vietā, lai to atzītu, cenšas apzināti no tevis izvairīties. Izvairīties no problēmas.

Es, protams, neesmu strādājis ne mārketingā, ne reklāmas aģentūrā, tādēļ man nav izpratnes par finanšu mehānismiem, kas šajā industrijā darbojas. Es nezinu, kādi ir apmaksu termiņi, kad un kā tiek izrakstīti rēķini, un tā tālāk. Es neesmu finanšu stratēģis, es vienkārši esmu tas, kura pakalpojumus regulāri izmanto visas reklāmas aģentūras un filmu studijas, kādas Latvijā darbojas. Un man ir profesionāla rakstura pretenzijas pret ierasto apmaksas sistēmu šeit. Nevis tapēc, ka es būtu iedomīgs, izlepis vai radikālis, bet tapēc, ka sagaidu profesionālu attieksmi no saviem līdzstrādniekiem un darba devējiem, kaut vai tikai tapēc, ka tieši šādu attieksmi viņi saņem no manis.

Es lienu ārā no savas ādas katrā projektā, pat tādos, kas man šķiet saturiski absurdi un garlaicīgi, lai varētu nodrošināt maksimālu kvalitāti, atbildību un profesionālu attieksmi pret savu un citu iesaistīto personu darbu. Es nekad nežēloju savu laiku un enerģiju un neprasu papildu samaksu ne plānošanas, ne pēcapstrādes posmos (kā tas ir pieņemts rietumvalstīs). Vai tiešām ir tik ļoti augstprātīgi no manas puses sagaidīt, ka mani klienti spētu ja ne tieši tāpat attiekties pret mani, tad vismaz respektēt mūsu finansiālās saistības un tās laicīgi un korekti nokārtot? Jo, galu galā, tā ir vienīgā norāde uz to, ka tavs darbs tiek respektēts. Un es pat esmu papūlējies, lai klientam tas būtu viegli izdarāms. Es nesaņemu algu skaidrā naudā, es esmu juridiska persona, kas izraksta rēķinu un nomaksā visus attiecīgos nodokļus.

Ja šī problēma skartu tikai vienu vai divas aģentūras Latvijā, tad to varētu uzskatīt par atsevišķu darbinieku specifiku, taču šāda problēma ir gandrīz visās aģentūrās, tapēc jāsecina, ka problēma ir kaut kur dziļāk, kaut kur ierastajā mehānikā. Praktiski vienīgā aģentūra, kas saviem izpildītājiem samaksā (vismaz manā pieredzē) uzreiz pēc darba nodošanas, ir Mooz. Visas citas aģentūras maksā 1-3 mēnešus (vai ilgāk) pēc darba nodošanas, un pāris no tām piekopj izcili provinciālas metodes kā maksāšanu atlikt uz vēlāku. Šīs dažas aģentūras tādēļ ir manā nevēlamajā sarakstā, un es turpmāk uz šādiem noteikumiem veikt pasūtījumus vienkārši atteikšos.

Vai tiešām jūs gribat, lai mēs savstarpēji darījumus sāktu kārtot brutāli birokrātiski? Es varu, protams, sagatavot līgumu ar striktu apmaksas termiņu un soda naudas aprēķināšanu par katru nokavēto dienu, kā arī pirms materiāla vai darba nodošanas likt parakstīt pieņemšanas-nodošanas aktu, bet vai tas ir jādara? Vai tiešām nevar saņemties un izplānot savas finanses tā, lai aģentūrai būtu kaut kāds uzkrājums, kaut kāda “kešatmiņa”, no kuras varētu konstanti segt un apmaksāt ejošos, aktuālos projektus?

Jūs esat erudīti, izglītoti cilvēki, vai ne? Jūs strādājat, tiekaties ar citiem cilvēkiem, blogojat, tvītojat un visādi citādi vēlaties parādīt kolēģiem, cik forši esat. Ja tu, kas strādā reklāmas aģentūrā, vēlies, lai tie cilvēki, kas Latvijā izpilda tavus pasūtījumus, vēlētos un vispār turpinātu ar tevi sadarboties, izdomā kā samaksāt viņiem korekti un laicīgi. Pretējā gadījumā pavisam drīz var izveidoties situācija, kad jāgriežas būs pie “tiem tur”, kas samierinās un neiebilst, un tie parasti ir tie cilvēki, kam jūs negribētu uzticēt savus lielos, dārgos projektus. Jo tie cilvēki, kas cenšas darboties kaut kādā profesionālā līmenī, var vienkārši pateikt “nē”.

Šie apsvērumi neattiecas tikai uz rekāmā strādājošajiem, kuri vienmēr izmanto vienu argumentu, ka klients ilgi nemaksā par viņu pakalpojumiem un tādēļ šī maksāšanas ķēde aizkavējas. Ja tā ir taisnība, tad arī reklāmas aģentūru klientiem – uzņēmumiem – vajadzētu padomāt un saprast, ka aģentūra šādā shēmā nevar samaksāt saviem talantiem, un šie talanti vairs nevēlas sadarboties ar šo aģentūru vai konkrēto klientu. Rezultātā – samazinās produkta kvalitāte, ko klients iegūst, jo aģentūra vienkārši visu šo peripetiju dēļ nav varējusi sarunāt labākos, profesionālākos un kompetentākos cilvēkus šī produkta/klipa/utt. izstrādei.

Man šī situācija, ja godīgi, ir apnikusi. Un mani kaitina, ka es nesaņemu no saviem klientiem pretī tādu pašu attieksmi, ar kādu es iesaistos viņu piedāvātajos projektos. Citiem vārdiem sakot – pāķi. Nu, tad – pāķiski arī strādāsim?

Es esmu dzirdējis dažus velosipēdistus sakām, ka kājāmgājēji ir idioti, taču to parasti apgalvo tieši velosipēdu idioti. Dārgais, ja tu brauc pa trotuāru jeb gājēju ietvi, priekšroka, kā jau ietves nosaukums norāda, ir kājāmgājējiem. Tā ielas ir ierīkotas. Ja tu esi pieklājīgs, pacietīgs un prātīgs riteņotājs, tad tu izvēlēsies ielas, par kurām tu zini, ka tām ir platākas ietves, mazāk kājāmgājēju un vairāk vietas braukšanai. Pat ja gājēji ir, tos var mierīgi apbraukt, manevrējot pa ietves iekšmalu vai ārmalu. Cilvēki pēdējos pāris gados Rīgā ir kļuvuši daudz atsaucīgāki un mierīgāki – viņi parasti pat palaiž riteņotājus, ja viņi dzird vai jūt, ka aiz tiem ripinās velosipēds, gaidot drošu apdzīšanas manevru, un pavirzās maliņā tā, lai neaizņemtu visu ietvi. Dusmojas un bīstas parasti vecāki cilvēki, kas nav pieraduši vizuāli apstrādāt prātā objektus, kas kustas tik ātri, tādēļ ar šādiem cilvēkiem jābūt īpaši uzmanīgam. Nevajag tos forsēt no aizmugures, braucot uzkrītoši tuvu, vai spiesties garām šaurās vietās. Velosipēdu idioti parasti pa ietvi brauc pārāk ātri, cilvēkus apbrauc pārāk tuvu, strauji bremzē, lamā gājējus (un šoferus) un kopumā uzskata, ka viņi ir galvenais ķermenis visā satiksmes kustībā.

Tad dažreiz, kad velo idiotiem apnīk baidīt gājējus, tie izbrauc uz braucamās daļas. Ja tu brauc pa ielu, tad tu iekļaujies kopējā satiksmes plūsmā un pakļaujies visiem parastajiem noteikumiem, pēc kuriem vadās visi transportlīdzekļi. Tātad – sarkanā gaisma nozīmē stāvēt, zaļā – braukt. Taču tikai ne velo idiotiem. Viņi uzskata, ka luksofori ir automašīnām, un, tiklīdz priekšā ir sarkanā gaisma, visveiksmīgāk to atrisināt ir strauji un asi šķērsojot visu ielu, tajā virzienā, kur tajā brīdī deg zaļā gaisma vai ielu šķērso gājēji. Šis manevrs paver iespēju dažādiem krāšņiem negadījumiem, kas varētu ietvert kāda gājēja aizķeršanu vai kādu auto, kas tajā brīdī brauc aiz muguras vai blakus velosipēdistam un taisās apstāties pie krustojuma, un straujo un aso velo visas ielas šķērsošanu nav ierēķinājis savā trajektorijā. Īpaši interesanti tas ir uz ielām, kur ir vairāk par 1 braukšanas joslu vienā virzienā. Dažreiz velo idioti arī mēdz uzskatīt, ka viņi ir tiesīgi braukt pa joslas vidu, nevis pie brauktuves labās malas.

Es jau vairāk nekā mēnesi pārvietojos pa Rīgu tikai ar velosipēdu un esmu atjautis, ka riteņošana mūsu pilsētā var būt pavisam patīkama un droša nodarbe, pieņemot, ka tu neesi idiots. Nebrauc pārāk ātri, nebrauc pārāk tuvu gājējiem, palaid gājējus tur, kur viņi ir jāpalaiž. Izmanto braucamo daļu, ja uz ietves ir daudz gājēju, vai izmanto tukšu ietvi, ja uz ielas ir pārāk daudz auto. Dod priekšroku tiem šoferiem, kam tā pienākas pēc CSN un, ja tu nepārzini CSN, tad labāk turies tikai uz trotuāra. Vienmēr atceries, ka tu esi principā neredzams, nebrauc pārāk tuvu veikalu ieejām vai noparkotu auto durvīm un vienmēr uzmanīgi brauc ap stūriem un ārā no vārtrūmēm. Pasmaidi, vienmēr pasaki paldies tam, kas tevi palaiž, īpaši gājējiem, kas pieklājīgi pavirzās maliņā, lai tu varētu pabraukt garām, pamāj šoferiem, kas tevi ir pamanījuši un palaiduši, pat tur, kur priekšroka ir tev kā velosipēdistam. Vienmēr atstāj velosipēdu pieslēgtu tā, lai tas netraucē gājējiem, auto vai citiem velosipēdiem. Nebrauc ātri, nebrauc stulbi, neesi idiots un tu uz ceļa nesatiksi citus idiotus. Jo idiotus pievelk tikai citi idioti. Kad kaut kas ir ceļā un kustībā cauri tik daudz citiem kustīgiem objektiem, tik daudz nejaušiem notikumiem un ceļiem, tad Visumā darbojas pievilkšanās likums. Tu pievelc to, kāds pats esi.

Ir ļoti patīkami redzēt, kā Rīga pamazām kļūst eiropeiskāka, demokrātiskāka un prātīgāka. Es nezinu, vai pie milzīgā velosipēdistu pieauguma ir vainojams tas, ka pie mums tiek ievesti tūkstošiem lētu, lietotu riteņu no Nīderlandes, vai tā ir ekonomiskā situācija un tās sekas, vai arī mēs beidzot esam izauguši līdz apziņai, ka rūpēties par vidi un savu veselību ir forši, bet šovasar Rīgā ir vairāk velosipēdu nekā jebkad, un ir forši, ka pilsēta par tiem mēģina rūpēties. Gan veidojot dažādas ar ceļu satiksmes drošību saistītas kampaņas, gan uzstādot velosipēdu novietnes, gan iezīmējot velo celiņus un tā tālāk. Nākamajā vasarā es gribētu redzēt vēl vairāk celiņu un brauktuvju uzlabojumus tieši velosipēdiem (uzbraukšanas un nobraukšanas uz/no tiltiem šobrīd ir ļoti problemātiskas), vēl vairāk velosipēdu un daudz mazāk idiotu. Gan velo idiotu, gan auto idiotu.

Katrai sezonai ir savi dabiski skaistās gaismas mirkļi. Ļoti skaista gaisma bildēšanai vasarā ir aptuveni 20 minūtes pēc saulrieta, kad vienmērīgs spīdums pārņem telpu un ielas gaismas sāk jaudas ziņā konkurēt ar debesu spožumu un izstaro siltu, gandrīz violetīgu, mīkstu un visu aptinošu gaismiņu. Vēl skaistāki apstākļi ir ne pārāk agrā un skaidrā vasaras rītā, kad saule vēl nav pārāk augstu un debesis klāj plāna, plāna mākoņu kārtiņa, kas vairāk atgādina vienmērīgu miglu, nevis mākoņus, padarot sauli maigāku un mīkstāku, bet saglabājot spožumu un kontrastu. Bet ziemā pati skaistākā gaisma ir tādās dienās kā šodiena, kad saule ir zeltaina un zemu, taču visapkārt zemi klāj pats lielākais un mīkstākais atstarotājs, kāds ir iespējams – nedaudz kūstošs sniegs un ledus, kas ļoti efektīgi piepilda ēnas ar vienmērīgu, taču neuzbāzīgu gaismu. Filma mīl gaismu, un gaismas šodien ir daudz.

Tā es staigāju pa pilsētu, ko es labi pazīstu, un pamanu, cik smaidīgi un priecīgi šķiet pretimnācēji, kas ir iznākuši ārā uz ielas tieši to pašu iemeslu dēļ – lai piemiegtu acis spožajā ziemas saulē. Tas šķiet neticami, cik strauji var mainīties cilvēku noskaņojums, kad logos iespīd saule. Policisti pie vēstniecības smaida, remontnieki čalo ap atvērtu kanalizācijas lūku, vecāki pastaigājas ar bērniem. Kad tieku līdz 7.kadram, mana Pentacon Six slēdzis sāk iesprūst, jo vecais lubrikants mehānismā sasalst un paliek lipīgs. Tas man liek pasēdēt kafejnīcā pie radiatora un atkausēt dzelžus, lai varētu pabeigt filmas rulli. Tad es dodos tālāk, gar Daugavas malu ar līkumu atpakaļ uz Pulkveža Brieža ielas pusi, uz BFS, kas ar draudzīgu žestu noziedojuši man jauno Portra filmiņu izvērtēšanai. Nejaušības pēc ausīs skan tas pats vecais džinsu pāris. Mani tad pārņem tāds miers, ko neesmu jutis kopš Melburnas, kad bez raizēm un rūpēm dīkdieņoju un fotografēju “vienkārši neko”, blandoties ar sulas glāzi starp palmām pirmajā siltajā pavasara dienā. Tāds miers, kas rodas brīžos, kad tu nepārprotami un ar visu ķermeni jūti, ka atrodies pareizajā laikā, pareizajā vietā un dodies pareizajā virzienā.

Fotopastaiga ir terapija. Īpaši tik fotografiski skaistā dienā kāda bija šodiena. Ir tāda neparasta vieta Esplanādē, apmēram pa vidu parkam, kur zemā saule aiz Raiņa pieminekļa spiež lielās viesnīcas virzienā, atstarojoties tās gandrīz spoguļotajos stiklos. Ja tu kādreiz esi tajā vietā brīdī, kad saule ir zemu, bildē tur cilvēkus. Tu iegūsi zeltainu, jaudīgu kontūrgaismu cilvēku matos vai vaigos. Tu dabūsi milzīgu atstaroto gaismu no viesnīcas, kas ir tik jaudīga, ka piepilda visu parku. Šāda veida gaismojums, ja to būtu nepieciešams radīt mākslīgi, izmaksātu vairākus simtus, ja ne tūkstošus un arī tad noklātu tikai nelielu pleķīti.

Diemžēl mans P6 izturēja tikai 20 minūtes salā un es paspēju izbildēt pusi no filmas. Eļļa sasala, palika lipīga un 6 kadri tika pārbliezti, jo slēdzis “palika iestrēdzis” atvērts. Izdevušās dažas bildes šeit.

Īsziņa, kas, šķiet, nāca no Fedex, vēstīja, ka man ir muitojama krava un ka man ir nepieciešams sazināties ar deklarantu. Bija norādīts telefona numurs. Kad piezvanīju, man atbildēja diezgan, pēc balss spriežot, izbesīta (vai arī ļoti aizņemta) sieviete, kas naidīgi paskaidroja, ka man esot muitojama paka, kuras vērtība ir 50$ un jānākot būs uz muitu ar PayPal izdruku vai bankas izdruku, lai varētu pierādīt preces izcelsmi un vērtību. Tātad – neesmu pirmais ar šādu sūtījumu. Kļūdu sapratu uzreiz. Nebiju ne prasījis, ne lūdzis, lai man preci piegādā ar Fedex, taču ko nu tur vairs. Sapratu, ka no nodokļu nomaksas īsti vairs neizvairīšos, un tā, dusmojoties uz ķīnieti, kas eleganti deklarācijā bija uzrakstījis “accessories for gift” (wtf?), es izdrukāju PayPal maksājuma lapu, kas skaidri un gaiši parādīja, cik par preci samaksāts. Neesot īsti pārliecināts, vai tiks ņemta pretī vienkārša izdruka, drošības labad izdrukāju arī konta izrakstu no internetbankas. Likās, ka pēc jaunu noteikumu ieviešanas dokumenti varētu tikt pārbaudīti īpaši uzmanīgi. Kādu brīdi apsvēru vērt vaļā Photoshop, bet tomēr to neizdarīju un, kā es vēlāk jau muitā sapratu – lēmums bija ļoti pareizs.

Kad biju aizkratījies uz lidostu un atradis muitas māju, pie kuras nevarēja nekur noparkot auto, ieraudzīju, ka muitas pieņemamajā telpā no 6 lodziņiem darbojas tikai 1. Acīmredzot, tas normāli. Kādu brīdi domāju, kuru no numuriņu kārtas pogām spiest, jo tās visas rotāja savādi saīsinājumi. Paņēmu to, kur bija rakstīts “dokumentu iesniegšana” vai kaut kas uz to pusi, jo tas bija vienīgais, ko es sapratu no visas tās burtu varzas. Kad biju kādas 20 minūtes nostāvējis tajā nelielajā, piesmakušajā telpā, sapratu, ka rinda virzās ļoti lēni, un izdomāju pajautāt laipna paskata onkulim-darbiniekam, kur tieši man ir jāiet un kas jādara. Kamēr turpināju gaidīt, noklausījos, kā aizkaitināta muitas darbiniece strostē vienu čali, kas savu PayPal “izdruku” atnesis pārtaisītu kaut kādā Excel tabulā. Skaidrs, ka čalis nebija pacenties un tur visus par naiviem turēja. Balsis ir paskaļas, rindā visi jūtami smīn, bet pacietīgi klusē. Kāda slāvu sieviete mēģina citu darbinieku pārliecināt, ka viņa esot iepirkusies internetā, bet nezina par kādu summu un īsti nezina, vai izmantojusi PayPal. Top darīts zināms, ka nepieciešama normāla izdruka. Čalis izskrien ārā, bet pēc brīža atgriežas un lūdz atdot savu “Excel izdruku”, jo tā neesot pareiza laikam un atnesīšot citu. Pareizi, lietiskos pierādījumus atstāt nevar.

Kad pienāk mana kārta, man paziņo, ka esot taču vispirms uz Fedex jāiet, dabūt kaut kādu kravas cedeli. Tā arī nesapratu, kādu, bet domāju, ka šamie tur zinās. Eju atpakaļ, meklēju Fedex biroju. Kādu brīdi pariņķoju pa lidostas teritoriju un atrodu. Tur man laipni pastāsta, ka vispirms jāiet taču ir uz muitu pēc kaut kāda EORI numura (izklausās pēc princeses no Gredzenu Pavēlnieka) un tad uz kaut kādu Aircargo taisīt deklarāciju. Atkal eju uz muitas māju, atkal spiežu podziņu, pie kuras skaidri un gaiši rakstīts “EORI nummuru saņemšana”. Skaisti. Nostāvu rindā vēl 20 minūtes līdz saņemu papīru, uz kura rakstīts mans vārds un mans personas kods. Tas, izrādās, ir mans EORI numurs. Eju uzmeklēt Aircargo – tas jau citā mājā. Šoreiz vismaz ir kur noparkoties. Sieviete, kas taisa deklarācijas – laipna. Kādas 15 minūtes nevar manu deklarāciju izdrukāt, jo muitas serveris lēni darbojas. Viņiem tur viss sajūgts kopā kaut kā tā veiksmīgi. Cik nu veiksmīgi – man iedod disketi (es nejokoju) un kaudzi dokumentu. Uz papīra lapas uzraksta summas, kas man jānomaksā nodokļos. PVN un ievedmuita. Apmēram tik, ar cik jau biju kopš rīta rēķinājies, tā kā īpaši neskumstu. Jāpārskaita muitai nauda tātad.

Dodos uz lielo Latvijas Pasta ēku. Kad esmu izstāvējis rindu un ticis pie kases, man tiek paziņots, ka maksājumu kartes un kredītkartes netiek pieņemtas. Vispār. Bankomāta arī nav. Šajā brīdī jau mani viss process ir manāmi izbesījis un es domās sāku lamāties par to, kā tie censoņi nav padomājuši par tādu ekstra luksusa ērtību kā karšu terminālis. Tuvākais bankomāts – lidosta. Stūrēju atpakaļ uz pasažieru termināli. Uzbraucu augšā un sakasos ar policistu, kuram nepatīk, ka es tik ilgi stāvu tur, kur izlaiž pasažierus, kamēr draudzene ņem naudu ārā. Tipa jābrauc lejā uz stāvvietu. 2 latiņi. Kaut kā tomēr sanāk turpat izņemt un braucu prom, atpakaļ uz Aircargo biroju, kur man vēl 10 Ls jāsamaksā par deklarācijas taisīšanu. Arī viņi nav dzirdējuši par maksājumu kartēm, nu, nekas.

Tā kādas 3 stundas jau ir pagājušas, un es beidzot esmu atpakaļ muitas pieņemšanā ar visiem saviem papīriem un disketi. Lodziņš joprojām viens, nospiežu pogu, gaidu rindā. Paiet kāda stunda, un es nolemju iet apēst kādu kotleti muitas kafūzī, jo enerģijas sākt pietrūkt. Kotlete laba, nevar sūdzēties. Pēc kotletes tieku pie lodziņa, atdodu savu papīra kaudzi, saņemu apstprinājumu, ka papīri izskatās labi, tagad man jāgaida rindā, kamēr tos izskatīs. Tā paiet vēl kāda pusotra stunda. Kad beidzot esmu saņēmis lapiņu, ka viss ir labi un ar kuru varu doties pakaļ paciņai uz Fedex, saprotu, ka ir pāri 18 un viņi jau ir ciet. Rezultāts – visa diena izčakarēta un pat nav prieciņa saņemot paku. Nekā nav. Pirms iešanas prom vēl noskatījos mazu drāmu ar sievieti, kura, protams, nekādus dokumentus parādīt nevarēja, un viņu uzaicināja aiz lodziņa ielogoties ar savu PayPal kontu turpat uz vietas un parādīt datus par konkrēto pirkumu. Lūk, tā.

Stāsta morāle ir tāda – nekad, nekad neizvēlieties Fedex, DHL vai jebkuru citu no kurjerpasta kompānijām savu tīkla pirkumu piegādei. Man īsti neizprotamu iemeslu dēļ muitošanas procedūras radikāli atšķiras, ja prece tiek sūtīta ar Fedex, no tā, ja tiek sūtīta caur Latvijas Pastu vai EMS, kas ir starptautiskais kurjerpasts, kuru nodrošina katras valsts galvenais pasts. EMS ir kā parastais pasts, tikai eksprespasts. Es 8 gadu laikā esmu no eBay un citiem resursiem pasūtījis un saņēmis vairāk nekā 150 lielus un mazus pirkumus un pirmo reizi es saskaros ar tik negantu muitošanas procedūru. Tas viss tikai tādēļ, ka mans draugs ķīnietis, labu gribēdams, bija aprakstījis paciņas saturu ar “accessories for gift” (es tiku lietojis vārdus “please mark item as gift”) un norādījis aizdomīgi zemu preces vērtību. Tā kā Honkongas uzņēmēji parasti nekādu cedeli paciņai nepievieno, tad saprotams, ka muitā radās aizdomas par to, kas tieši paciņā varētu būt un vai tas tiešām maksā tikai 50$. Ķibele jau nav liela, taču nez kapēc par sūtījumiem, kas nāk caur Latvijas Pastu vai EMS, neviens tik aizdomīgs nekad nekļūst. Kapēc – nav skaidrs.

Tātad no 2011.gada stājas spēkā noteikumi, kas paredz, ka katra manta virs 10 EUR vērtībā, kas nāk no ārpus ES zonas, tiek aplikta ar PVN nodokli 22% apmērā. Preces, kas pārsniedz 150 EUR, tiek apliktas arī ar ievedmuitas nodokli, kas ir no 2 līdz 11% – atkarībā no preces tipa. Ja nemaldos, tad fototehnikai (jāpārbauda) ievedmuita ir 3%. Tas nozīmē, ka caur parasto pastu sūtītās paciņas, kuru deklarētā vērtība ir virs 10 EUR, tiks apliktas ar nodokli un varēs tikt saņemtas tieši tāpat pasta nodaļā, tikai ar to atšķirību, ka būs jānomaksā jau iepriekš aprēķinātais PVN (uz cedeles – pēcapmaksa), to saņemot pasta nodaļā. Galvenais ir atcerēties, ka saturam ir jābūt korekti aprakstītam. Ir vērts apdomāt kādu vērtību lūgt norādīt pārdevējiem pirms preces izsūtīšanas. Ja kaste ir paliela un pasmaga, uz deklarācijas ir rakstīts “video kamera” un tās vērtība ir norādīta kā 9 EUR, tad tas noteikti radīs zināmas aizdomas un muitošanas process var būt nepatīkamāks, jo tiks pieprasīts čeks vai rēķins, vai pavadzīme, kurā minēta šīs preces cena. Ja vien prece nav izņemta no iepakojuma, un, kā Mārcis saka, ietīta vecā džemperī un pārdevējs nav pievienojis zīmīti ar tekstu “šo jūs atstājāt uz dīvāna pie manis”. Taču, ja vērtība ir pieklājīga, teiksim 50 – 100 EUR, un prece ir “lietoti foto aksesuāri”, tad ir ļoti laba iespēja, ka neviens neapšaubīs paciņas saturu un izcelsmi, un jūsu patiesi ļaunos nolūkus. Vismaz tā tas bija līdz šim.

Es nesen no ASV pasūtīju vienu mazu kameru. Nebija dārga un sūtīta tika ar parasto pastu. Nāca kādu nedēļu. Saņēmu pasta kastē cedeli, ka es varu izņemt paciņu samaksājot tādu-un-tādu pēcapmaksu, kas jau bija aprēķināta, balstoties uz deklarācijas saturu (video iekārta, maksā tik). Aizgāju uz savu pasta nodaļu, pastāvēju rindā 10 minūtes, samaksāju (ar karti!) nodokli un gāju ar visu kasti mājās – tas viss aizņēma 5 minūtes.

Tātad īsumā:

1. Piegādei tikai parastais pasts vai EMS. Ja sūta preces no ASV, tad “USPS Priority Mail” ir labākais risinājums. Atnāk dažās dienās, kā arī saņemt un samaksāt nebūs jātešas uz lidostu.
2. Vienmēr korektu preces aprakstu deklarācijā. Ja ne korektu, tad vismaz ticamu un loģisku.
3. Ticamu preces vērtību. Ne zem 10 EUR robežas, drīzāk ap 50 EUR. Jo vērtīgāka prece, jo lielākai jābūt deklarētajai vērtībai. Jo lielāka ir vērtība, jo ticamāks ir fakts, ka tā tiešām ir īstā vērtība un mazāk iemesla aizdomām.

2010.gada 2.oktobrī tu piecelsies, pabrokastosi, paņemsi no atvilktnes pasi un aiziesi uz tuvāko vēlēšanu iecirkni izpildīt savu vienīgo, svarīgāko pilsoņa un latvieša pienākumu pret savu valsti – vēlēt. Tu iesi vēlēt pat tad, ja tu esi visu šo laiku dusmās vārījies un lamājies, ja jūties piekrāpts un nodots, un apmānīts. Mēs visi tā jūtamies. Visvairāk piekrāpti jūtas tie, kas tāpat nekad nodokļus pārāk daudz nav maksājuši, ņēmuši līzingus vienu pēc otra kā mandarīnus Ziemassvētku vakarā un tagad atrod sevi muļķīgā situācijā, kurā gribās vainot visus citus, tikai ne sevi. Bet tas nekas, jo vainot citus ir cilvēcīgi.

Patiesībā jau cilvēki vienmēr ir un būs tikai cilvēki. Neatkarīgi no tā, kāda ir partija, situācija valstī, temperatūra aiz loga – mēs visi tāpat būsim pietiekami mantkārīgi, godkārīgi, ambiciozi, pašlepni, viegli aizskarami un jūtīgi. Mēs neesam altruistiski, mēs esam egoistiski, jo egoismu mēs esam ieguvuši molekulārā līmenī evolūcijas gaitā.

Es ilūzijas neloloju. Es zinu, ka nebūs tāpat latviešiem “vienotības”. Nebūs arī labas Latvijas un “saskaņas” arī īsti nebūs. Būs tas, kas ir parasti. Latviešu sabiedrība vienmēr ir bijusi saskaldīta. Atšķirībā no krievvalodīgajiem, kas pamanās vienmēr vienoties vienas partijas ievēlēšanā, latvieši valdībā ievēl vismaz 4 partijas un visas ar vienlīdzīgu balsu skaitu. Pie tādas sadales cīņa par varu un politiskas intrigas ir pilnīgi saprotamas un neizbēgamas. Tādā vidē destabilizēt situāciju, kā to bieži vien grib darīt opozicionāri, ir viegli. Es zinu, ka mums tāpat nebūs valsts vadītāju, kas nesavtīgi liktu valsts intereses pirmajā vietā, būtu gatavi riskēt, būtu gatavi uzņemties lielāku atbildību nekā formāli ir nepieciešams un kas nekad neliks savas biznesa intereses pirmajā vietā. Tādu nebūs. Vēsture ir atstājusi rētas, kas mums tik ātri nesadzīs. Dažreiz man rodas iespaids, ka tomēr šo gandrīz 20 gadu laikā ir šis tas uzlabojies. Piemēram, kukuļu došas paradumi. Katru reizi, kad es tā sāku domāt, notiek kaut kas, kas mani atgriež realitātē, un es saprotu, ka ne jau mēs esam palikuši labāki – kukuļi ir palikuši lielāki!

Es neloloju ilūzijas un negaidu brīnumus. Patiesībā mani pat neuztrauc tas, vai pie varas nokļūst Šlesers vai Brigmanis, vai Dombrovskis, vai kāds cits. Visi viņi ir cilvēki, visi latvieši. Tāpat valsts pārvaldē strādās negodīgi ierēdņi, bankas vilks mums nagus ārā ar procentiem, darba devēji apies nodokļus, mašīnas piekares pa bedrēm nodils, siltas bulciņas Saktā būs tāpat un politiķi turpinās bīdīt savas intereses, tam visam fonā ar nagiem un ragiem grūstoties par katru varas un mantas kvadrātcentimetru. Tas mani neuztrauc, jo tā ir darījuši un darīs visi. Mani uztrauc tikai tas, ka šie cilvēki… varētu nebūt latvieši.

Tad kapēc lai tu 2.oktobrī ietu stāvēt rindā? Patiesībā, jautājums, ko vajadzētu uzdot, ir – kapēc lai tu neietu? Ko tu iegūsi, kādu attieksmi demonstrēsi ignorējot vēlēšanas? Tu neiesi vēlēt tapēc, ka nekas tāpat nemainīsies? Tādēļ nav vērts iztērēt 30 minūtes no savas dzīves? Tev šķiet, ka nav par ko vēlēt? Tev varētu būt taisnība tur, ka nekas nemainīsies. Izņemot varbūt vienīgi valodu, kādā tu uz ielas, bankā, domē un kafejnīcā sarunāsies. Tāds sīkums vien ir, vai ne?

Man ir pilnīgi vienalga, par ko tu balso, ka tikai tu balso par latviešiem. Vari balsot par piezemētajiem, par radikālajiem, par klauniem, par māksliniekiem. Bet nekādā, nekādā gadījumā nebalso par nelatviešiem. Tas ir vienīgais, par ko es uztraucos savas valsts sakarā. Ja tu domā, ka Krievijas ietekme ir sīkums, tad paskanē radio frekvences un izskaiti, cik raidstacijas ir krievu un cik – latviešu valodā. To pašu izdari ar kabeļu televīzijas kanāliem. Un tad padomā. Man ir iespaids, ka mēs jau stāvam uz masīvas krievijas ekonomiskās un informatīvās telpas pārņemšanas procesa sliekšņa. Tāda sajūta, ka vajadzīgs tikai vēl viens pēdējais grūdiens. Mēs šobrīd esam vāji, jo esam nikni. Viens trieciens, un tad patiešām būs radikālas pārmaiņas.

Tapēc, latvieti, 2.oktobrī piecelies un aizej vēlēt. Tas nebūs ilgi, nebūs sāpīgi. Katrai balsij ir nozīme. Pārliecinies, ka tu nobalso par partiju, kas ir apsolījusi turpināt iesākto un patreizējo ārpolitikas, uz rietumiem orientēto virzienu. Ir ļoti svarīgi saglabāt to, ko tik grūti bija izcīnīt. Tas ir mazākais un tajā pat laikā lielākais, ar ko tu šai valstij vari palīdzēt. Ja tu neiesi vēlēt un ja mūsu dusmu un pasivitātes dēļ Saskaņas Centrs nonāks pie varas vai būtiski vājinās koalīcijas sastāvu, tad mēs būsim pelnījuši pilnīgi visu, kas ar mums notiks tālāk.

Pa ceļam uz Valmieru, Raganā (vai varbūt tas bija Vangažos) ir autobusa pietura, kuras sienu (vismaz agrāk) rotā uzraksts “latiši pidari”. Ar to es tikai gribēju tevi aicināt izmantot savas balstiesības, jo tas, kurš to tur uzrakstīja, 2.oktobrī savējās ies izmantot. Pavisam noteikti.

Filmiņa absolūti īsa un muļķīga, bet, ņemot vērā, ka mums bija tikai 1 rullis filmas, domāju, ka iznāca forša. Skatos vēlreiz un saprotu, ka ir praktiski neiespējami ar 35mm uzfilmēt tā, lai attēls izskatītos slikti. Tas vienkārši nav iespējams. Klipiņš zemāk tiem, kas regulāri nepārbauda video sadaļu.

Vienmēr (pavisam, pavisam vienmēr) ir jālieto 1/50 sekunžu slēdzis filmējot video. Iemesls, kapēc interneti ir pilni ar tizliem klipiem, kas izskatās ļoti pēc “video”, ir tas, ka filmētāji izskrien saulē, kur pat pie ISO 100 viss būs pārāk gaišs, lai dabūtu normāla paskata bildi, pie f2.8 aizgriež slēdzi uz 1/2000. Kas ir absolūti nepareizi. Slēdzim ir jābūt 1/50, kas ir ekvivalents 180 grādu rotējošajam slēdzim kino kamerās. Vienmēr. Tas saglabā kaut cik dabisku motion blur un piedod kustībai ļoti nepieciešamo mīkstumu.

Video attēlam no 7D reāli ir aptuveni 2,5 līdz 3 stopu izturība pret pārgaismošanu (augšējais dinamiskais apgabals). Cilvēku valodā tas nozīmē, ka jebkas ainā, kas ir +3 stopi virs normālās ekspozīcijas, aizies pilnīgā baltā clippingā. Labi, varbūt tā nebija cilvēku valoda īsti. Īstajā cilvēku valodā – pagriez to prom no loga. Apakšējais apgabals ir labāks – kādi 4 stopi. Ar cipariem tā vienmēr ir. Filmējot baigi jāuzmanās no gaišumiem. Vienīgā reize, kad gaišumi izskatās pievilcīgi, ir tad, kad tie ir pilnīgā bezfokusā un veido bokeh aplīšus.

Rokas kamera nenozīmē, ka kamera jātur rokās. Ja filmē, turot kameru rokās ar garu objektīvu bez stabilizatora, tad attēla drebēšana ir tik pamanāma, ka tā sabojā visu garastāvokli. Jebkāda kustība (iešana), turot kameru rokās, arī ir izslēdzama, jo sasprindzinātas rokas galīgi nevar vibrāciju slāpēt, par spīti tam, ka mums šķiet, ka rokas ir vislabākais amortizators. Tā nav. Vislabākais amortizators kustībai ir torss un viduklis. Tapēc kamera, kas atrodas uz pleca un kas ir pareizi sabalansēta ar atsvariem, vienmēr skrienot vai ejot kustēsies daudz mazāk un kustība būs daudz dabiskāka. Tapēc kamera ir jātur uz pleca. Tikai tādā veidā ir iespējams iegūt normālu, dabisku, dokumentālu “rokas kameras efektu”.

“Želejas efekts”. Tā ir daudz. Tur vairs nav, ko diskutēt. Strauji kustināt kameru horizontāli vienkārši nedrīkst. Jāizvairās arī no straujām objektu kustībām – piemēram, filmēšanas ārā pa logu no braucoša auto. Tas tapēc, ka lēts sensors.

Noteikti ir vajadzīga speciālā follow focus štelle, jo autofokusa efektīvi video režīmā nav un fokuss ir jāgroza ar roku. Tas nozīmē, ka, lai nekratītu kameru un neizmežģītu roku mēģinot aizsniegt lēcas fokusa ripuli, vajag izmantot puļķi. Puļķi parasti ir padārgi. Un pat ja puļķis ir nopirkts, ir nepieciešama nopietna prasme, lai ar to rīkotos. Ir jāprot filmējot paredzēt fokuss. Un griežot gredzenu ir jājūt fokuss un vieta, kur tas telpā atrodas, lai nebūtu pārāk daudz “fokusa meklēšanas” kadra laikā.

Ja normāls cilvēks bildējot ar 1 bateriju var izvilkt vismaz 4 dienas, tad video nokauj 7D bateriju pāris stundās. Es nēsāju līdzi 3 baterijas, kas man ļauj filmēt vienu dienu. Protams, baterijas dzīves laiks atkarīgs no tā, cik ilgi filmē un/vai tur kameru ieslēgtu starp kadriem. Es praktiski visu dienu turēju kameru ieslēgtu (live view režīmā) un tā strādājot vienā dienā arī tām 3 baterijām cauri izgāju.

Skaņa. Iebūvētais miķis nekam nav derīgs tikai tapēc, ka atrodas blakus objektīvam un ieraksta jebkuru objektīva troksni, sākot no stablizatora dūkoņas līdz fokusa un zūmu gredzenu grozīšanas šņākoņai. Ja ir nepieciešama skaņa filmējot ar DSLR, tad ir nepieciešams ārējais miķis. To var ērti uzlikt uz kameras hot shoe. Ir pieejami vairāki nedārgi risinājumi. Piemēram, Rode Video Mic vai tas pats Sehnheiser MKE-300. Abi darbojas uz vienkāršas baterijas nevis uz Phantom barošanas. Sehnheiser mazais miķis tomēr ir nedaudz par mazu un, liekot to uz hot shoe, tas tāpat ir pārāk tuvu objektīvam. Tādēļ es to samudrīti piemontēju sev uz pleca uzkabes, izmantojot zibspuldzes adapteri statīvam. Vēl viena liela problēma 7D ir ar AGC jeb Auto Gain Control, kas principā nozīmē, ka audio tiek “normalizēts” un nav iespējas to pagriezt skaļāk/klusāk. Šobrīd šo problēmu var atrisināt ar kreiso Magic Lantern programmatūru, taču raksta tapšanas brīdī uz 7D tā vēl nav pieejama.

Ir vēl viens nopietns trūkums 7D, kā arī visiem citiem šādas klases rīkiem, un šis trūkums tur ir atstāts apzināti. Kaut vai tapēc, lai Canon neiznīcinātu paši savu video kameru tirgu. Trūkums ir programmatūrā un HDMI savienojumā. Tiklīdz aparātam tiek pieslēgta HDMI ierīce, kā piemēram ārējais monitors (ļoti svarīgs) – aparāta ekrāniņš tiek izslēgts. Augstākajā mērā kaitinoši. Ja ir vēlme pievienot kompaktu ārējo HD monitoru asistentam vai režisoram, tad jāliek ir uzreiz divi, pretējā gadījumā tu pats vairs neredzi, ko tu filmē. Diemžēl HDMI izeja ir tikai viena, tādēļ divu monitoru gadījumā ir jāliek HDMI sadalītājs, kuram vajag barošanu. Tas automātiski nozīmē 12V bateriju kaut kur pie/zem/aiz fotoaparāta. Un tas attiecīgi nozīmē veselu citu kaudzi ar loģistiskām vaimanām.

Tā kā 7D iebūvētais ekrāniņš ir mazs, lai tajā saredzētu kritisko fokusu, ir ļoti jāsasprindzina acis (spožā saulē tas praktiski nav iespējams). Tādēļ kā labu altenratīvu varizmantot kādu no “lupām”. Zacuto ražo ne pārāk lētas, bet ļoti labas lupas. Starpcitu, piespiežot aparātu sev pie acs, tas kļūst nedauz stabilāks, jo tam ir vēl viens kontakta punkts ar ķermeni.

Secinājums ir tāds, ka pats par sevi 7D (un arī visi citi DSLR) nav īpaši filmēšanai piemērots, tik tālu cik tas attiecas uz nopietnu filmēšanu. Lai ar to normāli strādātu, tas ir jāapkrauj ar kaudzi dažādu 3.pušu aksesuāriem un galu galā visa uzparikte izmaksā tik pat, cik… normāla video kamera. Tāds ir tas DSLR paradokss. Taču nav viss tik drūmi. DSLR video tomēr ir nesis pavisam svaigu un jaunu filmēšanas stilu. Liela izšķirtspēja, švaks fokuss seklā asuma dēļ, lieliskā ISO jauda, kas, samazinot video attēla izmēru, praktiski vispār troksni noslēpj, interesanta montāža, utt. Lūk, labs piemērs, kādu svaigumu var sameistarot ar DSLR:

Starpcitu, baltais, mirgojošais gļuks šajā klipā ir no fotokameru zibspuldzēm, un to izraisa tas pats sensora atjaunošanās, aiztures vai “želejas” gļuks. Kā nu to labāk patīk nosaukt.

Starp citu, manai lapai ir nozīmīgi uzlabota video sadaļa. Tā kā darbiņu apjoms palēnām sāk palielināties un vecajā, statiskajā izkārtojumā vairāk par dažiem video ielikt bija grūti, Arvīds Baranovs man pārtaisīja video sadaļu – tagad es varu pats pievienot klipus, nedzēšot ārā iepriekšējos. Kamēr galvenajā sadaļā vienmēr un ātri var apskatīt 3 jaunākos darbus, arhīva sadaļā hronoloģiskā secībā ir visi pārējie. Lai apskatītu video, ir jānospiež uz sīkbildes vai nosaukuma, kas atver izlecošo logu, kur video ātri un labi var noskatīties pa taisno no Vimeo. Visu to pašu var izdarīt arī no arhīva skata.

Tā kā, lūdzu, apskatiet uzlaboto video sadaļu un pie reizes noskatieties Zelta Zivtiņas Baltic Beach Party reklāmu, pie kuras visu dienu svīdām pludmalē. Kā vienmēr – kritika, kas saistīta ar kameru un gaismu, laipni gaidīta.

Rīgas domes Satiksmes departamenta
Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītājam
Tālivaldim Vectirānam

Par gājēju pārejas ierīkošanu Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā.

Cien. Vectirāna kungs,

Vēlos Jūs informēt par gājējiem bīstamu ceļu satiksmes posmu Rīgā, Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā. Auto transporta satiksme augstākminētajā krustojumā tiek kontrolēta ar 201. un 206. ceļa zīmju („Galvenais ceļš” un „Dodiet ceļu”) palīdzību, līdz ar to – pa Skolas ielu braucošie transportlīdzekļi šķērso Dzirnavu ielu kā galveno ceļu, dodot priekšroku pa to braucošiem transportlīdzekļiem. Gan Dzirnavu, gan Skolas ielas šajā posmā ir vienvirziena.

Kā rīdzinieks, kājām gājējs un šīs apkaimes iedzīvotājs, kurš šo krustojumu šķērso katru dienu, vēlos pievērst Jūsu uzmanību ceļu satiksmes noteikumiem (turpmāk CSN), kā arī praktisku apstākļu radītiem faktoriem, kas nopietni apdraud gājēju un auto vadītāju drošību šajā krustojumā.

Ņemot vērā, ka tajā nav ierīkots luksofors vai gājēju pāreja, gājēji šķērso krustojumu pa braucamo daļu, ievērojot šos CSN:

25. Ārpus gājēju pārejas, kur satiksme netiek regulēta, gājēji drīkst iziet uz brauktuves tikai pēc tam, kad ir novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies, ka brauktuves šķērsošana nav bīstama un ka netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme.

138. Nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso.

To ņemot vērā, esošais krustojuma plānojums paredz, ka gājējiem ir priekšroka šķērsojot Dzirnavu ielu no Skolas ielas puses, kā arī šķērsojot Skolas ielu, ejot pa Dzirnavu ielu, bet tikai attiecībā pret tiem transportlīdzekļiem, kas šajā krustojumā nogriežas pa labi uz Dzirnavu vai pa kreisi uz Skolas ielu (vadoties pēc CSN Nr.138). Šie divi CSN šajā konkrētajā krustojumā rada pretrunīgu un apjukumu izraisošu situāciju, kurā transporta līdzekļiem, kas nogriežas no Skolas ielas Dzirnavu ielā, ir jādod priekšroka gan gājējiem, kas šķērso Skolas ielu, gan arī transportlīdzekļiem, kas pārvietojas pa Dzirnavu ielu. Praktiskā pieredze rāda, ka intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji, kas brauc pa Skolas ielu, ļoti bieži mēģina pēc iespējas ātrāk šķērsot krustojumu, bieži vien pārkāpjot augstākminēto CSN Nr.138, nedodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu. Turpretī ievērojot CSN Nr. 138 un dodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu, nogriešanās manevra vidū intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji rada papildus bīstamību, apturot transportlīdzekli krustojuma vidū un tādā veidā nobloķējot braucamo daļu uz Dzirnavu ielas – tādā veidā neievērojot CSN Nr.146 un neļaujot pa Galveno ceļu braucošiem transportlīdzekļiem šķērsot krustojumu.

Risku palielina arī fakts, ka transporta līdzekļi bieži vien šķērsojot šo krustojumu izvēlas neadekvāti augstu ātrumu (īpaši tie, kas pārvietojas par Dzirnavu ielu) – pārkāpums, ko vēl vairāk iedrošina neregulētais Dzirnavu un Baznīcas ielu krustojums, kas pieļauj brīvu transporta līdzekļu plūsmu jau sākot no Brīvības ielas – un turpina uzņemt ātrumu visā šajā Dzirnavu ielas posmā līdz pat Valdemāra ielai. Vēlos arī atgādināt, ka šī krustojuma tuvumā atrodas poliklīnika „Ars”, tāpēc šo krustojumu bieži šķērso gados vecas personas, personas ar invaliditāti un/vai tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Es lūdzu Rīgas domes Satiksmes departamentu vēlreiz izskatīt Dzirnavu un Skolas ielu krustojuma plānojumu, lai padarītu to drošāku un ērtāku gan gājējiem, gan autovadītājiem. Lūdzu ierīkot apgaismotas gājēju pārejas ar brauktuves marķējumu un 530. vai 531. ceļa zīmēm uz Dzirnavu ielas (pirms Skolas ielas krustojuma, tuvāk Baznīcas ielai) un Skolas ielas (pirms Dzirnavu ielas krustojuma, tuvāk Lāčplēša ielai). Gājēju pārejas šajā krustojumā ne vien uzlabotu gājēju drošību un atļautu tiem droši šķērsot brauktuves daļu, bet arī piespiestu autovadītājus samazināt ātrumu tuvojoties šim krustojumam.

Aicinu Jūs kā vienu no iespējamiem risinājumu apsvērt „guļošā policista” jeb vaļņa ierīkošanu uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas. Ātrumu ierobežojošais valnis ir populārs un pierādīts risinājums šāda tipa satiksmes problēmām daudzās lielās pilsētās visā pasaulē. Lūdzu arī Jūs apsvērt ierīkot papildus brīdinājuma zīmes uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas, kas brīdina par bīstama krustojuma tuvošanos.

Ja gājēju pāreju, vaļņa vai papildus brīdinājuma zīmju ierīkošana jebkādu iemeslu dēļ tomēr nav iespējama, tad es aicinu Jūs apsvērt maksimālā pieļaujamā ātruma samazināšanu šajā Dzirnavu un Skolas ielu posmā uz 30 km/h.

Gaidīšu Jūsu atbildi, kā arī vēlētos tikt informēts par situācijas tālāku attīstību.

Ar cieņu,

Reinis Traidās
Kontaktinformācija.

Vienīgais negatīvais, ar ko es esmu sastapies šeit un no kā jau nedaudz noguris (ārpus filmēšanas laukuma), ir kopējs negatīvisms par šo zemi un valsti. Esot Austrālijā un redzot tur esošo cilvēku un profesionāļu attieksmi pret savu darbu, dzīvi un valsti, es esmu sapratis, ka čīkstēšana nevienam nepalīdzēs un nekad neko nemainīs. Jautājums, kuru vajag sev uzdot, ir nevis “kapēc te ir tik slikti?” bet gan – “ko ES darīšu, lai padarītu to visu labāku?” Tā arī ir tā attieksme, ar ko es gribu šeit dzīvot un strādāt.

Tad, lūk, arī mans pats pirmais reklāmas darbs. Jācer, ka pirmais no daudziem. Domāju, ka labs pirmais darbs, jo nebija pārāk tehniski sarežģīts. Skatīt video zemāk.

Ādažu Čipsi – Latvijas kartupeļu ciltskoks (Maijs, 2010)
aģentūra: McCann-Erickson
režisors: Roberts Kuļenko
operators: es pats

Atcerieties, lūdzu, komentējot, ka šis blogs nav par reklāmu vai mārketingu. Idejas, satura un konceptuālu kritiku es šeit nepieņemu. Lūdzu komentēt, ja ir tāda nepieciešamība, tikai tehniskas lietas, kas ir saistītas ar attēlu – tātad kameru un gaismu.