Tā ir. Elpu aizsitoši, skaisti, stabilizēti kadri no helikoptera kameras no 54 valstīm. Home atklāj pašu svarīgāko un satraucošāko patiesību par to, kas ir noticis ar mūsu planētu, un dara to ar tādu emociju, ka es pavisam nopietni uz beigām sāku pastiprināti rīt siekalas un man nedaudz miglojās acis. Pavisam nopietni – kā kāds IMDB komentētājs trāpīgi teica: ja visa cilvēce iznīks, tad Home vajadzētu būt tam vienam ierakstam, kuru priekšlaicīgi aprakt dziļi zemē, lai pēc tūkstošiem gadu citplanētieši to atrastu un uzzinātu, kas tad galu galā notika ar mūsu skaisto Zemi. Filma tiešām ir TIK svarīga.

Sameklē, nopērc, aizņemies vai nozodz, bet noskaties. Pilnam efektam ieteicams iekš HD un bez desmaižu pauzēm. Starp citu, šī filma pilnā garumā ir pieejama arī YouTube (un pat augstā izšķirtspējā). Iesaku un iesaku vēlreiz, bet brīdinu – raudāsi.

Rīgas domes Satiksmes departamenta
Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītājam
Tālivaldim Vectirānam

Par gājēju pārejas ierīkošanu Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā.

Cien. Vectirāna kungs,

Vēlos Jūs informēt par gājējiem bīstamu ceļu satiksmes posmu Rīgā, Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā. Auto transporta satiksme augstākminētajā krustojumā tiek kontrolēta ar 201. un 206. ceļa zīmju („Galvenais ceļš” un „Dodiet ceļu”) palīdzību, līdz ar to – pa Skolas ielu braucošie transportlīdzekļi šķērso Dzirnavu ielu kā galveno ceļu, dodot priekšroku pa to braucošiem transportlīdzekļiem. Gan Dzirnavu, gan Skolas ielas šajā posmā ir vienvirziena.

Kā rīdzinieks, kājām gājējs un šīs apkaimes iedzīvotājs, kurš šo krustojumu šķērso katru dienu, vēlos pievērst Jūsu uzmanību ceļu satiksmes noteikumiem (turpmāk CSN), kā arī praktisku apstākļu radītiem faktoriem, kas nopietni apdraud gājēju un auto vadītāju drošību šajā krustojumā.

Ņemot vērā, ka tajā nav ierīkots luksofors vai gājēju pāreja, gājēji šķērso krustojumu pa braucamo daļu, ievērojot šos CSN:

25. Ārpus gājēju pārejas, kur satiksme netiek regulēta, gājēji drīkst iziet uz brauktuves tikai pēc tam, kad ir novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies, ka brauktuves šķērsošana nav bīstama un ka netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme.

138. Nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso.

To ņemot vērā, esošais krustojuma plānojums paredz, ka gājējiem ir priekšroka šķērsojot Dzirnavu ielu no Skolas ielas puses, kā arī šķērsojot Skolas ielu, ejot pa Dzirnavu ielu, bet tikai attiecībā pret tiem transportlīdzekļiem, kas šajā krustojumā nogriežas pa labi uz Dzirnavu vai pa kreisi uz Skolas ielu (vadoties pēc CSN Nr.138). Šie divi CSN šajā konkrētajā krustojumā rada pretrunīgu un apjukumu izraisošu situāciju, kurā transporta līdzekļiem, kas nogriežas no Skolas ielas Dzirnavu ielā, ir jādod priekšroka gan gājējiem, kas šķērso Skolas ielu, gan arī transportlīdzekļiem, kas pārvietojas pa Dzirnavu ielu. Praktiskā pieredze rāda, ka intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji, kas brauc pa Skolas ielu, ļoti bieži mēģina pēc iespējas ātrāk šķērsot krustojumu, bieži vien pārkāpjot augstākminēto CSN Nr.138, nedodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu. Turpretī ievērojot CSN Nr. 138 un dodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu, nogriešanās manevra vidū intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji rada papildus bīstamību, apturot transportlīdzekli krustojuma vidū un tādā veidā nobloķējot braucamo daļu uz Dzirnavu ielas – tādā veidā neievērojot CSN Nr.146 un neļaujot pa Galveno ceļu braucošiem transportlīdzekļiem šķērsot krustojumu.

Risku palielina arī fakts, ka transporta līdzekļi bieži vien šķērsojot šo krustojumu izvēlas neadekvāti augstu ātrumu (īpaši tie, kas pārvietojas par Dzirnavu ielu) – pārkāpums, ko vēl vairāk iedrošina neregulētais Dzirnavu un Baznīcas ielu krustojums, kas pieļauj brīvu transporta līdzekļu plūsmu jau sākot no Brīvības ielas – un turpina uzņemt ātrumu visā šajā Dzirnavu ielas posmā līdz pat Valdemāra ielai. Vēlos arī atgādināt, ka šī krustojuma tuvumā atrodas poliklīnika „Ars”, tāpēc šo krustojumu bieži šķērso gados vecas personas, personas ar invaliditāti un/vai tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Es lūdzu Rīgas domes Satiksmes departamentu vēlreiz izskatīt Dzirnavu un Skolas ielu krustojuma plānojumu, lai padarītu to drošāku un ērtāku gan gājējiem, gan autovadītājiem. Lūdzu ierīkot apgaismotas gājēju pārejas ar brauktuves marķējumu un 530. vai 531. ceļa zīmēm uz Dzirnavu ielas (pirms Skolas ielas krustojuma, tuvāk Baznīcas ielai) un Skolas ielas (pirms Dzirnavu ielas krustojuma, tuvāk Lāčplēša ielai). Gājēju pārejas šajā krustojumā ne vien uzlabotu gājēju drošību un atļautu tiem droši šķērsot brauktuves daļu, bet arī piespiestu autovadītājus samazināt ātrumu tuvojoties šim krustojumam.

Aicinu Jūs kā vienu no iespējamiem risinājumu apsvērt „guļošā policista” jeb vaļņa ierīkošanu uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas. Ātrumu ierobežojošais valnis ir populārs un pierādīts risinājums šāda tipa satiksmes problēmām daudzās lielās pilsētās visā pasaulē. Lūdzu arī Jūs apsvērt ierīkot papildus brīdinājuma zīmes uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas, kas brīdina par bīstama krustojuma tuvošanos.

Ja gājēju pāreju, vaļņa vai papildus brīdinājuma zīmju ierīkošana jebkādu iemeslu dēļ tomēr nav iespējama, tad es aicinu Jūs apsvērt maksimālā pieļaujamā ātruma samazināšanu šajā Dzirnavu un Skolas ielu posmā uz 30 km/h.

Gaidīšu Jūsu atbildi, kā arī vēlētos tikt informēts par situācijas tālāku attīstību.

Ar cieņu,

Reinis Traidās
Kontaktinformācija.

Vienīgais negatīvais, ar ko es esmu sastapies šeit un no kā jau nedaudz noguris (ārpus filmēšanas laukuma), ir kopējs negatīvisms par šo zemi un valsti. Esot Austrālijā un redzot tur esošo cilvēku un profesionāļu attieksmi pret savu darbu, dzīvi un valsti, es esmu sapratis, ka čīkstēšana nevienam nepalīdzēs un nekad neko nemainīs. Jautājums, kuru vajag sev uzdot, ir nevis “kapēc te ir tik slikti?” bet gan – “ko ES darīšu, lai padarītu to visu labāku?” Tā arī ir tā attieksme, ar ko es gribu šeit dzīvot un strādāt.

Tad, lūk, arī mans pats pirmais reklāmas darbs. Jācer, ka pirmais no daudziem. Domāju, ka labs pirmais darbs, jo nebija pārāk tehniski sarežģīts. Skatīt video zemāk.

Ādažu Čipsi – Latvijas kartupeļu ciltskoks (Maijs, 2010)
aģentūra: McCann-Erickson
režisors: Roberts Kuļenko
operators: es pats

Atcerieties, lūdzu, komentējot, ka šis blogs nav par reklāmu vai mārketingu. Idejas, satura un konceptuālu kritiku es šeit nepieņemu. Lūdzu komentēt, ja ir tāda nepieciešamība, tikai tehniskas lietas, kas ir saistītas ar attēlu – tātad kameru un gaismu.

Nedaudz par lapu – esmu izmainījis reinistraidas.lv sākumlapu, tagad tā neved vairs uz foto, kas ir diezgan klusa sadaļa, bet gan uz par sadaļu, kuru es esmu arīdzan papildinājis ar svaigu informāciju un savu kino darbu rullīti lielākā izmērā. Pilnībā pārtaisīju arī savu CV.

Šobrīd ar Mārci esam ciemos pie Kārļa Karlsruhē, bet rīt startējam mājās caur Berlīni, kur ir plānots 2 naktis pavadīt – apskatīt checkpoint charlie, ebreju bedri, paballēties ar darbaļaužiem 1.maijā un tad svētdien no rīta turpināt ceļu uz mājām.

Skatīties uz kāda redaktora vai žurnālista monotono seju, kamēr tas savādā manierē atstāsta notikumus vai sniedz savu viedokli par tēmām ir tomēr diezgan garlaicīgi. Īpaši tad, ja ir redzams, ka nabaga žurnālists ir nolikts kameras priekšā uz balta papīra fona un viņam ir dota instrukcija nolasīt vai noskaitīt savu pantiņu. Cienītā redakcija, audiovizuāla satura iekļaušana ir apsveicama lieta – tas ir modīgi un, zinot foto un video kameru attīstību tendences, tas ir pat nepieciešams. Jautājums paliek tikai – kāds tad būs šis saturs? Es, piemēram, daudz labprātāk skatītos foto vai video stāstus – īsākus vai garākus sižetus (kaut vai tradicionālo “bez komentāriem”) par aktuāliem notikumiem vai vienkārši vizuālas reportāžas. LETA, piemēram, taisa šādas video reportāžas, taču viņu materiāli ir drusku “sausi” un piedāvā ļoti maz viedokļa, un tiem vienkārši trūkst gaumes gan stauriskās, gan tehniski stilistiskās. Bet nu, LETA jau arī nav nekāds analītiskais žurnāls.

“Ir!” vajadzētu piedāvāt darbu kādam labam foto un video speciālistam ar iepriekšēju pieredzi žurnālistikā. Tādu, kas varētu uzņemties atbildību par visu elektronisko audiovizuālo saturu sākot no idejas un filmēšanas un beidzot ar tehnisko uzraudzību un integrēšanu pārējā saturā. Varbūt tādu, kas pat var pats arī taisīt sižetus un rakstīt nelielus gabalus. Starp citu, es zinu vienu tādu personu. Šai personai pieder šis blogs. Hahā. Un, psst – šī persona pēc 2 nedēļām jau atgriezīsies Latvijā.

Veselais saprāts bieži vien smagi kļūdās savos aprēķinos. Organisms saka vienu, bet prāts pavisam ko citu. Un mēs visi zinām, kurš galu galā ir stiprāks. Jau no gada sākuma mans organisms mēģina man kaut ko pateikt. Mani vajā mistiskas sliktas pašsajūtas epizodes, kuras nav saistītas ar manu fizisko veselības stāvokli. Mans veselais saprāts ilgi cīnījās, un es pat vienu brīdi sev iegalvoju, ka tā varētu būt atkarība no kofeīna. Kā jau rakstīju, mani regulāri piemeklē savāds vājums, viegla galva, nedaudz drebelīga dūša. To var aprakstīt vienīgi kā sajūtu bērnam sēžot pirmo reizi uzgaidāmajā telpā pie zobārsta. Savāda, viegli kutinoša sajūta vēderā. Savāda gremošanas sistēmas darbība, bieži ļoti miegainas dienas (pat tad, kad ir labi gulēts). Pieļāvu, ka tas varētu būt iepriekšējā gada saspīlējums, neziņa par nākotni un karjeru, bet visiespējamākā diagnoze tomēr laikam ir ilgas pēc mājām. Nekas cits tas nevar būt.

Kad es jau 4 stundas biju sēdējis vilcienā, es sāku domāt par to, kāda gan jēga ir visai tai lielajai algai, ja es to visu iztērēju, lai varētu viens pats eksistēt Austrālijā? Visas tās “plašās karjeras iespējas”, kas šeit nākotnē varētu būt, labā sabiedrība, klimats – tas viss ir kaķim zem astes, ja tu esi viens pats. Es daudz labāk cīnos par iztiku kopā ar saviem draugiem Latvijā, nevis esmu bagāts un ēdu restorānā viens pats Austrālijā – otrā pasaules galā, kur pat īsti ar savējiem skaipā nevar parunāt lielās laika starpības dēļ. Es esmu sapratis, ka visas šīs labās lietas ir absolūti nesvarīgas. It īpaši tad, ja tu lielu daļu savā brīvā laika pavadi domājot, cik gan forši būtu atrasties kaut kur tuvāk mājām. Diemžēl saprast to kādam, kas nav bijis ilgu laiku izolēts tālu prom, būs grūti vai neiespējami. Tapēc tad, kad man kāds prasa (un man prasa daudzi) kapēc es pieņēmu tādu (muļķīgu) lēmumu, es varu stundām ilgi runāt par piederību, kultūru, identitāti, mājām un tādām lietām, bet patiesībā iemesls ir stipri fundamentālāks. Man ir sajūta, ka esot viens tālumā, es palaižu garām visu to cilvēku dzīves, kas man ir svarīgi. Man ir sajūta, ka es atbraukšu mājās pēc daudziem gadiem un es būšu svešinieks. Gan savai valstij un kultūrai, gan draugiem, gan ģimenei. Lūk.

Tādēļ es jau maija sākumā būšu atpakaļ Latvijā. Šie 3+ gadi Austrālijā ir bijuši nenovērtējami. Bez šiem gadiem es nekad nebūtu varējis saprast, kas es patiesībā esmu un kas man patiesībā ir svarīgi. Es esmu iemācījies daudz un gājis tālu uz priekšu radoši un profesionāli. Es domāju, ka darbu es atradīšu. Man ir kaudze ar idejām. Es gribu filmēt un taisīt filmas. Īsas, garas, vienalga kādas – tai auditorijai, no kā es pats esmu nācis. Es neatgriežos mājās, jo mani spiež apstākļi. Es to izvēlos. Varbūt tas izklausīsies absurdi, muļķīgi un salkani, bet es domāju, ka Latvija varētu būt par vienu kripatiņu labāka tad, ja es tur būtu. Katrā ziņā es centīšos, lai tā būtu.

Rosināšana sabiedrību stimulēt vietējo ekonomiku notiek arī no valsts puses. Valdība diezgan kampaņveidīgi reklamē, informē un uz to mudina. Braucu vienu dienu vilcienā uz mājam, un virs vienas no nebeidzamajām rindām ar graffiti (interesanti, kapēc urbanais graffiti vienmēr koncentrējas tieši gar dzelzceļa sliedēm) ir liels un sarkans uzraksts, kas uzpūsts ar parastu krāsas baloniņu – Give your kids a job, buy Australian! Situācija šeit ir delikāta lielā pagaidu un pastāvīgo imigrantu skaita dēļ. Āzieši un indieši gāžas te iekšā ar laivām katru dienu un ir cītīgi un gatavi strādat par kapeikām. Tā rezultātā viņi, protams, uzsit konkurenci un nosit algu vietējiem pilsoņiem. Viņi te apmetas, sāk savus biznesus, pieņem darbā tos, kas izskatās līdzīgi viņiem, sadarbojas ar saviem brāļiem, kas palikuši netīrībā, un galu galā tu ej pa ielu, lasi uzrakstus veikalu skatlogos nesaprotamās valodās un brīnies, kapēc visur smird pēc Tofu siera. Kā jau rakstīju – delikāta situācija. Tā vien liekas, ka pēc dažiem desmitiem gadu austrāļi te bus mazākumā paši savā zemē.

Tādos apstākļos acīmredzot uzturēt savu nacionālo identitāti, lepnumu un patriotismu ir svarīgi. Manuprāt, austrāļi ļoti labi saprot, kā tas mārketings darbojas, taisnība jau tam uzrakstam virs garāžām ir – ja vietējos neatbalstīsi, tad konkurenci tie neizturēs. Turklāt, kāpec gan nesamaksāt nedaudz vairāk? Tā papildus samaksātā nauda, kas ieguldīta vietējā attīstībā, taču agrāk vai vēlak pie pircēja atgriezīsies. Ja nu gluži ne naudas formā, tad vismaz ka kvalitatīvi valsts sektora pakalpojumi. Varbūt tas mazais uzcenojums gala beigās nopirks kādam ugunsdzēsejam labāku aprīkojumu, ļaus izmaksāt sociālos pabalstus un pensijas kādam ilgāk vai atļaus aizbērt vienu bedri uz ielas. Un tāda attieksme nav tikai tiem, kas ir bagāti šeit. Tāda attieksme ir visiem.

Atliek vien austrāļus apskaust par viņu identitāti un uzņēmību. Bet kā ir ar Latviju? Un galu galā – kā ir ar tevi? Vai tu atbalsti Latvijas uzņēmumus, kuru lielākā daļa pieder vietējiem uzņēmējiem – latviešiem? Vai tu pērc Latvijā ražotus produktus? Vai tu esi painteresējies, no kādām izejvielām (kur iegūtām) šie produkti ir ražoti? Vai tu esi kādreiz paskatījies uz kādas Spilvas burciņas etiķetes aizmuguri un nobrīnījies ieraugot, ka marinētie gurķi ir patiesībā ražoti Turcijā vai Polijā? Vai tu zini, ka vairāk nekā 40% no A/S Aldaris pieder Dāņu grupējumam Carlsberg? Vai esi padomājis, cik no tās naudas varētu aizplūst prom no Latvijas un cik – palikt vai atgriezties investīciju veidā? Par to ir vērts padomāt. Un vēl vairāk vērts ir nākamreiz ejot uz veikalu izvēlēties to, ko taisījuši, ražojuši un pakojuši latvieši. Pat ja tas ir nedaudz dārgāks.

Jāšpiko nedaudz no austrāļiem un jāsaka – atbalsti otru latvieti un pērc vietējo produktu. Tava paša alga, galu galā, ir no tā atkarīga.

Pirms pāris nedēļām es izlēmu eksperimentālā kārtā vienu nedēļu piekopt tādu kā detoksifikācijas kursu vai diētu. Diezgan saspringtās pagājušā gada beigas un šī gada sākuma ar visām filmēšanām, absolvēšanu, darba meklēšanu un ar diezgan lielu apjukumu par to, kas notiks un ko darīt tālāk, atstāja zināmu iespaidu uz manu veselību, visjūtamāk uz gremošanas sistēmu. Viena epizode bija pašā gada sākumā, kad man likās, ka man paliek slikti ar sirdi. Protams, man nekad ar sirdi slikti nav bijis, un tādēļ es nezinu tieši kā tas ir, kad ir slikti ar sirdi, bet man bija savāda sajūta krūšu apvidū, diezgan mainīgs sirds ritms, viegla galva un tāds kā vājums. Protams, ka es uzreiz domāju – asinsrite un sirds. Sāku domāt- kas nu būs un ko nu darīt, un tā baidoties es tiku tā saucamajā “baiļu un reakcijas ciklā”, visus tos simptomus tikai pastiprinot līdz domai, ka vajadzētu laikam iet uz slimnīcu. Protams, ka slimnīcā, pēc 3 stundu ilgas manis vaktēšanas, mērīšanas, kustināšanas, fotografēšanas, nekāda vaina netika atrasta, un mani aizsūtīja mājās ar tekstu, ka varbūt man bija pārāk daudz skābes vēderā.

Kādu laiku es baidījos sportot vai jebkā citādi paātrināt sirdsdarbību. Kādu laiku mani vajāja tādi epizodiski vājumi, mazliet viegla galva un sajūta, ka es tūlīt ģībšu, bet tā arī nekad nenoģībstot. Palasot līdzīgu simptomu skartu cilvēku viedokļus internetā, es nolēmu, ka tomēr pie vainas ir vēders. Un, ja vainīgs ir vēders, tad īstenībā vainīga ir nervu sistēma. Vēderam ir tiešais savienojums ar smadzenēm. Nevienam nav pārāk sveša sajūta, kad lielas stresošanas vai uztraukuma laikā vēders diezgan aktīvi prasās “atviegloties”.

Tā nu es izdomāju garīgās un fiziskās veselības uzlabošanas nolūkos vienu nedēļu “attīrīties”, izņemot no sava ikdienas uztura populārus toksīnus. Izlasīju, ka 5-7 dienu gara tāda “diēta” radikāli uzlabo veselību, attīrot asinis, aknas, uzlabojot gremošanu, cirkulāciju un attiecīgi tālāk arī smadzeņu darbību un nervu sistēmu. Diēta paredz absolūtu nikotīna, alkohola, glukozes, glutenīna (?), kofeīna izslēgšanu no uztura uz 1 nedēļu. Nevar ēst olas, miltus (maizi), piena izstrādājumus (izņemot jogurtu) un gaļu. Jāēd ir tikai svaigi (neapstrādāti) dārzeņi, augļi, graudi, rieksti un jādzer daudz, daudz ūdens katru dienu. Jāēd regulāri arī jogurts, lai atjaunotu labās baktērijas un uzlabotu zarnu un kunģa floru. Ēdienreizēm arī jābūt mazām, bet biežām. Nekādā gadījumā nedrīkst ēst daudz.

Un viss gāja labi, izņemot faktu, ka es rupji lamājoties atteicos no pliku dārzeņu un augļu diētas jau otrajā dienā. Pēc jau pirmās dienas bez normāla barojoša ēdiena es sāku justies vājš, drusku aizmidzis ar viegli reibstošu galvu, nelielu, bet konstantu izsalkuma sajūtu un biju manāmi aizkaitināts uz visu pasauli. Es turpināju ēst jogurtu katru dienu, dzert probiotiskos mazos piena dzērienus. Ēdu maz, bet bieži, dzēru daudz ūdeni, bet vakarā gan neliedzu sev normāla izmēra ēdienu – visbiežāk gaļu ar salātiem un tad vakarā kādu našķi – tostu ar zapti vai cepumu, vai šokolādes gabalu. Pēc nedēļas jutos daudz labāk, un savādās vājuma epizodes ir gandrīz pārgājušas.

Bet… kofeīns. Es līdz šim nebiju apzinājies savu reālo kofeīna un cukura uzņemšanas devu. Izrādās, ka kofeīns nav tikai kafijā, bet arī tējā un šokolādē. Protams, arī gāzētajos, saldajos dzērienos. Tēju es dzeru diezgan daudz, vismaz 3-4 lielas krūzes dienā. Ar cukuru. Šokolādi es arī patērēju diezgan daudz. Sapratis, ka tēja tas pats, kas kafija vien ir, un, ka patiesībā es katru dienu uzņemu reāli lielu devu kofeīna, es izlēmu pāriet uz zaļo tēju bez cukura. Zaļā man drusku riebjas, bet kas jādara – jādara. Likās, ka jūtos diezgan labi, bet tad izrādijās, ka pat sūda zaļajā tējā ir kofeīns! Tagad es mēģinu pakāpeniski pāriet uz kumelīšu tēju ar medu. Jo bez kaut kāda saldinātāja es to vienkārši nevaru iedzert. Tāpat es šad tad jūtu, ka mani pārņem miegainība un man ir jāiedzer viena melnās tējas krūze, lai savu prātu atgrieztu pašreizējajā situācijā. Vai arī jāuzņem cukurs. Tapēc lūdzu sēdieties draudzīgi aplītī visi, un es sākšu…

Mani sauc Reinis un es esmu atkarīgs no kofeīna!

Man ir iespaids, ka PC ir absolūti līdz degradācijai iestagnējusi pasaule. Un es nesaku to, jo esmu Apple evanģēlists un visu citu noliedzu. Es, darbā esot, darbojos ar PC, bieži paskatos zem savām rokām un saprotu, ka nekas interesants ar PC nav noticis. Lietot tos laptopus ir viena vienīga izbesīšanās to nekvalitatīvo materiālu un muļķīgās konstrukcijas dēļ. Pat skrollēšanu ar skārienpaneli viņi nav varējuši uztaisīt kvalitatīvi lietojamu visus šos gadus. Nevar pārmest, ka es daudz labprātāk lietoju makintošu. Vismaz ābols konstanti pieliek lielas pūles, lai datoru lietošanu padarītu interesantāku, ieviestu tajā kaut ko jaunu un mainītu cilvēku datoru lietošanas paradumus. Vismaz to cilvēku, kam piemīt kaut kāds entuziasms tehnoloģiju sakarā. Viņiem tas izdodas, un ar to viņi piespiež arī pārējos ražotājus mainīt savus paradumus.

Ir interesanti vērot kā mainās un attīstās aplikāciju saskarnes tad, kad tām tiek liegta iespēja izmantot sarežģītas ievadiekārtas – kā, piemēram, klaviatūras. Reducējot datu ievadi līdz pašam primitīvākajam un vienkāršākajam manipulatoram – pirkstam – saskarnes kļūst vienkāršākas, funkcionālākas, vieglāk saprotamas un galu galā – labākas. Revolūcija PC pasaulē nāks ar formas faktoru. Piespiedu kārtā. Tapēc iPad ir nozīmīgs notikums industrijā, jo tas ir jaunas datoru paaudzes sākums. Tas ir nākotnes formas faktors. Un kārtējo reizi tā viena kompānija, kam acīmredzami rūp datori, piespiedīs visus pārējos sliņķus un stagnātus tai sekot.

Es apskatīju nesen izreklamēto Windows 7 Phone versiju tīklā, un pirmo reizi man patika tas, ko es redzēju. Ir iemesls, kapēc no katriem 100 pārdotajiem mediju atskaņotājiem Microsoft Zune ir varbūt tikai kādi pieci. Bet tas, ko Microsoft prezentēja nesen, izskatās pārsteidzoši labi. Un varbūt tas ir tikai tapēc, ka pirmo reizi… nav datora! Nav klaviatūras, nav “labās peles pogas”, nav podziņu, lampiņu un bakstāmo kociņu. Ir tikai formas faktors un… tavs pirksts. Es pār plecu esmu arī redzējis Windows 7, un esmu ieintriģēts to izmēģināt, jo no malas tas izskatījās gluži labs. Tapēc man ienāca prātā, ka 2011.gads varētu būt tas gads, kad PC atgriezīsies. Ar jaunu formas faktoru, ar jaunu Microsoft. Kas attiecas uz veco faktoru, kas paredz plastmasas kasti ar pogām un vāku – to var aizmirst. Ar to vairs, visticamāk, nekas jauns nenotiks. Kaut gan mēs domājām, ka arī ar veco labo peli vairs nekas jauns nenotiks… bet ņēma un notika.

2011. gads noteikti būs formas faktoru gads. iPhone, iPad, Microsoft telefons, mazie netbuki un Google Chrome OS.

Nesen eBay nopirku vecu un lētu mūzikas centru no septiņdesmitajiem, lai klausītos radio. Ieliku tajā uz ielas atrastu kaseti, un mani pārņēma silta, analoga skaņa, kuru jau biju pavisam aizmirsis. Kasetes monotonā griešanās, pogu un slēdžu mehāniskā klikšķēšana, lēkājošas metāla adatiņas – tas viss atgādināja laiku, kad audiokasešu pārrakstīšana un kompilācijas bija vesels sociāls notikums. Mēs te čīkstam par DRM, bet tad visas lietas notika ar RCA kabeļu (balts un sarkans, vai ne) bakstīšanu. Tas ir tāpat kā bildēt ar LOMO. Nesarežģīti, mehāniski. Tas, kas agrāk tika uzskatīts par kļūdu (bezfokuss, kreiss kadrējums, vignette, savādas krāsas) vai nepilnību (filmiņu jāpārgriež ar pirkstu, hahā) – tagad kļūst par “efektu”. Tāpat ir ar kasetēm. Skan tās briesmīgi, bet tur jau ir tas labums. Tas bija laiks, kad mūzika (un fotogrāfija) bija kaut kas, ko varēja turēt rokā. Kaut kas īsts un taustāms – dzīvs.

Es kādu laiku braukāju ar vecu auto, kam bija tikai kasetnieks. Tas bija forši, jo, ja gribējās mūziku, tad vajadzēja sameklēt kasetes, kas bieži vien bija izmētātas kaut kur uz grīdas vai aizmugurējā sēdekļa, un bieži vien vāciņi tika sajaukti. Tāpat kā shuffle – es tā īsti nekad nezināju, kādu dziesmu dzirdēšu. Starp citu, tāpat kā ar analogo fotogrāfiju, lietojot kasetes ir visā procesā daudz vairāk pašam jāpiedalās – jāiet meklēt mazi un aizmirsti krāmu veikali, kuros vēl kasetes varētu būt saglabājušās. Jāklausās, jāraksta, jāatklāj. Tas ir daudz interesantāk nekā novilkt dziesmu no tīkla. Varbūt brīvā mūzikas pieejamība arī ir iemesls, kapēc mūzika ir kļuvusi sūdīga. Tapēc, ka gaume ir kļuvusi sūdīga. Tāpat kā kino, kuru tagad mēs varam noskatīties uz sava sīkā ekrāna pat neizkustinot savas treknās miesas. Vairs nebaudām, tik patērējam.

Tā kā pēdējā laikā sapņoju, ka esmu īpašnieks klasiskam, astoņdesmito gadu pārnēsājamam Walkman kasetniekam, kuru klausos ejot pa ielu jautrā palēcienā vai braucot uz sava nākotnes motorollera, vēlējos vērst jūsu uzmanību uz vienu virtuālu mixtape scēnu ar nosaukumu Subnav. Tā ir lapa, kur skaņas entuziasti ievieto savas mūzikas kompilācijas. Jā, tieši tāpat kā sen, sen, kad mēs vēl mācējām veikli strādāt ar pirkstiem pauzējot, uztinot un ierakstot kompilācijas no vienas kasetes otrā, šie puiši veikli virknē skaņdarbus un saliek tos tik garā gabalā, ka to nevar pat pārtīt un kādu konkrētu dziesmu sameklēt. Tas ir labi, jo tad ir jānoklausās viss “darbs”. Subnav.com man patīk arī tādēļ, ka tur var atrast stundu līdz divas garus mikšus jebkurai gaumei. Man pašam ļoti tīk Fajita Funk, Funk from the Trunk. Tur ir visādi. Funk, soul, afro džezs, hiphops, visādi viegli un smagi elektroniķi un tā tālāk. Man regulāri apnīk visa sava mūzika, un tad es meklēju, lai atklātu kaut ko jaunu. Tapēc man ļoti patīk rakāties pa citu cilvēku iPod pleilistēm. Subnav.com ir tāda sajūta, ka tu klausies sveša cilvēka mūziku. Tur var novilkt visu kompilāciju .mp3 un baudīt ļoti labu shuffle.

Es gaidu dienu, kad atgriezīsies kasetes. Tad mēs visi atkal mainīsimies ar saviem mixtapes, sūtīsim tās apkārt pasaulei nepazīstamiem cilvēkiem, taisīsim smukus vāciņu ieliktņus. Pārnēsājamie atskaņotāji atkal būs normāla izmēra, nevis tādi, kurus var bikšu kabatā pazaudēt. Un visas ierakstu studiju asociācijas taču varēs iet ieskrieties ar savu mantkārību. Hahā.