Un tā ir tikai viena problēma, jo tālāk sāk parādīties vēl dažādas aberācijas, kā, piemēram, purple fringing un horizontālo līniju “trepīte”, kas ir kārtējais artefakts, kas rodas attēla samazināšanas rezultātā. Piemēram, Canon fotoaparāti jau tā samazina milzīgo 20 megapikseļu attēlu uz aptuveni 2 megapikseļiem video režīmā, un šajā mazināšanā pazūd pietiekami daudz informācijas. Ja tu filmēsi 1280×720/50 režīmā, tad jebkas, kur ir asas, horizontālas līnijas, izskatīsies vienkārši briesmīgi. Tapēc mēs, darbojoties video pasaulē, jau esam pieraduši, ka ciparu attēls ir mākslīgi jāmīkstina, jāmiglo un visādi citādi jābojā, lai izvairītos no kļūdām, tieši kuru dēļ šīs ierīces pagaidām vēl nevar tikt uzskatītas par nopietniem darba instrumentiem.

Canon foči filmēšanai ir kā tādi kaitinoši zīdaiņi. Par skaņas rakstīšanu var aizmirst, kratīt kameru nevar, filmēt neko, kas kustas ātri, nevar, filmēt neko kontrastainu un svītrainu arī nevar, un gaišie toņi aiziet pilnīgā baltumā 2 stopus virs normālā. Ir tik daudz lietu, ko vienkārši nevar filmēt, ka sanāk, ka vienīgais, kas patiešām tiem labi izdodas, ir interviju filmēšana kontrolētas gaismas apstākļos. Jā, Canon ir labākais, kas ir noticis dokumentālā video žanrā. Nekad iepriekš nav bijis tik viegli, tik lēti un ar tik mazu kameru iegūt tik cinemātiski mīkstu “runājošu galvu”. Latvijas reklāmā ir populāra prakse vēlēties filmēt mazos un vidējos projektus uz Canon, bet ir daudz cilvēku (tai skaitā operatoru), kas līdz galam nesaprot šo kameru specifiku un ierobežojumus. Ir cilvēki, kas saprot hromātiskās aberācijas, scaling un kompresijas artefaktus, bet tie parasti strādā par sisadmiņiem vai programmētājiem. Ir vēl viens būtisks ierobežojums, kas apjomīgu, steidzīgu, inscinētu projektu filmēšanu uz Canon padara grūtu, un tikai operatori un kameras asistenti to saprot. Optikas jautājums. Fotokameras un fotokameru lēcas ir radītas, lai ar tām strādātu autofokusa režīmā. Tas nozīmē, ka fokusa grieziens no 1m līdz bezgalībai ir maksimāli īss, lai atvieglotu AF motora darbu. Filmējot video, seklā asuma vidē īss fokusa grieziens NAV tas, kas ir vajadzīgs. Tas ir tieši pretējs.

Tapēc kino optika no foto optikas atšķiras radikāli (arī cenā), jo kino optikai parasti ir gara un detalizēta skala uz fokusa gredzena, kas ļauj precīzi nokontrolēt fokusu kadrā. Tapēc vienīgais pareizais veids, kā strādāt ar Canon fočiem filmējot, ja vien nav jāfilmē runājoša galva, ir izmantot kino optiku. Jo tieši precīzi kontrolēts fokuss seklā asuma kadrā ir tas, kas atšķir kvalitatīvu, profesionālu produktu (kadru) no amatieriska video. Ražotājs Zeiss to arī saprot, tapēc diezgan nesen ir izlaidis universālus objektīvus Zeiss Compact Primes (CP.2) ar maināmām bajonetēm (EF, PL, Nikon, utt.) redzot, par spīti visiem rastriem, cik tomēr populāras šīs kameras ir filmēšanas nolūkiem gan reklāmā gan mazbudžeta kino projektos. Citi optikas ražotāji apmēram sāk sekot Carl Zeiss piemēram, vairāk gan savtīgu nolūku vadīti, jo vislabāk taču ir izlaist potenciāli labu produktu ar nopietniem ierobežojumiem un pēc tam izlaist dārgu produktu, kas “uzlabo” iepriekšējo produktu. Tā var nopelnīt vairāk.

Bet atgriežoties pie rastra, video guru, blogeris un pikseļonānists Filips Blūms, kas pārsvarā filmē tikai klipus par kamerām un filmēšanu, stāsta par jaunu ierīci, kas ir radīta tieši rastra artefaktu iznīcināšanai. To sauc VAF-5D2 un tas ir optisks filtrs, kas paredzēts ievietošanai uz kameras sensora, starp sensoru un lēcu. Tas satur kaut kādu tur litija niobātu un kristalīna kvarcu, bet tas nevienu neinteresē. Tas, kas visus interesē, ir fakts, ka šī 200 Ls vērtā ierīce pilnībā noņem rastra gļuku kadros, kur tas parasti būtu aktuāls un redzams. Un līdz ar to padara 5Dmk2 par nedaudz, nedaudz piemērotāku kameru nopietnu lietu filmēšanai. Ražotājs apgalvo, ka līdzīga ierīce top arī 7D un 60D.

Gaidu un klusībā nīstu Canon, jo šī vieglā un lētā filmēšana, ko viņi ir padarījuši iespējamu, nedara neko daudz vairāk kā pazemina reklāmu vizuālās kvalitātes standartus Latvijas industrijā.

Vienīgie mierīgie „self reflection” brīži sanāk šad tad filmēšanas laukumā, sēžot uz gaismotāju busiņa trepēm un ēdot karbonādi no plastmasas šķīvīša. Tad var retrospektīvi atcerēties apmēram šo pašu laiku pirms gada un saprast, kas šī gada laikā ar mani ir noticis profesionāli un emocionāli. Kopš 2010. gada aprīļa es esmu piedalījies aptuveni 38 reklāmas projektos, kas ir nesuši 44 vairāk vai mazāk veiksmīgas reklāmas. Klāt man ir 1 īsfilma, 2 mūzikas video un ap 20 mazāka apjoma video pasūtījumu. Pati pirmā reklāma (Ādažu Čipsu “kartupeļu ciltskoks”), pie kā es strādāju un kas, pateicoties režisoram Robertam Kuļenko, manu karjeru iekustināja ar sprādzienu, šī gada ADWARDS ieguva gada labākās reklāmas balvu. Žurnāla “Ir” reklāma, kuru man bija iespēja veidot kopā ar Mārtiņu Graudu, ieguva 2.vietu. Varētu teikt, ka gads ir bijis veiksmīgs.

Man ir daudzi mentāli iesākti raksti – par RED kameru, ar kuru es esmu šogad filmējis vismaz 35 reizes, par jauno Arri Alexa kameru, ar ko es nupat pabeidzu pirmo projektu filmēt. Par visu to, ko es esmu iemācījies no gaismotājiem, filmējot reālistiskus un/vai stilizētus uzstādījumus. Par reklāmu, par klientiem, par Latvijas tipiski bailīgo 15 sekunžu produkta kadru un nevēlēšanos taisīt tīrus, kvalitatīvus zīmolklipus, tā vietā reklamējot jauno sešpaku vai jauno kredītlīniju. Taču tādēļ, ka man filmēšanu grafiks ir sastādīts jau mēnesi uz priekšu, man vienkārši neatliek laika pieķerties nevienai no šīm tēmām. Mani atved šoferis no filmēšanas laukuma, un es sāku domāt par nākamo klipu. Un tā dienu no dienas. Ja man gadās dažas brīvas dienas, tad tās visvairāk gribas pavadīt dīvānā pie filmas vai xbox, jo vienkārša, laiska laika pavadīšana bieži ir labākais veids, kā iztīrīt galvu pirms nākamā projekta. Arī sūdzēties vēlme ir pārgājusi, jo ir taču tik daudzreiz vieglāk kaut ko mainīt ar darbiem, nevis vārdiem.

Katrai sezonai ir savi dabiski skaistās gaismas mirkļi. Ļoti skaista gaisma bildēšanai vasarā ir aptuveni 20 minūtes pēc saulrieta, kad vienmērīgs spīdums pārņem telpu un ielas gaismas sāk jaudas ziņā konkurēt ar debesu spožumu un izstaro siltu, gandrīz violetīgu, mīkstu un visu aptinošu gaismiņu. Vēl skaistāki apstākļi ir ne pārāk agrā un skaidrā vasaras rītā, kad saule vēl nav pārāk augstu un debesis klāj plāna, plāna mākoņu kārtiņa, kas vairāk atgādina vienmērīgu miglu, nevis mākoņus, padarot sauli maigāku un mīkstāku, bet saglabājot spožumu un kontrastu. Bet ziemā pati skaistākā gaisma ir tādās dienās kā šodiena, kad saule ir zeltaina un zemu, taču visapkārt zemi klāj pats lielākais un mīkstākais atstarotājs, kāds ir iespējams – nedaudz kūstošs sniegs un ledus, kas ļoti efektīgi piepilda ēnas ar vienmērīgu, taču neuzbāzīgu gaismu. Filma mīl gaismu, un gaismas šodien ir daudz.

Tā es staigāju pa pilsētu, ko es labi pazīstu, un pamanu, cik smaidīgi un priecīgi šķiet pretimnācēji, kas ir iznākuši ārā uz ielas tieši to pašu iemeslu dēļ – lai piemiegtu acis spožajā ziemas saulē. Tas šķiet neticami, cik strauji var mainīties cilvēku noskaņojums, kad logos iespīd saule. Policisti pie vēstniecības smaida, remontnieki čalo ap atvērtu kanalizācijas lūku, vecāki pastaigājas ar bērniem. Kad tieku līdz 7.kadram, mana Pentacon Six slēdzis sāk iesprūst, jo vecais lubrikants mehānismā sasalst un paliek lipīgs. Tas man liek pasēdēt kafejnīcā pie radiatora un atkausēt dzelžus, lai varētu pabeigt filmas rulli. Tad es dodos tālāk, gar Daugavas malu ar līkumu atpakaļ uz Pulkveža Brieža ielas pusi, uz BFS, kas ar draudzīgu žestu noziedojuši man jauno Portra filmiņu izvērtēšanai. Nejaušības pēc ausīs skan tas pats vecais džinsu pāris. Mani tad pārņem tāds miers, ko neesmu jutis kopš Melburnas, kad bez raizēm un rūpēm dīkdieņoju un fotografēju “vienkārši neko”, blandoties ar sulas glāzi starp palmām pirmajā siltajā pavasara dienā. Tāds miers, kas rodas brīžos, kad tu nepārprotami un ar visu ķermeni jūti, ka atrodies pareizajā laikā, pareizajā vietā un dodies pareizajā virzienā.

Fotopastaiga ir terapija. Īpaši tik fotografiski skaistā dienā kāda bija šodiena. Ir tāda neparasta vieta Esplanādē, apmēram pa vidu parkam, kur zemā saule aiz Raiņa pieminekļa spiež lielās viesnīcas virzienā, atstarojoties tās gandrīz spoguļotajos stiklos. Ja tu kādreiz esi tajā vietā brīdī, kad saule ir zemu, bildē tur cilvēkus. Tu iegūsi zeltainu, jaudīgu kontūrgaismu cilvēku matos vai vaigos. Tu dabūsi milzīgu atstaroto gaismu no viesnīcas, kas ir tik jaudīga, ka piepilda visu parku. Šāda veida gaismojums, ja to būtu nepieciešams radīt mākslīgi, izmaksātu vairākus simtus, ja ne tūkstošus un arī tad noklātu tikai nelielu pleķīti.

Diemžēl mans P6 izturēja tikai 20 minūtes salā un es paspēju izbildēt pusi no filmas. Eļļa sasala, palika lipīga un 6 kadri tika pārbliezti, jo slēdzis “palika iestrēdzis” atvērts. Izdevušās dažas bildes šeit.

Īsziņa, kas, šķiet, nāca no Fedex, vēstīja, ka man ir muitojama krava un ka man ir nepieciešams sazināties ar deklarantu. Bija norādīts telefona numurs. Kad piezvanīju, man atbildēja diezgan, pēc balss spriežot, izbesīta (vai arī ļoti aizņemta) sieviete, kas naidīgi paskaidroja, ka man esot muitojama paka, kuras vērtība ir 50$ un jānākot būs uz muitu ar PayPal izdruku vai bankas izdruku, lai varētu pierādīt preces izcelsmi un vērtību. Tātad – neesmu pirmais ar šādu sūtījumu. Kļūdu sapratu uzreiz. Nebiju ne prasījis, ne lūdzis, lai man preci piegādā ar Fedex, taču ko nu tur vairs. Sapratu, ka no nodokļu nomaksas īsti vairs neizvairīšos, un tā, dusmojoties uz ķīnieti, kas eleganti deklarācijā bija uzrakstījis “accessories for gift” (wtf?), es izdrukāju PayPal maksājuma lapu, kas skaidri un gaiši parādīja, cik par preci samaksāts. Neesot īsti pārliecināts, vai tiks ņemta pretī vienkārša izdruka, drošības labad izdrukāju arī konta izrakstu no internetbankas. Likās, ka pēc jaunu noteikumu ieviešanas dokumenti varētu tikt pārbaudīti īpaši uzmanīgi. Kādu brīdi apsvēru vērt vaļā Photoshop, bet tomēr to neizdarīju un, kā es vēlāk jau muitā sapratu – lēmums bija ļoti pareizs.

Kad biju aizkratījies uz lidostu un atradis muitas māju, pie kuras nevarēja nekur noparkot auto, ieraudzīju, ka muitas pieņemamajā telpā no 6 lodziņiem darbojas tikai 1. Acīmredzot, tas normāli. Kādu brīdi domāju, kuru no numuriņu kārtas pogām spiest, jo tās visas rotāja savādi saīsinājumi. Paņēmu to, kur bija rakstīts “dokumentu iesniegšana” vai kaut kas uz to pusi, jo tas bija vienīgais, ko es sapratu no visas tās burtu varzas. Kad biju kādas 20 minūtes nostāvējis tajā nelielajā, piesmakušajā telpā, sapratu, ka rinda virzās ļoti lēni, un izdomāju pajautāt laipna paskata onkulim-darbiniekam, kur tieši man ir jāiet un kas jādara. Kamēr turpināju gaidīt, noklausījos, kā aizkaitināta muitas darbiniece strostē vienu čali, kas savu PayPal “izdruku” atnesis pārtaisītu kaut kādā Excel tabulā. Skaidrs, ka čalis nebija pacenties un tur visus par naiviem turēja. Balsis ir paskaļas, rindā visi jūtami smīn, bet pacietīgi klusē. Kāda slāvu sieviete mēģina citu darbinieku pārliecināt, ka viņa esot iepirkusies internetā, bet nezina par kādu summu un īsti nezina, vai izmantojusi PayPal. Top darīts zināms, ka nepieciešama normāla izdruka. Čalis izskrien ārā, bet pēc brīža atgriežas un lūdz atdot savu “Excel izdruku”, jo tā neesot pareiza laikam un atnesīšot citu. Pareizi, lietiskos pierādījumus atstāt nevar.

Kad pienāk mana kārta, man paziņo, ka esot taču vispirms uz Fedex jāiet, dabūt kaut kādu kravas cedeli. Tā arī nesapratu, kādu, bet domāju, ka šamie tur zinās. Eju atpakaļ, meklēju Fedex biroju. Kādu brīdi pariņķoju pa lidostas teritoriju un atrodu. Tur man laipni pastāsta, ka vispirms jāiet taču ir uz muitu pēc kaut kāda EORI numura (izklausās pēc princeses no Gredzenu Pavēlnieka) un tad uz kaut kādu Aircargo taisīt deklarāciju. Atkal eju uz muitas māju, atkal spiežu podziņu, pie kuras skaidri un gaiši rakstīts “EORI nummuru saņemšana”. Skaisti. Nostāvu rindā vēl 20 minūtes līdz saņemu papīru, uz kura rakstīts mans vārds un mans personas kods. Tas, izrādās, ir mans EORI numurs. Eju uzmeklēt Aircargo – tas jau citā mājā. Šoreiz vismaz ir kur noparkoties. Sieviete, kas taisa deklarācijas – laipna. Kādas 15 minūtes nevar manu deklarāciju izdrukāt, jo muitas serveris lēni darbojas. Viņiem tur viss sajūgts kopā kaut kā tā veiksmīgi. Cik nu veiksmīgi – man iedod disketi (es nejokoju) un kaudzi dokumentu. Uz papīra lapas uzraksta summas, kas man jānomaksā nodokļos. PVN un ievedmuita. Apmēram tik, ar cik jau biju kopš rīta rēķinājies, tā kā īpaši neskumstu. Jāpārskaita muitai nauda tātad.

Dodos uz lielo Latvijas Pasta ēku. Kad esmu izstāvējis rindu un ticis pie kases, man tiek paziņots, ka maksājumu kartes un kredītkartes netiek pieņemtas. Vispār. Bankomāta arī nav. Šajā brīdī jau mani viss process ir manāmi izbesījis un es domās sāku lamāties par to, kā tie censoņi nav padomājuši par tādu ekstra luksusa ērtību kā karšu terminālis. Tuvākais bankomāts – lidosta. Stūrēju atpakaļ uz pasažieru termināli. Uzbraucu augšā un sakasos ar policistu, kuram nepatīk, ka es tik ilgi stāvu tur, kur izlaiž pasažierus, kamēr draudzene ņem naudu ārā. Tipa jābrauc lejā uz stāvvietu. 2 latiņi. Kaut kā tomēr sanāk turpat izņemt un braucu prom, atpakaļ uz Aircargo biroju, kur man vēl 10 Ls jāsamaksā par deklarācijas taisīšanu. Arī viņi nav dzirdējuši par maksājumu kartēm, nu, nekas.

Tā kādas 3 stundas jau ir pagājušas, un es beidzot esmu atpakaļ muitas pieņemšanā ar visiem saviem papīriem un disketi. Lodziņš joprojām viens, nospiežu pogu, gaidu rindā. Paiet kāda stunda, un es nolemju iet apēst kādu kotleti muitas kafūzī, jo enerģijas sākt pietrūkt. Kotlete laba, nevar sūdzēties. Pēc kotletes tieku pie lodziņa, atdodu savu papīra kaudzi, saņemu apstprinājumu, ka papīri izskatās labi, tagad man jāgaida rindā, kamēr tos izskatīs. Tā paiet vēl kāda pusotra stunda. Kad beidzot esmu saņēmis lapiņu, ka viss ir labi un ar kuru varu doties pakaļ paciņai uz Fedex, saprotu, ka ir pāri 18 un viņi jau ir ciet. Rezultāts – visa diena izčakarēta un pat nav prieciņa saņemot paku. Nekā nav. Pirms iešanas prom vēl noskatījos mazu drāmu ar sievieti, kura, protams, nekādus dokumentus parādīt nevarēja, un viņu uzaicināja aiz lodziņa ielogoties ar savu PayPal kontu turpat uz vietas un parādīt datus par konkrēto pirkumu. Lūk, tā.

Stāsta morāle ir tāda – nekad, nekad neizvēlieties Fedex, DHL vai jebkuru citu no kurjerpasta kompānijām savu tīkla pirkumu piegādei. Man īsti neizprotamu iemeslu dēļ muitošanas procedūras radikāli atšķiras, ja prece tiek sūtīta ar Fedex, no tā, ja tiek sūtīta caur Latvijas Pastu vai EMS, kas ir starptautiskais kurjerpasts, kuru nodrošina katras valsts galvenais pasts. EMS ir kā parastais pasts, tikai eksprespasts. Es 8 gadu laikā esmu no eBay un citiem resursiem pasūtījis un saņēmis vairāk nekā 150 lielus un mazus pirkumus un pirmo reizi es saskaros ar tik negantu muitošanas procedūru. Tas viss tikai tādēļ, ka mans draugs ķīnietis, labu gribēdams, bija aprakstījis paciņas saturu ar “accessories for gift” (es tiku lietojis vārdus “please mark item as gift”) un norādījis aizdomīgi zemu preces vērtību. Tā kā Honkongas uzņēmēji parasti nekādu cedeli paciņai nepievieno, tad saprotams, ka muitā radās aizdomas par to, kas tieši paciņā varētu būt un vai tas tiešām maksā tikai 50$. Ķibele jau nav liela, taču nez kapēc par sūtījumiem, kas nāk caur Latvijas Pastu vai EMS, neviens tik aizdomīgs nekad nekļūst. Kapēc – nav skaidrs.

Tātad no 2011.gada stājas spēkā noteikumi, kas paredz, ka katra manta virs 10 EUR vērtībā, kas nāk no ārpus ES zonas, tiek aplikta ar PVN nodokli 22% apmērā. Preces, kas pārsniedz 150 EUR, tiek apliktas arī ar ievedmuitas nodokli, kas ir no 2 līdz 11% – atkarībā no preces tipa. Ja nemaldos, tad fototehnikai (jāpārbauda) ievedmuita ir 3%. Tas nozīmē, ka caur parasto pastu sūtītās paciņas, kuru deklarētā vērtība ir virs 10 EUR, tiks apliktas ar nodokli un varēs tikt saņemtas tieši tāpat pasta nodaļā, tikai ar to atšķirību, ka būs jānomaksā jau iepriekš aprēķinātais PVN (uz cedeles – pēcapmaksa), to saņemot pasta nodaļā. Galvenais ir atcerēties, ka saturam ir jābūt korekti aprakstītam. Ir vērts apdomāt kādu vērtību lūgt norādīt pārdevējiem pirms preces izsūtīšanas. Ja kaste ir paliela un pasmaga, uz deklarācijas ir rakstīts “video kamera” un tās vērtība ir norādīta kā 9 EUR, tad tas noteikti radīs zināmas aizdomas un muitošanas process var būt nepatīkamāks, jo tiks pieprasīts čeks vai rēķins, vai pavadzīme, kurā minēta šīs preces cena. Ja vien prece nav izņemta no iepakojuma, un, kā Mārcis saka, ietīta vecā džemperī un pārdevējs nav pievienojis zīmīti ar tekstu “šo jūs atstājāt uz dīvāna pie manis”. Taču, ja vērtība ir pieklājīga, teiksim 50 – 100 EUR, un prece ir “lietoti foto aksesuāri”, tad ir ļoti laba iespēja, ka neviens neapšaubīs paciņas saturu un izcelsmi, un jūsu patiesi ļaunos nolūkus. Vismaz tā tas bija līdz šim.

Es nesen no ASV pasūtīju vienu mazu kameru. Nebija dārga un sūtīta tika ar parasto pastu. Nāca kādu nedēļu. Saņēmu pasta kastē cedeli, ka es varu izņemt paciņu samaksājot tādu-un-tādu pēcapmaksu, kas jau bija aprēķināta, balstoties uz deklarācijas saturu (video iekārta, maksā tik). Aizgāju uz savu pasta nodaļu, pastāvēju rindā 10 minūtes, samaksāju (ar karti!) nodokli un gāju ar visu kasti mājās – tas viss aizņēma 5 minūtes.

Tātad īsumā:

1. Piegādei tikai parastais pasts vai EMS. Ja sūta preces no ASV, tad “USPS Priority Mail” ir labākais risinājums. Atnāk dažās dienās, kā arī saņemt un samaksāt nebūs jātešas uz lidostu.
2. Vienmēr korektu preces aprakstu deklarācijā. Ja ne korektu, tad vismaz ticamu un loģisku.
3. Ticamu preces vērtību. Ne zem 10 EUR robežas, drīzāk ap 50 EUR. Jo vērtīgāka prece, jo lielākai jābūt deklarētajai vērtībai. Jo lielāka ir vērtība, jo ticamāks ir fakts, ka tā tiešām ir īstā vērtība un mazāk iemesla aizdomām.

Ja tu joprojām esi pamanījies sevi un citus paglābt no trula un lēta HDR, tad HDR notiek tā – tu uzņem ainu dažādās ekspozīcijas gradācijās, lai saķertu detaļas gan ainas ēnainajos (līdz +3 EV) gan spožajos (līdz -3 EV) laukumos. Pēc tam tu iebaro šo kadru sēriju kādā aplikācijā, kas paņem no katras atsevišķās bildes informāciju un sakomponē to vienā “kolāžā”, iegūstot nulles kontrasta attēlu, kur katra ainas daļa izskatās nedabiski izgaismota. Piemēram.

Kas vainas šīm bildēm? Vispirms jau ainas ir pilnīgi fotogrāfiski nedabiskas tādā līmenī, ka tās ir jāsāk saukt par abstraktām ilustrācijām. Es saprotu, ka to sauc par “stilizēšanu”, bet kapēc tas ir vajadzīgs? Pat cilvēka acs, kam ir vājprātīgi augsts dinamiskais apgabals un kas spēj izšķirt detaļas pat ļoti augsta kontrasta gaismas situācijās, nespēj saredzēt tādu vizuālās informācijas gradāciju kā šajā attēlā. Īsāk sakot, fotogrāfija ir acij patīkama tad, kad tā ir maksimāli pietuvināta cilvēka redzes fokālajai, fokusa un tonalitātes gradācijai. Un šis attēls galīgi nav tāds.

Otrkārt, nepietiek ar to, ka pats HDR koncepts tiek smagi pārprasts, jo amatieriem šķiet, ka HDR ir baisais glamūrs, tas tiek piekopts tik bieži, ka ir HDR pārprodukcija. Un pārprodukcija nozīmē to, ka patiešām “labu” darbu paliek aizvien mazāk, jo mākonis tiek piepildīts ar entuziastu-amatieru pakaļdarinājumiem. Sūdīgi HDR nav tālu jāmeklē, atliek vien Flickr uzmeklēt bildes pēc HDR atslēgvārda, un par piemēru var ņemt jebkuru.

Es nesaku, ka HDR ir pilnīgi garām kā koncepcija. Tā nav. HDR ir metode, ar kuru, pareizi un saprātīgi izmantojot, var piešķirt ciparu fotogrāfijām to, kas tik ļoti trūkst šim formātam, un tas ir tieši dinamiskais apgabals. Varētu pat teikt, ka HDR ir tāda kā mānīšanās, lai liktu ciparu bildēm izskatīties vairāk kā filmas bildēm. Taču kādā brīdī kāds Photoshop entuziasts ļoti pārprata HDR un sāka visu “kruķīt līdz galam” kā tāds tīnis, kas pirmo reizi ir atklājis Saturation bīdekli.

Lūk, piemērs, kur HDR tiek izmantots prātīgi, tikai kā palīglīdzeklis.

HDR tā populārajā izpratnē ir izsmiekls, parodija par fotogrāfiju. Es neredzu nekādu skaistumu, glamūru, gaumi vai stilu HDR fotogrāfijās. Es redzu tikai cilvēkus, kas nemāk fotografēt, un viņu mēģinājumus sliktas vai vidējas bildes padarīt labākas, saspaidot pogas uz datora. Sagrozīt attēlus ar Photoshop ir daudz vieglāk, nekā “noķert” interesantu gaismu realitātē. Vairums cilvēku nefotografē ainu ar domu, ka tur-un-tur vajadzēs pacelt nedaudz ēnas. Viņi vienkārši uzbildē kaut ko un pēc tam izmanto kādu no populārajiem “instant HDR” aplikāciju spraudņiem. Un tad publicē savu attēlu internetos un saņem simts komplimentus no citiem, tieši tādiem pašiem lietotājiem.

Lūdzu pārstājiet taisīt HDR un mācieties meklēt interesantus fotogrāfiskus motīvus interesantā gaismā.

Starp visiem jaunajiem gadžetiem, kas tika prezentēti Apple 20.oktobra pasākumā (2010), starp spīdīgajām kastītēm un visām jaunajām, krāšņajām aplikācijām, lielākā daļa auditorijas pamanījās palaist garām, iespējams, pašu svarīgāko jaunumu. Lielu pārmaiņu, kas bija paslēpusies mazā, mazā kastītē.

Kas tas ir? Tas ir mazais, pavisam pierastais un lētais flash tipa USB atmiņas puļķis, uz kura atrodas OS X instalācija (komplektā ar jauno Macbook Air) gadījumiem, kad sistēma ir jāpārinstalē, jo Air nav optiskās diskiekārtas. Un šoreiz pat netiek piedāvāts jocīgs risinājums ar citas iekārtas aizņemšanos caur lokālo tīklu, kā tas bija iepriekšējam modelim. Netiek piedāvāts arī jebkāds ārējais risinājums. Un tiešām – kapēc tāds ir vajadzīgs?

Vai tad tiešām šodien, kad cieto disku apjoms ir sasniedzis vairākus terabaitus (tas ir, tūkstošus gigabaitu), mazā pārnēsājamā USB atmiņa maksā dažus dolārus un tīkla ātrums pamazām tuvojas dažu vecāku cieto disku datu rakstīšanas ātrumam, ir vajadzīgi plastmasas ripuļi, kuru ietilpība ir nieka 4.7GB, uz kuriem dati ir jāraksta 10 minūtes un pēc tam ir jāievieto speciālā plastmasas kastē? Šodien novilkt filmu no tīkla ir daudz ātrāk nekā aiziet līdz nomai vai kolēģim. Patiesībā, bieži to izdarīt ir ātrāk nekā nokopēt aizlienēta DVD saturu vēlākai skatīšanai. Ja tā labi padomā, optiskie diski ir arhaiska, nepraktiska un lēna datu uzglabāšanas metode.

Es nezinu kā tu, bet es pēdējo 6 mēnešu laikā esmu ierakstījis varbūt 3-4 audio diskus. Un tas arī bija tad, kad jābrauc bija ar auto, kam nebija iPod pieslēgvietas. Es pat esmu pārstājis rakstīt video DVD diskos – daudz vieglāk ir video ievietot tīklā tūlītējai apskatei. Es vairs nekrāmēju plastmasas bunduļus vienu virs otra un neturu plauktā tukšu disku čupiņas. Tā vietā man ir čupiņa ar USB diskiekārtām. Dažāda izmēra, ietilpības un krāsas.

Nekas jau jauns un radikāls nav tajā, ka nākamais OS X, iespējams, nāks uz maza USB puļķa. Tas tikai man atgādināja, ka optiskās diskiekārtas varētu būt jau sava ceļa galā. Tā tehnoloģija ir vienkārši novecojusi. Jā, ir Bluray, kas ir tāds pats plastmasas ripulis, tikai ietilpīgāks, taču, pat vairāk nekā 2 gadus pēc šī formāta ienākšanas tirgū, man joprojām nav skaidrības, vai un kapēc šāds formāts vispār ir vajadzīgs. Neviens man vēl paša rakstītu BD disku nav atnesis. Galu galā, lielākā daļa no mums HD filmas skatījās labu laiku pirms pirmā Bluray diska parādīšanās veikalā. Redzot aplikāciju tendenci visus datus glabāt mākonī un atgriezt pēc pieprasījuma, (kaut vai Netflix), šķiet, ka pavisam drīz vairs nebūs nekādas vajadzības pēc jebkāda fiziska datu nesēja, mazs tas vai liels, spīdīgs vai matēts. Mēs vienkārši sūtīsim viens otram sūdus caur internetu.

Apple vienmēr ir bijuši diezgan strauji uz (viņuprāt) novecojušu tehnoloģiju izmešanas pavisam no saviem produktiem. Es ceru, ka nākamajos Macbook Pro, iMac un visos citos vairs nebūs tās dūcošās disku kastes. Jo, ja tā labi padomā, tā taču ir bezjēdzīga.

2010.gada 2.oktobrī tu piecelsies, pabrokastosi, paņemsi no atvilktnes pasi un aiziesi uz tuvāko vēlēšanu iecirkni izpildīt savu vienīgo, svarīgāko pilsoņa un latvieša pienākumu pret savu valsti – vēlēt. Tu iesi vēlēt pat tad, ja tu esi visu šo laiku dusmās vārījies un lamājies, ja jūties piekrāpts un nodots, un apmānīts. Mēs visi tā jūtamies. Visvairāk piekrāpti jūtas tie, kas tāpat nekad nodokļus pārāk daudz nav maksājuši, ņēmuši līzingus vienu pēc otra kā mandarīnus Ziemassvētku vakarā un tagad atrod sevi muļķīgā situācijā, kurā gribās vainot visus citus, tikai ne sevi. Bet tas nekas, jo vainot citus ir cilvēcīgi.

Patiesībā jau cilvēki vienmēr ir un būs tikai cilvēki. Neatkarīgi no tā, kāda ir partija, situācija valstī, temperatūra aiz loga – mēs visi tāpat būsim pietiekami mantkārīgi, godkārīgi, ambiciozi, pašlepni, viegli aizskarami un jūtīgi. Mēs neesam altruistiski, mēs esam egoistiski, jo egoismu mēs esam ieguvuši molekulārā līmenī evolūcijas gaitā.

Es ilūzijas neloloju. Es zinu, ka nebūs tāpat latviešiem “vienotības”. Nebūs arī labas Latvijas un “saskaņas” arī īsti nebūs. Būs tas, kas ir parasti. Latviešu sabiedrība vienmēr ir bijusi saskaldīta. Atšķirībā no krievvalodīgajiem, kas pamanās vienmēr vienoties vienas partijas ievēlēšanā, latvieši valdībā ievēl vismaz 4 partijas un visas ar vienlīdzīgu balsu skaitu. Pie tādas sadales cīņa par varu un politiskas intrigas ir pilnīgi saprotamas un neizbēgamas. Tādā vidē destabilizēt situāciju, kā to bieži vien grib darīt opozicionāri, ir viegli. Es zinu, ka mums tāpat nebūs valsts vadītāju, kas nesavtīgi liktu valsts intereses pirmajā vietā, būtu gatavi riskēt, būtu gatavi uzņemties lielāku atbildību nekā formāli ir nepieciešams un kas nekad neliks savas biznesa intereses pirmajā vietā. Tādu nebūs. Vēsture ir atstājusi rētas, kas mums tik ātri nesadzīs. Dažreiz man rodas iespaids, ka tomēr šo gandrīz 20 gadu laikā ir šis tas uzlabojies. Piemēram, kukuļu došas paradumi. Katru reizi, kad es tā sāku domāt, notiek kaut kas, kas mani atgriež realitātē, un es saprotu, ka ne jau mēs esam palikuši labāki – kukuļi ir palikuši lielāki!

Es neloloju ilūzijas un negaidu brīnumus. Patiesībā mani pat neuztrauc tas, vai pie varas nokļūst Šlesers vai Brigmanis, vai Dombrovskis, vai kāds cits. Visi viņi ir cilvēki, visi latvieši. Tāpat valsts pārvaldē strādās negodīgi ierēdņi, bankas vilks mums nagus ārā ar procentiem, darba devēji apies nodokļus, mašīnas piekares pa bedrēm nodils, siltas bulciņas Saktā būs tāpat un politiķi turpinās bīdīt savas intereses, tam visam fonā ar nagiem un ragiem grūstoties par katru varas un mantas kvadrātcentimetru. Tas mani neuztrauc, jo tā ir darījuši un darīs visi. Mani uztrauc tikai tas, ka šie cilvēki… varētu nebūt latvieši.

Tad kapēc lai tu 2.oktobrī ietu stāvēt rindā? Patiesībā, jautājums, ko vajadzētu uzdot, ir – kapēc lai tu neietu? Ko tu iegūsi, kādu attieksmi demonstrēsi ignorējot vēlēšanas? Tu neiesi vēlēt tapēc, ka nekas tāpat nemainīsies? Tādēļ nav vērts iztērēt 30 minūtes no savas dzīves? Tev šķiet, ka nav par ko vēlēt? Tev varētu būt taisnība tur, ka nekas nemainīsies. Izņemot varbūt vienīgi valodu, kādā tu uz ielas, bankā, domē un kafejnīcā sarunāsies. Tāds sīkums vien ir, vai ne?

Man ir pilnīgi vienalga, par ko tu balso, ka tikai tu balso par latviešiem. Vari balsot par piezemētajiem, par radikālajiem, par klauniem, par māksliniekiem. Bet nekādā, nekādā gadījumā nebalso par nelatviešiem. Tas ir vienīgais, par ko es uztraucos savas valsts sakarā. Ja tu domā, ka Krievijas ietekme ir sīkums, tad paskanē radio frekvences un izskaiti, cik raidstacijas ir krievu un cik – latviešu valodā. To pašu izdari ar kabeļu televīzijas kanāliem. Un tad padomā. Man ir iespaids, ka mēs jau stāvam uz masīvas krievijas ekonomiskās un informatīvās telpas pārņemšanas procesa sliekšņa. Tāda sajūta, ka vajadzīgs tikai vēl viens pēdējais grūdiens. Mēs šobrīd esam vāji, jo esam nikni. Viens trieciens, un tad patiešām būs radikālas pārmaiņas.

Tapēc, latvieti, 2.oktobrī piecelies un aizej vēlēt. Tas nebūs ilgi, nebūs sāpīgi. Katrai balsij ir nozīme. Pārliecinies, ka tu nobalso par partiju, kas ir apsolījusi turpināt iesākto un patreizējo ārpolitikas, uz rietumiem orientēto virzienu. Ir ļoti svarīgi saglabāt to, ko tik grūti bija izcīnīt. Tas ir mazākais un tajā pat laikā lielākais, ar ko tu šai valstij vari palīdzēt. Ja tu neiesi vēlēt un ja mūsu dusmu un pasivitātes dēļ Saskaņas Centrs nonāks pie varas vai būtiski vājinās koalīcijas sastāvu, tad mēs būsim pelnījuši pilnīgi visu, kas ar mums notiks tālāk.

Pa ceļam uz Valmieru, Raganā (vai varbūt tas bija Vangažos) ir autobusa pietura, kuras sienu (vismaz agrāk) rotā uzraksts “latiši pidari”. Ar to es tikai gribēju tevi aicināt izmantot savas balstiesības, jo tas, kurš to tur uzrakstīja, 2.oktobrī savējās ies izmantot. Pavisam noteikti.

Filmiņa absolūti īsa un muļķīga, bet, ņemot vērā, ka mums bija tikai 1 rullis filmas, domāju, ka iznāca forša. Skatos vēlreiz un saprotu, ka ir praktiski neiespējami ar 35mm uzfilmēt tā, lai attēls izskatītos slikti. Tas vienkārši nav iespējams. Klipiņš zemāk tiem, kas regulāri nepārbauda video sadaļu.

Tā ir. Elpu aizsitoši, skaisti, stabilizēti kadri no helikoptera kameras no 54 valstīm. Home atklāj pašu svarīgāko un satraucošāko patiesību par to, kas ir noticis ar mūsu planētu, un dara to ar tādu emociju, ka es pavisam nopietni uz beigām sāku pastiprināti rīt siekalas un man nedaudz miglojās acis. Pavisam nopietni – kā kāds IMDB komentētājs trāpīgi teica: ja visa cilvēce iznīks, tad Home vajadzētu būt tam vienam ierakstam, kuru priekšlaicīgi aprakt dziļi zemē, lai pēc tūkstošiem gadu citplanētieši to atrastu un uzzinātu, kas tad galu galā notika ar mūsu skaisto Zemi. Filma tiešām ir TIK svarīga.

Sameklē, nopērc, aizņemies vai nozodz, bet noskaties. Pilnam efektam ieteicams iekš HD un bez desmaižu pauzēm. Starp citu, šī filma pilnā garumā ir pieejama arī YouTube (un pat augstā izšķirtspējā). Iesaku un iesaku vēlreiz, bet brīdinu – raudāsi.

Rīgas domes Satiksmes departamenta
Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītājam
Tālivaldim Vectirānam

Par gājēju pārejas ierīkošanu Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā.

Cien. Vectirāna kungs,

Vēlos Jūs informēt par gājējiem bīstamu ceļu satiksmes posmu Rīgā, Skolas un Dzirnavu ielu krustojumā. Auto transporta satiksme augstākminētajā krustojumā tiek kontrolēta ar 201. un 206. ceļa zīmju („Galvenais ceļš” un „Dodiet ceļu”) palīdzību, līdz ar to – pa Skolas ielu braucošie transportlīdzekļi šķērso Dzirnavu ielu kā galveno ceļu, dodot priekšroku pa to braucošiem transportlīdzekļiem. Gan Dzirnavu, gan Skolas ielas šajā posmā ir vienvirziena.

Kā rīdzinieks, kājām gājējs un šīs apkaimes iedzīvotājs, kurš šo krustojumu šķērso katru dienu, vēlos pievērst Jūsu uzmanību ceļu satiksmes noteikumiem (turpmāk CSN), kā arī praktisku apstākļu radītiem faktoriem, kas nopietni apdraud gājēju un auto vadītāju drošību šajā krustojumā.

Ņemot vērā, ka tajā nav ierīkots luksofors vai gājēju pāreja, gājēji šķērso krustojumu pa braucamo daļu, ievērojot šos CSN:

25. Ārpus gājēju pārejas, kur satiksme netiek regulēta, gājēji drīkst iziet uz brauktuves tikai pēc tam, kad ir novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies, ka brauktuves šķērsošana nav bīstama un ka netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme.

138. Nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso.

To ņemot vērā, esošais krustojuma plānojums paredz, ka gājējiem ir priekšroka šķērsojot Dzirnavu ielu no Skolas ielas puses, kā arī šķērsojot Skolas ielu, ejot pa Dzirnavu ielu, bet tikai attiecībā pret tiem transportlīdzekļiem, kas šajā krustojumā nogriežas pa labi uz Dzirnavu vai pa kreisi uz Skolas ielu (vadoties pēc CSN Nr.138). Šie divi CSN šajā konkrētajā krustojumā rada pretrunīgu un apjukumu izraisošu situāciju, kurā transporta līdzekļiem, kas nogriežas no Skolas ielas Dzirnavu ielā, ir jādod priekšroka gan gājējiem, kas šķērso Skolas ielu, gan arī transportlīdzekļiem, kas pārvietojas pa Dzirnavu ielu. Praktiskā pieredze rāda, ka intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji, kas brauc pa Skolas ielu, ļoti bieži mēģina pēc iespējas ātrāk šķērsot krustojumu, bieži vien pārkāpjot augstākminēto CSN Nr.138, nedodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu. Turpretī ievērojot CSN Nr. 138 un dodot ceļu gājējiem, kas šķērso Dzirnavu ielu, nogriešanās manevra vidū intensīvas satiksmes apstākļos autovadītāji rada papildus bīstamību, apturot transportlīdzekli krustojuma vidū un tādā veidā nobloķējot braucamo daļu uz Dzirnavu ielas – tādā veidā neievērojot CSN Nr.146 un neļaujot pa Galveno ceļu braucošiem transportlīdzekļiem šķērsot krustojumu.

Risku palielina arī fakts, ka transporta līdzekļi bieži vien šķērsojot šo krustojumu izvēlas neadekvāti augstu ātrumu (īpaši tie, kas pārvietojas par Dzirnavu ielu) – pārkāpums, ko vēl vairāk iedrošina neregulētais Dzirnavu un Baznīcas ielu krustojums, kas pieļauj brīvu transporta līdzekļu plūsmu jau sākot no Brīvības ielas – un turpina uzņemt ātrumu visā šajā Dzirnavu ielas posmā līdz pat Valdemāra ielai. Vēlos arī atgādināt, ka šī krustojuma tuvumā atrodas poliklīnika „Ars”, tāpēc šo krustojumu bieži šķērso gados vecas personas, personas ar invaliditāti un/vai tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Es lūdzu Rīgas domes Satiksmes departamentu vēlreiz izskatīt Dzirnavu un Skolas ielu krustojuma plānojumu, lai padarītu to drošāku un ērtāku gan gājējiem, gan autovadītājiem. Lūdzu ierīkot apgaismotas gājēju pārejas ar brauktuves marķējumu un 530. vai 531. ceļa zīmēm uz Dzirnavu ielas (pirms Skolas ielas krustojuma, tuvāk Baznīcas ielai) un Skolas ielas (pirms Dzirnavu ielas krustojuma, tuvāk Lāčplēša ielai). Gājēju pārejas šajā krustojumā ne vien uzlabotu gājēju drošību un atļautu tiem droši šķērsot brauktuves daļu, bet arī piespiestu autovadītājus samazināt ātrumu tuvojoties šim krustojumam.

Aicinu Jūs kā vienu no iespējamiem risinājumu apsvērt „guļošā policista” jeb vaļņa ierīkošanu uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas. Ātrumu ierobežojošais valnis ir populārs un pierādīts risinājums šāda tipa satiksmes problēmām daudzās lielās pilsētās visā pasaulē. Lūdzu arī Jūs apsvērt ierīkot papildus brīdinājuma zīmes uz Dzirnavu ielas pirms Skolas ielas, kas brīdina par bīstama krustojuma tuvošanos.

Ja gājēju pāreju, vaļņa vai papildus brīdinājuma zīmju ierīkošana jebkādu iemeslu dēļ tomēr nav iespējama, tad es aicinu Jūs apsvērt maksimālā pieļaujamā ātruma samazināšanu šajā Dzirnavu un Skolas ielu posmā uz 30 km/h.

Gaidīšu Jūsu atbildi, kā arī vēlētos tikt informēts par situācijas tālāku attīstību.

Ar cieņu,

Reinis Traidās
Kontaktinformācija.