Viena no būtiskākajām problēmām, ar ko viens sastopas filmējot video ar Canon 5Dmk2 vai 7D (vai praktiski ar jebkuru fotokameru), un problēma, kas ir krietni būtiskāka par jau pierastajām rolling shutter jeb “želejas” un par skaņas ierakstīšanas problēmām, ir tā saucamā rastra kļūda jeb video pasaulē vairāk pazīstama kā moire un aliasing. Šī parādība ir tipiski ciparu video un fotogrāfijai raksturīgs artefakts, kas rodas attēlu apstrādes procesā, kad vides (filmētā priekšmeta vai laukuma) detalizācija krietni pārsniedz kameras izšķirtspēju. Visbiežāk to var pamanīt tad, kad aktierim ir uzvilkts ļoti smalki strīpains vai rūtains krekls, uz kura līnijas ir ļoti kontrastainas, vai būtībā – kad tiek filmēts jebkas strīpains. Kameras monitorā šī smalkā, detalizētā faktūra sāk veidot savdabīgu, krāsainu viļņveida artefaktu, ko visbiežāk raksturo ar “bļe, kas tas par gļuku tur”.

Un tā ir tikai viena problēma, jo tālāk sāk parādīties vēl dažādas aberācijas, kā, piemēram, purple fringing un horizontālo līniju “trepīte”, kas ir kārtējais artefakts, kas rodas attēla samazināšanas rezultātā. Piemēram, Canon fotoaparāti jau tā samazina milzīgo 20 megapikseļu attēlu uz aptuveni 2 megapikseļiem video režīmā, un šajā mazināšanā pazūd pietiekami daudz informācijas. Ja tu filmēsi 1280×720/50 režīmā, tad jebkas, kur ir asas, horizontālas līnijas, izskatīsies vienkārši briesmīgi. Tapēc mēs, darbojoties video pasaulē, jau esam pieraduši, ka ciparu attēls ir mākslīgi jāmīkstina, jāmiglo un visādi citādi jābojā, lai izvairītos no kļūdām, tieši kuru dēļ šīs ierīces pagaidām vēl nevar tikt uzskatītas par nopietniem darba instrumentiem.

Canon foči filmēšanai ir kā tādi kaitinoši zīdaiņi. Par skaņas rakstīšanu var aizmirst, kratīt kameru nevar, filmēt neko, kas kustas ātri, nevar, filmēt neko kontrastainu un svītrainu arī nevar, un gaišie toņi aiziet pilnīgā baltumā 2 stopus virs normālā. Ir tik daudz lietu, ko vienkārši nevar filmēt, ka sanāk, ka vienīgais, kas patiešām tiem labi izdodas, ir interviju filmēšana kontrolētas gaismas apstākļos. Jā, Canon ir labākais, kas ir noticis dokumentālā video žanrā. Nekad iepriekš nav bijis tik viegli, tik lēti un ar tik mazu kameru iegūt tik cinemātiski mīkstu “runājošu galvu”. Latvijas reklāmā ir populāra prakse vēlēties filmēt mazos un vidējos projektus uz Canon, bet ir daudz cilvēku (tai skaitā operatoru), kas līdz galam nesaprot šo kameru specifiku un ierobežojumus. Ir cilvēki, kas saprot hromātiskās aberācijas, scaling un kompresijas artefaktus, bet tie parasti strādā par sisadmiņiem vai programmētājiem. Ir vēl viens būtisks ierobežojums, kas apjomīgu, steidzīgu, inscinētu projektu filmēšanu uz Canon padara grūtu, un tikai operatori un kameras asistenti to saprot. Optikas jautājums. Fotokameras un fotokameru lēcas ir radītas, lai ar tām strādātu autofokusa režīmā. Tas nozīmē, ka fokusa grieziens no 1m līdz bezgalībai ir maksimāli īss, lai atvieglotu AF motora darbu. Filmējot video, seklā asuma vidē īss fokusa grieziens NAV tas, kas ir vajadzīgs. Tas ir tieši pretējs.

Tapēc kino optika no foto optikas atšķiras radikāli (arī cenā), jo kino optikai parasti ir gara un detalizēta skala uz fokusa gredzena, kas ļauj precīzi nokontrolēt fokusu kadrā. Tapēc vienīgais pareizais veids, kā strādāt ar Canon fočiem filmējot, ja vien nav jāfilmē runājoša galva, ir izmantot kino optiku. Jo tieši precīzi kontrolēts fokuss seklā asuma kadrā ir tas, kas atšķir kvalitatīvu, profesionālu produktu (kadru) no amatieriska video. Ražotājs Zeiss to arī saprot, tapēc diezgan nesen ir izlaidis universālus objektīvus Zeiss Compact Primes (CP.2) ar maināmām bajonetēm (EF, PL, Nikon, utt.) redzot, par spīti visiem rastriem, cik tomēr populāras šīs kameras ir filmēšanas nolūkiem gan reklāmā gan mazbudžeta kino projektos. Citi optikas ražotāji apmēram sāk sekot Carl Zeiss piemēram, vairāk gan savtīgu nolūku vadīti, jo vislabāk taču ir izlaist potenciāli labu produktu ar nopietniem ierobežojumiem un pēc tam izlaist dārgu produktu, kas “uzlabo” iepriekšējo produktu. Tā var nopelnīt vairāk.

Bet atgriežoties pie rastra, video guru, blogeris un pikseļonānists Filips Blūms, kas pārsvarā filmē tikai klipus par kamerām un filmēšanu, stāsta par jaunu ierīci, kas ir radīta tieši rastra artefaktu iznīcināšanai. To sauc VAF-5D2 un tas ir optisks filtrs, kas paredzēts ievietošanai uz kameras sensora, starp sensoru un lēcu. Tas satur kaut kādu tur litija niobātu un kristalīna kvarcu, bet tas nevienu neinteresē. Tas, kas visus interesē, ir fakts, ka šī 200 Ls vērtā ierīce pilnībā noņem rastra gļuku kadros, kur tas parasti būtu aktuāls un redzams. Un līdz ar to padara 5Dmk2 par nedaudz, nedaudz piemērotāku kameru nopietnu lietu filmēšanai. Ražotājs apgalvo, ka līdzīga ierīce top arī 7D un 60D.

Gaidu un klusībā nīstu Canon, jo šī vieglā un lētā filmēšana, ko viņi ir padarījuši iespējamu, nedara neko daudz vairāk kā pazemina reklāmu vizuālās kvalitātes standartus Latvijas industrijā.