Pirmkārt, mani nedaudz pārsteidza Exigen izpilddirektora minētais piemērs par atvērto logu, televizoru un to, kurš šādā scenārijā būtu “pārkāpējs”. Piemērs izlikās ļoti tuvredzīgs. Manuprāt, esošā situācija vairāk līdzinās scenārijam, kurā atvērts ir bijis ne tikai logs, bet arī durvis, un televizors ir bijis izlikts uz ielas. Tas, ko Puksta kungs aizmirsa minēt, ir tas, ka istabā atradās un tika nozagts ne tikai viņa televizors, bet arī visu pārējo mājas iedzīvotāju televizori, kuri tur glabājās. Pat, ja zādzību būtu iedrošinājis tikai viens atvērts logs – jā, zaglis joprojām būtu pārkāpis likumu, taču to cilvēku, kas šo logu bija atstājis vaļā, viņa mājasbiedri pavisam droši varētu saukt pie atbildības par nolaidību. Un ne tikai varētu, bet arī vajadzētu.

Otrkārt, nepatiess likās VID pārstāvja Šķila teiktais, ka EDS sistēmai piekļūt un piesavināties informāciju varēja tikai sistēmā reģistrēts lietotājs. Spriežot pēc Agra Krusta (pēc intervijas) teiktā, to iespējams bija veikt ar demonstrācijas lietotāju.

Treškārt, interesants un tajā pašā laikā patiess un skumjš likās Puksta kunga izteikums (uz beigām, kad viņš jau tika iedzīts stūrī) par to, kādi termiņi šo programmu izstrādei un izmaiņu veikšanai izstrādātājiem tiek doti no to pasūtītāju (tātad, valsts) puses. Šis apgalvojums, manuprāt, lieliski atspoguļo kopējo un vispārējo situāciju valsts pārvaldē. Es brīnos, ka ir cilvēki, kam vispār ir ilūzijas par to, kas un kādā līmenī notiek valsts pārvaldē.

Un šeit es diemžēl nonāku pie vispārināšanas, jo tas ir vienīgais, ko protu. Man ir iespaids, ka valsts nemaz nav spējīga apmaksāt augsta ranga speciālistus, un ne tikai IKT jomā, bet gan visās jomās. Un kas mums liek domāt, ka Latvijā vispār tādi speciālisti ir? Šo iestāžu vadītāji, kā jau Jakāns minēja, nav IKT un drošības speciālisti. Jezdakovas kundze ilūzijas par savu ar IKT saistītu lietu izpratni kliedēja jau pašā sākumā, pasakot “ee, viņi (policija) atnāca un apskatījās sistēmu…” Interesanti, kāds speciālists no Valsts Policijas atnāca un ko tieši viņš tur “paskatījās”? Šie vadītāji paļaujas uz savu struktrūrvienību “speciālistu” ieteikumiem un slēdzieniem. Un kas ir šie speciālisti? No kurienes viņi ir nākuši un kur izglītoti? No kurienes nāk visi programmētāji, IT projektu vadītāji, IT konsultanti, sistēmu auditori, testētāji, dokumentācijas sagatavotāji? Nāk viņi visi no LU, RTU vai VIA. Ja šo “speciālistu” prasmes un līmenis atbilst viņu atalgojuma līmenim (piemēram, tādā iestādē kā Valsts Policija), tad man ir bailes, ka lielākā daļa apjomīgu IKT projektu Latvijā ir… atbilstoši realizēti. Un tagad, kad līdzekļu vairs nav tik daudz – tie netiek uzturēti un atjaunoti pietiekamā līmenī. Un pat ja šajās valsts iestādēs ir cilvēki, kas zina, ko viņi dara (programmētāji, analītiķi, utt.), tad viņi ir iejūgti tādā birokrātiskajā aparātā, kur pārsvarā dominē cilvēki, kas nezina, ko viņi dara, vai dara kaut ko apšaubāmu motīvu vadīti.

Tādā ziņā Puksta kunga izteikums bija smeldzīgs. Ja tā lietas notiek visās valsts iestādēs (kā VID un Exigen gadījumā), tad situācija ir vienkārši baisa. To arī pastiprināja jautājums no “hakeru” puses par to, cik laika prasītu un vai vispār iespējams būtu, piemēram, atjaunot iedzīvotāju reģistra datubāzi no kādas rezerves kopijas un atlasīt no tās konkrētus datus par bez autorizācijas pievienotajiem, dzēstajiem vai mainītajiem ierakstiem. Diskusijas dalībnieku reakcija bija lasāma viņu sejās, kas diskusiju arī ieveda tādā kā “pelēkajā zonā” par informācijas daudzumu un kā to vispār uzturēt.

Mans viedoklis ir tāds, ka ir tikai likumsakarīgi, ka šāda lieta ir notikusi. Nevar vainot programmētāju par viņa kļūdu, nevar vainot viņa priekšnieku par kļūdas nepamanīšanu, nevar vainot viņu priekšnieku, kam ir “termiņi”, un nevar vainot auditorus, kam (manuprāt) pārsvarā maksā nevis par kļūdu pacelšanu gaismā, bet par to noklusēšanu, un nevar arī vainot iestāžu IT vadītājus, jo arī viņi nav nekādi ģēniji un gaišreģi, un nevar arī vainot augstākā līmeņa vadītājus – uz viņiem tāpat tiek izdarīts liels spiediens, un galu galā lielākā daļa no viņiem pat īsti neprot izmantot “tabus” tīkla pārlūkprogrammā. Vainīgi ir visi un neviens. Vainīga ir sistēma.

Kā es jau teicu twitterī pirms laiciņa – valsts pārvaldē smird pēc sūda. Visi, kas ar to saskaras jebkādā veidā, arī drīz sāk smirdēt, un ik pa laiciņam sūds trāpa ventilatorā, un tad smird visa valsts.

Vakar beidzās mana diplomdarba filmēšana. Veselu nedēļu strādāju ar RED. Kamera, protams, lieliska – tiem, kas zina, ko ar to darīt. Ja tu uztversi to kā filmas kameru un rūpīgi gaismosi un kadrēsi, tad tā dos skaistus rezultātus. Turpretī, ja kvalitāti mēra megapikseļos, tad ir ļoti viegli sagāzt terrabaitus ar 4K izšķirtspējas plakaniem un garlaicīgiem attēliem.

RED tā īsti nevar par digitālu video kameru saukt. Tas kaut kā liekas netaisnīgi. RED ir liela, smaga un dārga. Tai nav iebūvēta objektīva. To darbina liela un smaga 12V baterija, kuru kamera iztukšo aptuveni stundas laikā. To ir jāapkrauj ar aksesuāriem pirms tā vispār ir lietojama. Mana pieredze bija forša, jo man bija divi lieliski asistenti. Visa filmēšana bija lieliska – jo es pirmo reizi filmēju ar Zeiss 35mm kino objektīviem, kas uz RED pilnā izmēra sensora dod pilno kino asuma seklumu. Pirmo reizi arī strādāju ar profesionālu gaismotāju un gripu.

Nākamnedēļ iešu izmēģināt Arri D21 ciparu kameru, kurai atšķirībā no RED ir mehānisks slēdzis un optiskais skatmeklis, kas padara to par īstu kameru, nevis rotaļlietu. Ar RED vispār iznāca jautri, jo kantoris, no kura mēs to īrējām, nemaz nepapūlējās mums iedot acs skatmeklētāju (kaut elektronisko). Viss, ko viņi iedeva klāt, bija mazais 5,6 collu LCD monitoriņš. To viņi pamatoja ar to, ka “jaunie operatori” parasti izvēlas skatīties monitorā, jo tas ir ērtāk. Jebkurš nopietns operators pateiks, ka normāli kadrēt var tikai caur normālu, pie acs piespiestu meklētāju. Kadrēšana no monitora ir vienkārši slinka – pirmkārt, esot saulē uz tā krīt visādi atspīdumi, kas traucē bildi. Otrkārt, LCD monitoriem ir švaks skata leņķis, kā arī horizontālās un vertikālās līnijas izskatās šķības, ja tu skaties uz monitoru nedaudz no sāniem – nobalansēt statīva galvu ir baigi grūti vadoties pēc līnijām kadrā. Treškārt, bildi redzēt vajadzētu arī manam fokuspullerim, un viņš parasti nostājas kameras kreisajā pusē līdz ar sensora plakni. Ar vienu monitoru vispār strādāt ir ļoti neērti.

Jebkurā gadījumā, visas 7 dienas bija foršas un izglītojošas. Kopā safilmējām 300GB materiāla. Zemāk daži kadru izgriezumi mazam ieskatam. Pati filmiņa būs gatava oktobra sākumā un tā ir anti-pasaka par meitenīti un briesmoni.

Tapēc nav brīnums, ka divas trešdaļas no visiem mobilā interneta lietotājiem ir tieši iPhone lietotāji. Tas ir tikai tapēc, ka internets ir ļoti ērti un viegli no tā pieejams. Tāpat kā e-pasts. Un tas viss nevis ar kursorsvirām, puļķiem vai pogām, bet ar daudz ērtāku ierīci – tavu pirkstu un skārienjūtīgu ekrānu. Es nezinu kā ir šodien, bet pirms kāda laika visas citas konkurējošās ierīces, kuras reklamēja līdzīgu ievadmetodi, patiesībā izmantoja nevis Apple patentēto skārienjūtīgo, bet gan spiedienjūtīgu ekrānu. Tā ir ļoti būtiska atšķirība, kas radikāli ietekmē lietošanas ērtumu.

MMS ir labs piemērs. Tehnoloģija jau eksistē vairākus gadus, visi telefoni to atbalsta. Neviens to neizmanto. Kapēc? Tapēc, ka tās implementācija ir bijusi nepārāk interesanta. Tā darbojās, taču kaut kā nebija īpaši lietderīga. Es visā savā daudzu gadu garajā telefonošanas laikā esmu nosūtījis apmēram 3 MMS īsziņas. iPhone 3.0 man ir vienu dienu, un es jau esmu nosūtījis 5, tikai tapēc, ka šī tehnoloģija ir ļoti labi implementēta kopējā saziņas shēmā. Tā ir pat lietderīga. E-pasts, protams, ir lietderīgāks, taču baterijas taupīšanas nolūkos telefonam nevajadzētu to sinhronizēt biežāk kā reizi stundā. MMS/SMS turpretī pienāk momentā. Šodien man tika atsūtītas vienas potenciālas filmēšanas vietas bildes, tika nolemts to vietu apskatīt. Pēc minūtes tika atsūtīta vietas adrese, kuru atverot man parādījās smuks puļķis uz kartes, kuru es saglabāju un pēcāk izmantoju, lai atrastu ar GPS palīdzību. Savādi, ka tikai tagad, kad MMS ir tik vienkārši un ērti integrēts ierīcē, tas beidzot ir lietderīgs. Man arī šķiet, ka tas labi ilustrē Apple pieeju lietām un tā lielos panākumus.

Ar jauno 3GS iPhone var montēt video… ar pirkstu. Tas tā liekas smieklīgi, bet, ja tā labi padomā – kurš cits telefons piedāvā iespēju vispār rediģēt video un ievietot to YouTube? Ja smalkāk papēta dažas no 50 tūkstošiem aplikāciju, kas ir pieejamas aplikāciju “veikalā”, var atrast, piemēram, tādu, kas ļauj ārstiem uzmanīt pacientu kardiogrammu reālā laikā, atrodoties otrā pasaules malā. Kāds cits telefons ko tādu piedāvā, un vai tiešām, to visu racionāli apsverot un apskatot, var man pārmest, ka esmu akla Apple padauza? Pat ja cilvēks to nelieto kaut kādu pietiekami būtisku apsvērumu dēļ (cena, baterija, virtuālās klaviatūras neērtums, u.c), ir taču jābūt stulbam, lai neredzētu tā inovāciju.

Ir interesanti pavērot, kā Apple taisa vilnīšus un nojauc visas dabiskās sistēmas savā ceļā. Viņi jau iznīcināja CD ar savu iPod un iTunes. Tagad iPhone izmainīja cilvēku uzskatus par to, kas ir un ko var paveikt mobila ierīce. iPhone ielika internetu kabatā visiem, ne tikai speciālistiem – ar visām no tā izrietošajām sekām. Sitiens skāra un turpina skart gan operatorus, gan tīkla pakalpojumu sniedzējus. Līdz ar 3G tethering ieviešanu iekš 3.0 – kurš gan tagad gribēs pirkt bezvadu 3G modemus saviem laptopiem? Tas ir vesels tirgus – kaput. Nav vairs. Kaut kāds iBirojs mobilais pieslēgums – kam tas tagad vajadzīgs? Ieslēdz “pieslēguma dalīšanu” uz iPhone 3G, ieslēdz Bluetooth un lieto internetu uz sava laptopa jebkur. Skaidrs, ka operatori centīsies izslaukt no mums vēl pēdējo santīmu ar drakoniskiem datu ierobežojumiem, lai uzturētu pie dzīvības savu mobilo platjoslas pakalpojumu tirgu. Bet ne ilgi vairs. Tas drīz nomirs dabiskā nāvē.

Tāpēc mani Apple tā fascinē. Protams, viņu produkti nav ideāli. Bet nevar noliegt, ka viņi ir vieni no retajiem, kas virza pasauli uz priekšu. Salīdzinoši – viņu produkti radikāli pārspēj visu citu, kas ir tirgū – gan no dizaina, gan inženierijas viedokļa. Apple sen vairs nav “tas jocīgais maketētāja kompis”. Es zinu, ka Latvijā maki vēl tikai kļūst populāri, bet Austrālijā man jau ir prātā intensīvi jāpārskanē visi sev pazīstamie cilvēki, lai atminētos, kurš joprojām lieto PC, un kādu tieši iemeslu dēļ, izņemot finansiālo.

Es esmu mēģinājis tādā veidā meklēt jaunu iedvesmu regulāri mainot fotoaparātus. Es sāku ar LC-A, turpināju ar filmas SLR aparātiem, kas īsu brīdi bija interesanti, taču ātri apnika jau pierastās perspektīvas dēļ. Lielu jaunas perspektīvas entuziasmu es sajutu tad, kad pirmo reizi paskatījos cauri lielajam, gaišajam un asajam jostas līmeņa skatu meklētājam uz vidējā formāta TLR-tipa kameras. Mani pilnīgi apbūra telpiskums kādā var redzēt pasauli caur lēcu, plus arī fakts, ka vertikālais (un kvadrātveida) skatu meklētājs darbojas otrādi, jo tam nav prizmas, ir tikai diagonāli novietots spogulis. Tam visam klāt nāk ļoti seklais asums milzīgā 6×6 filmas izmēra dēļ. Sāku bildēt ar Holgu, bet ātri vien sapratu, ka tā ir negatīvu ķēpāšana. Pirmo reizi vidējo formātu tā nopietnāk izmēģināju ar aizlienētuRolleiflex TLR kameru, pēcāk nopirku pats savu lētu Yashica-Mat, ar ko bildēju labu laiku un kas tagad ir pārdota tālāk citam labam saimniekam. Pagājušā gada jūnijā, Latvijā esot, atradu lētu Bronica SQ-A komplektu, kuru izmantoju arī šobrīd. Vidējā formāta 6×6 kamerām ir laba priekšrocība – maināmās filmu aizmugures. Vienu brīdi apsvēru nedaudz mazākās 6×4,5 kameras, bet sapratu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas SLR, tikai lielāks un neparocīgāks. Tā kā vidējā formāta izmaksas ir krietni lielākas – šobrīd vairāk bildēju ar parastu 35mm SLR – Olympus OM2, kuru atņēmu ActionMan, jo viņam ir vēl viens. Šad tad izvelku ārā mazo Olympus XA3 (iepriekš bija XA2, taču tika pazaudēts), kas man ir tāds lomogrāfijas aizstājējs.

Šobrīd esmu safanojies par rangefinder kamerām tieši augstākminēto iemeslu dēļ. Man bija iespēja paspaidīt Leica M7, un es sapratu, ka man kaut ko tādu vajag. Sajūtas caur to skatoties bija savādas, nevarēju pierast pie jocīgās fokusēšanās un kadrēšanas rāmja. Bet, kā jau teicu – tie nav trūkumi, tās ir priekšrocības. Jo vairāk jauna ir jāapgūst, jo interesantāks būs fotogrāfēšanas process un rezultāti. Tā kā Leica ir tik nenormāli dārga, nākamā kamera manā sarakstā ir Voigtlander Bessa R3A. Pēc rangefinder laikam gan visas iespējas būs izsmeltas. Varbūt vienīgi vēl Polaroid…

Un pats ironiskākais – materiālam, kas uzņemts ar, piemēram, to pašu Canon 5D mkII, ir ļoti liela varbūtība izskatīties vizuāli daudz kvalitatīvākam, nekā materiāliem, ko uzņem kanāli, kas joprojām izmanto 20 gadus vecu aparatūru, respektīvi, vairākus kilogramus smagās BETA-SP kameras ar milzu statīviem, tizlu optiku un analogu audio ierakstu. Pat tie, kas filmē uz mazākām digitālajām pus-profesionālajām kamerām HD izmērā, tāpat ir spiesti savu materiālu noreducēt uz SD izmēra PAL pārraides bildi. Tas šķiet savādi, zinot ka HD izmēra video apstrādāt ir spējīgi tagad jau pat laptopi. Diemžēl televīzijā datoru nav. Televīzija un tās arhīvi nedarbojas uz datoriem. Televīzija pie mums joprojām diemžēl darbojas uz magnetofoniem un… kasetēm. Taču internets pilnībā darbojas uz datoriem. Visa satura izveide, pārraide un aplūkošana notiek uz datoriem. Juris nofilmē notikumu, ievieto to YouTube, un līdz vakaram tas jau ir nonācis blogos, portālos un galu galā – tajā pašā televīzijā. Juris tagad ir pilsonis-žurnālists.

Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kur internets ir daudz labāk pieejams nekā televīzija. Tas ir fakts, un tas noticis ir jau sen. Es nedomāju, ka esmu vienīgais, kas televīziju ir pilnībā pārtraucis patērēt un visu nepieciešamo informāciju gūst no dažādiem ziņu vai mediju portāliem, blogiem, twitter vai interneta video kanāliem. Es uzzinu par kādu notikumu un sekoju saitēm, lai apskatītu notikuma bildes un video – vienalga, vai tā ir ziņu reportāža vai kāds nejauši nofilmēts amatiera video. Nesenais gadījums ar lidaparātu Hudsonas upē, kur pirmā reportāža un fotogrāfija parādījās sociālajā tīklā Twitter, ir lielisks piemērs tam, kā šī sistēma strādā un kā to izmanto tās lietotāji. Manuprāt, šodien klasiskos medijus to tradicionālajās izpratnēs – papīra avīzes, televīziju un radio – ekskluzīvi un aktīvi patērē tikai sabiedrības tehnoloģiski neaktīvā, tātad – iestagnējusī daļa. Avīzes ir traki lēns ziņu serviss, un drīz tam būs nulle priekšrocību. Televīzija ir nepieejama – tev ir jābūt vienā vietā konkrētā laikā, pretējā gadījumā tu savu ziņu programmu esi palaidis garām. Internets ir visur – tev mājās, darbā, kabatā. Jebkurā laikā, uz jebkuras ierīces.

Atgriežoties pie video funkcijas fotoaparātos. Es uzskatu, ka šī iespēja ne tikai ieliek ierindas pilsonim rokās instrumentu un līdzekli, ar ko radīt saturu, radīt sižetus un “ziņas”, kuras publicēt globālajā tīmeklī un pasniegt lasītājiem, bet arī ievērojami palielina jau esošo foto žurnālistu darbības lauciņu. Es šad tad paskatos LETAs vai Diena.lv video servisu un domāju, cik gan izdevīgs viņiem būtu tāds jaunais, tehnoloģiski erudītais pilsonis Jānis, žurnālists ar tādu 5D mkII aparātu. Viņš varētu gan bildes uztaisīt, gan intervijas safilmēt, gan sižetus samontēt un pats arī ievietot, kur tas vajadzīgs – un to visu momentā pēc notikuma, nemaz neejot uz biroju. Tehnoloģija to atļauj. Šobrīd gan laikam tāda viena ziņu klipiņa izveidē piedalās vismaz 5 cilvēki, kaut gan varētu to reāli viens. Tāds viens pilsonis-Jānis ātri vien uztaisītu apvērsumu Latvijas fotožurnālistikas “industrijā”, lielākoties tādēļ, ka vecie suņi, kas nostrādājuši tik ilgi, ka var knapi pacelt fotoaparātu uz vēdera un nobildēt “kopskatu”, nevarētu ar tādu konkurēt. Īstenībā – pat neviens arhaiskais medijs ar tādu Jāni nevarētu konkurēt. Kamēr operatori ir aizstiepuši savu kravu līdz studijai, nokopējuši savu sūda kaseti, kamēr montieris Zigis sakruķī savu analogo pulti un pienāk “Panorāmas” ētera laiks, Jāņa video sižets un fotoreportāža jau SEN ir bijuši pieejami un tikuši apskatīti – tīklā. Un visticamāk – materiāls ir izskatījies daudz reižu labāk.

Atgriežoties pie video funkcijas atkal. Cita tehnoloģiski fascinējošā lieta šajā sakarā ir tāda, ka līdz šim iegūt attēlu ar tik seklu asuma dziļumu bija praktiski neiespējami, vismaz ne bez tūkstošiem vērta optiskā adaptera, kas praktiski ir lielāks par diviem 5D kopā bez pašas kameras. Tagad ir iespēja filmēt, izmantojot visu milzīgo Canon un 3.partiju lēcu katalogu, un filmēt lieliskus, es pat teiktu – cinemātiskus klipus pilnā HD izšķirtspējā ar kaut ko, ko var ielikt pleca somā un paņemt līdzi jebkur. Turklāt padomājiet par iespējām – to var izvilkt ārā publiskā vietā, un neviens pat nenojautīs, ka tiek filmēts. Pēc tam to var apstrādāt un publicēt burtiski minūšu laikā – pašā jaunākajā, populārākajā un pieejamākajā medijā kāds ir. Vairāk nekas nav jāsaka – potenciālajām priekšrocībām vajadzētu būt acīmredzamām. Mediju tirgus, īpaši tas, kas piedāvā foto (un tagad jau arī video) servisus, ir pirmais, kas no šīs jaunās funkcijas varētu daudz iegūt. Vajag tikai ieviest piemērotu darba procesu (workflow).

Tiesa, televīzijai un pārraidei 5D video materiāls nav piemērots, jo tas filmē ar 30 kadriem sekundē, ne ar 25, kā tas ir pēc noklusējuma PAL sistēmā. Kadru/sekundē konvertēšana ir viens no sarežģītākajiem procesiem kāds ir. Pilnīgi skaidrs ir šāds Canon gājiens – pretējā gadījumā viņi iznīcinātu paši savu profesionālo video produktu tirgu, piedāvājot produktu, kas ir ne tikai daudz reižu lētāks, bet arī daudz reižu labāks nekā jebkurš cits, ko viņi paši ražo. Šobrīd Canon un citu ražotāju ar video aprīkotie fotoaparāti ir vislabāk piemēroti tieši tāda kā tīkla satura radīšanai. Kā arī ideāls lētai reklāmai, nu, piemēram, tīkla viral kampaņām. Bet ko tas viss nozīmē esošajiem darboņiem?

Skaidrs, ka zināma daļa “profesionāļu” automātiski atfiltrēsies, nespējot pielāgoties jaunajam formātam, sistēmas, funkcijas, darbības, sauciet to kā gribiet. Interesanti – vai operatori kļūs vienlaicīgi par fotogrāfiem, vai tomēr otrādāk? Interesanti, kurā valstī vai medijā šādi “jaunās paaudzes žurnālisti” parādīsies pirmie? Vai Latvijā vispār tas notiks, jeb speciālistu trūkuma (aizceļošanas, varbūt) dēļ mēs tā arī paliksim iestagnējuši vecajā sistēmā, kur fotogrāfs bildē, žurnālists raksta, tipogrāfs drukā un redaktors lamājās? Man tā domāt negribētos, redzot cik veiksmīgi Diena ir daļu sava satura pārnesusi uz virtuālo vidi.

Tikmēr var apskatīt dažus labus klipiņus. Lielisks piemērs intervijai, vēl viens ziņu sižets ar interviju, kā arī nejaušie sadzīviskie momenti. Un vēl – padomājiet par to, kādas jaunas iespējas ir dzīvnieku un dabas fotogrāfiem. Un, ja ne tas, tad vismaz sāksies jauna pagrīdes mājas apstākļu mūzikas video scēna! Īpaši tagad, kad Canon beidzot izlaida firmwāres uzlabojumu, kas atļauj manuāli iestādīt gan ISO, gan slēdzi, gan diafragmu.

“Noskaties spēli kopā ar viņa draugiem”

“Ja pavadīsi vakaru pie televizora ar viņa čomiem, tu parādīsi, ka esi vienkārša un forša, un viņš novērtēs tavus pūliņus iepazīt viņa draugus.”

Paldies par lielajiem pūliņiem, bet varbūt aizej labāk noskaties “Sekss un Lielpilsēta” vēlreiz ar draudzenēm. Kad pie manis ir “čomi”, mēs dzeram, uzvedamies rupji un runājam par lietām, kuras tu dzirdēt nemaz negribētu. Ja tu tās dzirdētu, vai, nedod dievs, piedalītos “diskusijā”, tu diez vai gribētu jebkādas turpmākas attiecības ar vīriešiem. Jebkad. Būs labāk, ja tu nebūsi klāt, godīgi. Tas viss tāpat beigsies ar jautājumu “A kas ir aizmugure?”.

“Nopērc biļetes.”

“Uzdāvini viņam divas biļetes uz sava drauga iemīļoto sporta spēli, un viņš novērtēs tavu tālredzību un vērību.”

Jā, kā tad. Vīriešus interesē praktiski tikai sports. Pat ja tā būtu taisnība, vīrieši sportu daudz labprātāk vēro citu vīriešu kompānijā. Ja jau tu esi tik tālredzīga un izpatikt griboša, nopērc nevis divas, bet četras biļetes. Un tad atdod visas savam vīrietim un viņa draugiem. Tā būs labāk. Turklāt, jāatzīst, ka tavi pēdējā laika negantie “centieni” skatīties sportu kopā ar vīriešiem visos iespējamos momentos ir nedaudz uzkrītoši.

Raksti: “Pagājusī nakts bija fantastiska. Šonakt atkārtojam?”

“Īsa, bet provokatīva īsziņa, ko viņš no tevis saņems, garantēs intrigu.”

Nu gan intriga! Nav nekā intriģējošāka vīrietim, kā uzzināt, ka vairs nav jāpieliek nekādas pūles, lai tiktu pie vēlamā vakara iznākuma, īpaši tad, ja tas ir izdarīts jau iepriekšējā vakarā.

“Aizmirsti savu kaklarotu”

“Atstāj viņa dzīvoklī skaistu, neuzkrītošu rotaslietu, piemēram, smalku zelta ķēdīti, un viņš par tevi domās ik reizi uz to paskatoties.”

Tas, ko viņš visdrīzāk domās, ir “ko man tagad ar to darīt”. Lūdzu, vīriešu dzīvokļos neko neatstāt. Iespējams, ka tu neesi vienīgā, kas tur šad tad viesojas, un svešas rotaslietas varētu izraisīt tikai lieku apjukumu un nevēlamus jautājumus.

“Ierosini braukt uz kalnu vai pludmali.”

“Attiecību sākumā ceļojumiem jābūt ar piedzīvojumu – dodieties sērfot vai snovot. Adrenalīns stiprinās saikni starp jums, un kopīgas aktivitātes atbrīvos no neērtības sajūtas.”

Labs padoms, tikai, tā kā žurnāla lasītāji atrodas Latvijā, tad sērfošana un snovošana īpašu adrenalīnu nedos, jo nav jau īsti ne kur sērfot, ne kur snovot. Tapēc atliks vien braukt uz Čiekurkalnu paslidināties no kalniņa ar “padirseni”. Lai stiprinātu saikni ar adrenalīna palīdzību, var mēģināt iesaistīties konfliktā ar vietējiem slāvu jauniešiem. Pēcāk varēsiet kopā doties uz traumatoloģijas institūtu, un tad jau visas neertības sajūtas būs prom, un būs bijis… piedzīvojums.

Tāda mēroga kino režijai ir vajadzīgs patiešām spēcīgs režisors ar vīziju, kuru katru dienu nekropļo finansiāli un loģistiski ierobežojumi. Nav viegli noturēt sev prātā skaidru bildi par to, kā filma izskatīsies un būs – kuri tēli būs skaidri, motivēti un interesanti un kuri būs tizli un garlaicīgi. Industrijā saka, ka katra filma tiek uzrakstīta 3 reizes – vienu reizi rakstot scenāriju, otru reizi filmēšanas laukumā un trešo un pēdējo reizi – montāžas studijā. Skatoties filmu tas man leca acī katrā otrajā kadrā. Ir smieklīgi, ja “grandioza” kauja ir jānotur pie dinamikas praktiski tikai uz tuvplāniem un sejiņām, taču tajā pat laikā es saprotu, kapēc tas tā ir. Galu galā, tieši action tipa ainas ir tās visdārgākās un grūtākās. Nu nevaram mēs atļauties simtiem ekstru, lidmašīnu, tanku, eksploziju un sagrūstošu ēku. Un, ja mums nav nekas no tā, ko parādīt, ko tad lai rāda? Vienu kartona bruņu auto ar drebošu ložmetēju, kas lēnām izbrauc cauri koka barjerai pāri dzelzceļam. Un daudzus “dramatiskus” tuvplānus ar fona skaņas efektiem – kas arī mani noved pie manas tālākās un lielākās gaudas.

Skaņa. Es nezinu, vai pie vainas ir naudas, laika vai speciālistu trūkums, jeb šī ir “padomju laika” raksturīga slimība vai vienkārši totāls tehnisks clusterfuck, taču skaņa ir absolūti neciešama. Ne vien lielā daļā dialogu ainās tā nav sinhrona ar uz ekrāna notiekošo (lasi: aktieru mutes kustībām), tā arī skan pilnīgi nedabiski. Izņemot vienu ainu vilcienā (ar Rūdofu Plēpi), visās ainās, kur ir dialogs, balsīm nav pilnīgi nekādu videi raksturīgu tonālo parametru. Vienalga, vai saruna risinās baznīcā, lauka vidū, mašīnā vai jebkur citur – tā vienmēr skan nemainīgi tīri un vienlīdz skaļi – pat ja aktieri maina savas runāšanas manieres – piemēram staigā apkārt (tuvāk un tālāk no skatpunkta), maina balss projekcijas virzienus. Respektīvi, balss neizklausās tā, it kā tā nāktu no tās vides, kurā tā tiek redzēta. Rezultātā – tāda “atslēgšanās” un ieraksta sajūta neapzināti iznīcina ticamības momentu. Savādi, bet noskatoties dažus (pat jaunus) Krievu kino reklāmas rullīšus, secinu, ka tur kino tiek ieskaņots tieši tāpat. Vai tas ir tā apzināti?

Tālāk – apjukumu vieš fakts, ka krieviskie un vācu valodas dialogi nofilmēti tika latviešu valodā un tikai pēc tam tie ir iedublēti orģinālvalodās. Rezultāts ir uzjautrinošs, īpaši tad, kad tēls nonāk līdz kādai “emocionālai” rindiņai. Efekts kā vācu pornofilmās.

Treškārt, viss skaņas dizains liekas saforsēts, taču to varētu norakstīt uz naudas un laika trūkumu. Tomēr tā ir savāda pieeja. Saprotams, ka lielbudžeta Holivudas kino nekad netiek izmantota ierakstītā skaņa – visi dialogi tiek pārrakstīti pēcapstrādes laikā, taču tiem projektiem ir daudz naudas un laika – dažreiz aktieri skaņu studijā pavada vairākas nedēļas un pat mēnešus. Turpat arī intensīvi strādā visi trokšņu rakstītāji, kas ieraksta katru aktiera ķermeņa kustības skaņu un tā tālāk – tas ir komplicēts un dārgs process. Mazbudžeta projektos parasti maksimāli mēģina ierakstīt labu skaņu “dzīvajā”, un studijā iet rakstīt tikai tad, ja nu tā patiešām nav izmantojama fona trokšņu dēļ.

Attēli patīkami pārsteidza – biju gaidījis jau ierasto, pliku, garlaicīgu, statisku un plakani izgaismotu kadru, bet ieraudzīju kaut ko pavisam skatāmu. Operatora darbs bija vienīgais, kas man filmā šķita pieņemams un augstiem standartiem atbilstošs – gludas, motivētas kameras kustības. Nakts ainas arī bija ticami izgaismotas. Vietām gribējās nedaudz vairāk radošas izdomas – īpaši beigu kautiņā ar N.Laizānu zvana tornī – tur praktiski bija tikai divi patizli “pirmās personas” skatpunkta plāni, kas vienkārši pārslēdzās no viena uz otru, un tā kādas 5 minūtes no vietas. Ja gribas dramatisku un dinamisku cīņu, tad ir jābūt lielākai dažādībai kadra leņķos un izmēros. Būtu daudz iespaidīgāk redzēt abus aktierus uz grīdas, nevis lēkājot viens otram apkārt. Vairāki intensīvi tuvplāni (ar rokas kameru) un detaļas (rokas, naži, utt.) būtu samontējušies kopā daudz iespaidīgāk. Pāris kaujas ainas, kas bija ārpusē, arī likās vizuāli pietiekami labi uzkonstruētas, par spīti jūtamajiem ierobežojumiem. Viss cits arī bija skaidrs, loģisks un viegli uztverams, un fakts, ka tas man nav palicis atmiņā, liecina, ka viss redzētais “kalpoja” sižetam, “neleca ārā” un neradīja pārtraukumu sajūtu. Tas ir labi.

Aktieri – nu nezinu. Negribu izlikties gudrāks, nekā es patiesībā esmu, taču ir kaut kas pašmāju aktieru sejās, kas man liek skatīties un domāt “nu neticu es tev!”. Varbūt tā ir scenārija vaina, kur tēliem nav pievienota pietiekami ticama motivācija un no tās izrietoša skaidra darbība. Tēli likās tādi drusku pliki. Meitene nevarēja izvēlēties starp diviem puikām, viens no kuriem filmas laikā kadrā parādijās labi ja pāris reizes. Tomēr man liekas, ka Latvijas aktieri vēl ar kino nav tik ļoti apraduši, kaut vai tapēc, ka ir mācīti skatuves mākslai, un skatuve ir pavisam cita lieta un vieta. Iekš kino balstiņa nav jāprojicē uz skatītājiem, kas sēž auditorijā. Ja tas tiek darīts (un tas tiek darīts instinktīvi), tad viss sanāk tāds teatrāls un pārspīlēts.

Nekas. Katrs projekts iemāca kaut ko vērtīgu nākamajam projektam. Man liekas, ka šīs filmas autori tās izstrādes laikā iemācījās ļoti, ļoti daudz.

Pirms gada es sapratu, ka fotografēt man vairs nepatīk, jo visas bildes bija vienmuļas un pelēcīgas. Tieši tapēc tā safanojos par Lomogrāfiju – jo tās koncepcija piedāvāja visu, kas man tieši tad pietrūka. Tas man atjaunoja tādu kā svaigumu fotogrāfijā. Kad viena bilde tev izmaksā dārgāk un tu to neredzi ne pirms, ne pēc kadra uzņemšanas, tad tu sāc pavisam citādi domāt par to, ko un kapēc tu fotografē. Es nopirku mazu LC-A, un pēkšņi man bija liela filmu izvēle, dažādas attīstīšanas un skannēšanas metodes. Mainot un izmēģinot visus šos mainīgos lielumus, iespaids ir tāds, ka man ir 50 kameras, katra ar savu raksturu un īpašībām. Digitāli attēli parasti tiek “uzņemti”, izdomāti un radīti praktiski pēcapstrādē. Tu baksti pogas un domā “ou, jā, šitās krāsas ir tā neko”, un tad tu bildi saglabā. Analogajā fotogrāfijā tu “pēcapstrādi” sev galvā veic jau pirms kadra uzņemšanas. Filma tev iemāca zināt, ko tu gribi. Digitālais tev piedāvā jebko, ko tu jebkad varētu gribēt, taču kā zināms – ja tu vari darīt visu, tad tu nedarīsi neko. Tehniski ierobežojumi ir vislielākais un efektīvākais radošuma detonators. Ja tu gribi labākas bildes – aizlīmē savam DSLR ekrānu un aizliedz sev jebkad izmantot P, Av, Tv vai Auto režīmus.

Mana svaigu sajūtu apetīte bija pārāk liela, un pēc pāris mēnešiem LC-A jau sāka apnikt. Ar to bildējot, es sāku pamazām saprast, kas man patīk un nepatīk – krāsas, ko un kādās situācijās man patīk bildēt un kā. Tad es aizgāju uz vienu vecu kameru veikalu un apmainīju savu 30D komplektu pret 1977.gadā ražotu Minolta spoguli. Es domāju, ka pēc 10 gadiem, atskatoties uz savu karjeru, izglītību un kopējo attīstību, es joprojām uzskatīšu to par visu laiku labāko lēmumu, jo tas mani palaida episkā “kvestā”, atvēra man acis un iemācīja man pāris mēnešu laikā vairāk, nekā es biju apguvis 4 gadus bildējot digitāli katru dienu. Vēlāk es Minoltu nomainīju pret Nikon F3, kas bija labi, bet bilžu saturu tāpat nemainīja. Visu to pašu varēja izdarīt ar Minoltu. F3 vienkārši bija nedaudz izturīgāks, rokai ērtāks un ar gaišāku un asāku skatu meklētāju – vieglāk fokusēties pustumsā. Nopirku Epson V500 skanneri un sāku pats skannēt savus negatīvus, bet tad sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi un ir pretrunā ar analogās fotogrāfijas koncepciju. Skannera aplikācija krāsu un ekspozīcijas korekciju ziņā jau tuvojas Photoshop. un es piefiksēju, ka sāku bakstīt un koriģēt krāsas tieši tāpat, kā agrāk ar digitālām bildēm. Tas ir tizli, jo tā tu palaid garām filmiņas patiesās krāsu, toņu, kontrasta un asuma īpašības. Tad es sāku nest krāsainos negatīvus uz vietējo laboratoriju, kur ir Frontier aparāts un SP-2000 skanneris, ar kuru var 3 minūšu laikā ieskannēt filmu bez īpašām korekcijām. Daži tumšāki vai gaišāki kadri var tikt nedaudz pakoriģēti gaišumam, un tad rodas kaut kādas krāsu novirzes, bet tās uzreiz var identificēt. Ja krāsas ir pablāvas, tad iespējams, ka kadrs tika pāreksponēts. Kopš tās dienas nevienu bildi neesmu apstrādājis digitāli. Kādas tās man atdod no laboratorijas, tādas tās arī paliek.

Vēlāk atradu vēl vienu fantastisku metodi, kā stimulēt fotografisko radošumu. Nopirku vecu vidējā formāta Yashica-Mat TLR tipa aparātu no 1950.gadiem. Atkal biju spiests mācīties visu no jauna – 6×6 izmēra kadra rāmītis nozīmēja, ka par kompozīciju ir jādomā citādāk. Pilnīgi manuālā ekpozīcija nozīmēja, ka jāmācās pareizi novērtēt gaismas apstākļi ainā un jāizmanto ārējais eksponometrs. Slēdzis, kurš ātrāk par 1/500 sec. neiet, nozīmēja, ka ekspozīcija ir vairāk jākontrolē ar filmas jūtību. Tā kā filmas jūtību var regulēt tikai mainot filmas ruļļus, bija jāplāno vairāk uz priekšu – kur tiks bildēts, kas tiks bildēts un attiecīgi – kāda filma un cik daudz ir jāņem līdzi. Smadzenēs signāliņi skraida apkārt lielos tempos, šūnas dalās un vairojas, un tas var novest tikai pie viena – agrāk vai vēlāk tu neglābjami paliksi gudrs un kompetents tajā, ar ko tu sevi radoši noslogo. Nesen es atklāju, ka melnbalto filmiņu cilvēki mājas apstākļos ir attīstījuši 100 gadus ar lieliskiem rezultātiem. Kad jau tā sarežģītajam vienādojumam pievieno vēl ķīmijas un attīstīšanas trikus – fotogrāfijas process paliek vēl sarežģītāks, bagātāks un interesantāks. Tagad man ir iemesls izmēģināt un izpētīt visas daudzās melnbaltās filmas un to, kā tās reaģē ar dažādām ķīmijām. Fotogrāfija beidzot atkal ir aizraujoša.

Gads ir pagājis, un es esmu izmēģinājis praktiski visas krāsainās un melnbaltās filmas, kādas ir nopērkamas. Jau ļoti ilgu laiku pamazām rakstu tādu lielu filmiņu apskatu un salīdzinājumu. Kad tiks pabeigts, tas būs liels un garš ieraksts. Tikmēr šeit var retrospektīvi apskatīt visas interesantākās fotogrāfijas no šī analogā gada. Protams, ka pašā augšā ir bildīte ar manu mazo māsu Elizabeti un Markusu – šī laikam ir veiksmīgākā un populārākā no visām, ko es jebkad esmu uzņēmis – apskatījuši to ir vairāk kā 12,000 cilvēki, tai ir 178 komentāri un vairāk kā 700 lietotāji to ir pieskaitījuši pie “favorītiem”. Tagad, kad īsfilma ir gandrīz pabeigta un var teikt, ka brīvlaiks jau klāt – atkal atsākšu bildēt aktīvāk.

Šis testa video man to pārdeva pilnībā. Protams, nekāds absolūti universāls filmēšanas rīks tas nav un diezvai jebkad nopietnām lietām tiks izmantots, taču domāju, ka YouTube vai Vimeo lietotāju pulciņā tas radīs mazu revolūciju. Vajag tikai piemērot interesantus gaismas risinājumus, kadrējumus un saturu, un rezultāts izskatīsies vienkārši grandiozi profesionāls.

Protams, tā kā šis ir tāds jaunums SLR tirgū un pats D90 primāri, protams, ir fotoaparāts, nevis video kamera – ir daudzi kaitinoši ierobežojumi. Pirmkārt, nav iespējas pašrocīgi regulēt ISO un slēdža ātrumu video režīmā. Stulbi. Par slēdzi es vēl saprastu – video tiek ierakstīts ar paceltu spoguli. Principā tas pats Live View un jebkura slēdža ātruma maiņa būtu virtuāla un elektroniska. Kapēc nevar regulēt sensora jūtību – mīkla. Otrkārt, video režīms ir stipri “automatizēts”. Vienīgā iespēja regulēt diafragmu ir tad, ja tiek lietota kāda no vecajām lēcām, kam ir speciāls mehānisks diafragmas gredzens. Kopumā rodas iespaids, ka šī opcija iekš D90 ir tikai tāda kā rotaļu funkcija, un tā ir absolūti nenoslīpēta un nepārdomāta. Jācer, ka Nikon sajutīs šīs funkcijas lielo potenciālu un pilnveidos to ar kādu programmatūras uzlabojumu nākotnē, īpaši pēc tam, kad Canon izlaidīs savu 5D MkII, kam arī ir līdzīga iespēja. Es gan esmu nedaudz safanojies. Es gribu sev tādu D90. Tūlīt pat. Varētu aiziet uz veikalu izmēģināt. Vai arī varētu neaiziet, jo bail, ka iznākšu no veikala bez biksēm. Nebūtu mans mini-bojeviks tik dārgs, varētu nopirkt uzreiz.