Vislabāk es rakstu tad, kad esmu nikns. Tāpēc par reklāmas projektu termiņiem rakstīšu, kad būs precedents, ko izmantot kā piemēru. Divu mēnešu laikā es neesmu spējis no sevis izspiest ne pat vienu pilienu rakstiska satura, jo visa mana enerģija tiek veltīta filmēšanai. Tā vien liekas, ka Twitter manai noslodzei un režīmam sāk kļūt par aizvien piemērotāku izpausmes līdzekli. Taču, tā kā pozitīvi radošās rosmes enerģija nezūd, bet gan atgriežas aizvien labāku rezultātu un lielāku panākumu ģeometriski pieaugošā progresijā, es īpaši neskumstu par ieilgušo klusumu šajā blogā. Kaut kur starp visām ikdienas tikšanās reizēm ar režisoriem, radošajiem direktoriem un projektu vadītājiem es pat esmu paspējis aizmirst, ka man ir blogs.

Vienīgie mierīgie „self reflection” brīži sanāk šad tad filmēšanas laukumā, sēžot uz gaismotāju busiņa trepēm un ēdot karbonādi no plastmasas šķīvīša. Tad var retrospektīvi atcerēties apmēram šo pašu laiku pirms gada un saprast, kas šī gada laikā ar mani ir noticis profesionāli un emocionāli. Kopš 2010. gada aprīļa es esmu piedalījies aptuveni 38 reklāmas projektos, kas ir nesuši 44 vairāk vai mazāk veiksmīgas reklāmas. Klāt man ir 1 īsfilma, 2 mūzikas video un ap 20 mazāka apjoma video pasūtījumu. Pati pirmā reklāma (Ādažu Čipsu “kartupeļu ciltskoks”), pie kā es strādāju un kas, pateicoties režisoram Robertam Kuļenko, manu karjeru iekustināja ar sprādzienu, šī gada ADWARDS ieguva gada labākās reklāmas balvu. Žurnāla “Ir” reklāma, kuru man bija iespēja veidot kopā ar Mārtiņu Graudu, ieguva 2.vietu. Varētu teikt, ka gads ir bijis veiksmīgs.

Man ir daudzi mentāli iesākti raksti – par RED kameru, ar kuru es esmu šogad filmējis vismaz 35 reizes, par jauno Arri Alexa kameru, ar ko es nupat pabeidzu pirmo projektu filmēt. Par visu to, ko es esmu iemācījies no gaismotājiem, filmējot reālistiskus un/vai stilizētus uzstādījumus. Par reklāmu, par klientiem, par Latvijas tipiski bailīgo 15 sekunžu produkta kadru un nevēlēšanos taisīt tīrus, kvalitatīvus zīmolklipus, tā vietā reklamējot jauno sešpaku vai jauno kredītlīniju. Taču tādēļ, ka man filmēšanu grafiks ir sastādīts jau mēnesi uz priekšu, man vienkārši neatliek laika pieķerties nevienai no šīm tēmām. Mani atved šoferis no filmēšanas laukuma, un es sāku domāt par nākamo klipu. Un tā dienu no dienas. Ja man gadās dažas brīvas dienas, tad tās visvairāk gribas pavadīt dīvānā pie filmas vai xbox, jo vienkārša, laiska laika pavadīšana bieži ir labākais veids, kā iztīrīt galvu pirms nākamā projekta. Arī sūdzēties vēlme ir pārgājusi, jo ir taču tik daudzreiz vieglāk kaut ko mainīt ar darbiem, nevis vārdiem.