Ir jāsāk pakāpeniski pieskarties “ielaistām” Latvijas TV, reklāmas un kino industrijas problēmām, jo, pirmkārt, neviens cits to nedara, un, otrkārt, ja tā tas turpināsies, tad nekas pie mums uz labo pusi nemainīsies. To problēmu ir vairāk nekā es varētu vienā rakstā uzrakstīt, un vairāk nekā tu varētu vienā dienā izlasīt, tādēļ es ķeršos tām klāt pa vienai. Tā nebūs žēlošanās, tā būs metodiska klientu, pasūtītāju un finansētāju vadīšana pareizajā virzienā. Daļēji tādēļ, ka man ir bijusi iespēja redzēt kā šī industrija darbojas rietumu valstīs un, jācer, ka rietumi ir tas virziens, uz kuru mēs visi lēnāk vai ātrāk gribētu virzīties, un arī tādēļ, ka vairums no mūsu iestagnējušās industrijas provinciālisma izpausmēm ir absolūti nepamatotas, nevajadzīgas un balstītas praktiski tikai uz informācijas trūkumu. Ir lietas, ko var darīt labāk un pareizāk, un šīs lietas nemaksā vairāk, bet šī pareizā piemēra trūkuma dēļ lietas joprojām tiek risinātas arhaiskos veidos.

Reklāmsatura pārraides kvalitāte ir viena no šīm problēmām. Es varētu saprast, ka Latvijas tirgū primārā platforma reklāmas demonstrēšanai joprojām ir TV, par spīti tam, ka vairums manas paaudzes cilvēku televīziju neskatās vispār un reti kuram vispār mājvietā ir ievilkta televīzija. Jo kādēļ gan tāda būtu vajadzīga? Informācijas laikmeta paaudzei pārraide jau sen, sen ir kļuvusi par arhaisku mediju, kur lielākā daļa satura ir bez jebkādas pievienotās vērtības. Taču, labi, paliksim pie tā fakta, ka pārraide ir vidējā patērētāja lielākais laika kavēklis un reklāmām televīzijā ir kaut kāds nozīmīgs reach jeb mērķauditorijas aizsniegums, kaut gan personīgi es nesaprotu, kapēc lai mobilais internets, kura mērķauditorija ir tieši un precīzi ES, reklamētos nedēļas nogales prime time – raidījuma “Latvijas šlāgeraptauja” laikā. Tas ir absurds.

Par laimi, interneta kā bezmaksas piegādes platformas (Youtube, Vimeo un Twitter taču ir bezmaksas, vai ne?) nozīme pavisam netiek noliegta, un klienti tomēr izmanto iespēju kādu no saviem TV pārraidei (tātad, 22 sekunžu klipu ar 8 sekunžu produkta kadru) producētajiem klipiem bez maksas ievietot savā Youtube, Twitter, u.tml. kanālā, lai to ieraudzītu arī tie tūkstoši izglītoto, maksātspējīgo un kompentento jaunās paaudzes profesionāļu, kuri ikdienā vairāk laika pavada tīklā nevis pie televizora. Ar šādu “shēmu” viss būtu kārtībā, taču Latvijā tiek sistēmatiski pieļauta viena liela kļūda. Proti, klipi tīklā tiek ievietoti TV pārraides kvalitātē, kas Latvijā ir ļoti zema. Lai neieslīgtu tehniskā diskusijā, lūk, ilustrācija.

Latvijā video izšķirtspēja pārraidei ir ciparota PAL sistēmas 720×576 pikseļu “kantainā”, kas ir ar ciparu kompresiju vēl papildus sačakarēts, 1963.gadā radīts PAL, 625 horizontālo līniju analogais video signāls. Salīdzinājumam, pirms 2 gadiem Youtube paziņoja par Full HD video atbalstu savā sistēmā. Full HD video standarts ir 1920×1080 pikseļu “platekrāns”, kas ir gandrīz 3 reizes lielāks (lasi – asāks, detalizētāks, skaidrāks) par mūsu TV pārraidi. Papildus tam, video informācijas apjoms HD izmērā var būt līdz pat 20 reizēm lielāks par TV pārraidi, kas nozīmē, ka krāsas ir dzīvākas, kontrastainākas un izteiktākas. Attēlā nepietiek vietas, lai ilustrētu RED video izšķirtspēju. Tā ir vairāk nekā 2x lielāka par lielāko tabulā attēloto.

Tad kapēc klients un/vai reklāmas aģentūra, zinot, ka normālu budžetu reklāmas Latvijā tiek filmētas 4K izšķirtspējā, kas ar saviem 4096×3112 pikseļiem krietni, krietni pārsniedz pat attīstīto rietumvalstu ciparu TV pārraides kvalitāti un divreiz pārsniedz pat Full HD video kvalitāti, joprojām ievieto internetā mūsdienu monitoriem un interneta ātrumam absolūti neatbilstoši zemas kvalitātes klipus? Kādēļ laikā, kad es uz sava mazā laptopa varu reālā laikā montēt un sagatavot HD kvalitātes klipus, neviens nav iedomājies palūgt filmu studijām sagatavot augstākas kvalitātes klipu variantus tieši izrādīšanai internetā? Tas nav grūti, tas nav ilgi un, galvenais, tas neko nemaksā, jo reklāmas video pēcapstrādē un montāžā mēs tāpat stādājam ar RED materiālu, kas 10 reizes pārsniedz gala rezultāta kvalitāti. Neļaujiet nevienam video meistaram jums pieprasīt par šo papildus samaksu, jo izeksportēt no montāžas aplikācijas vienu 30 sekunžu klipu divās dažādās izšķirtspējās aizņem varbūt 5 minūtes vairāk.

Tā vietā klients vai aģentūra paņem pārraidei sagatavoto, zemās kvalitātes “kantaino” 4:3 klipu un iemet to taisni tīklā, un rezultāts ir tāds, ka uz 10 gadīgu tīņu filmēto HD fotokameru klipu fona, šīs salīdzinoši “dārgās” reklāmas izskatās nožēlojami, graudaini, pārāk sakompresēti un… tizli. Pat, ja izšķirtspēja nebūtu būtiska, pārraides klipi ir kantainā formātā, bet mēs filmējam platekrānam, kas arī ir Youtube un Vimeo video standarts. Reklāma televīzijā ir ar melnajām malām, tātad vismaz internetā tā varētu būt pareizā, 16:9 formātā? Kad Youtube tiek iebarots kantains pārraides klips, tad rezultāts ir šāds:

Šis nav vienīgais piemērs. Visi projekti, pie kuriem es esmu strādājis pēdējā gada laikā, kuri ir nākuši no visām lielākajām reklāmas aģentūrām, visiem lielākajiem Latvijas uzņēmumiem, ir sekojuši tieši šādai sistēmai. Man liekas, ka kādam būtu laiks pajautāt – “Klau, ja jau mēs filmējam tādā super kvalitātē un maksājam 600-700 Ls dienā par kameras īri, vai tiešām nevaram uztaisīt vienu lielākas izšķirtspējas klipu internetiem?”. Lūk vēl viens piemērs, kā izskatās TV pārraides versijas klips, kad to atskaņo uz puslīdz normāla monitora, vai uz HD vai Full HD televizora. Lūk augstākā izšķirtspējā sagatavots klips (4 klikšķu un 5 minūšu darbs).

Gadījumā, ja visi šie burtu salikumi un cipari ir radījuši apjukumu, lūk, bilde kā jūsu klips izskatās internetā. Ņemiet arī vērā, ka liela daļa Youtube lietotāju izmanto pogu full screen, nevis skatās video mazā lodziņā, kur varētu pat piedot sūdīgo izšķirtspēju.

Trešais absurds šajā situācijā ir dziļāks un tas skar klientu un aģentūru tradicionālo izpratni par nepieciešamo klipu garumu. Es esmu strādājis ar ne vienu vien režisoru, kas ir spiests labu, saturīgu, smieklīgu un reāli funkcionālu ideju sasteigt, cenšoties to iespiest 20 sekundēs produkta titra (industrijā dēvētu par packšotu) dēļ, kurš tikai klientu mārketinga vadītājiem vien zināmu iemeslu dēļ cenšas šajās 8 sekundēs izklāstīt visu kompānijas piedāvājuma klāstu. Labi. Es saprotu, ka 30 sekunžu garumu nosaka TV pārraides specifika, un šī specifika ir kā ļauns murgs, kas mūsu industriju vajā un nelaiž vaļā, bet kādēļ, kādēļ, kādēļ ir tik akli jāpieturas pie šī paša reklāmas garuma, ja klips iet uz Youtube? Vai šai platformai ir 30 sekunžu ierobežojumi? Nē. Vai par to ir jāmaksā? Nē. Vai Latvijā ir kaut viens reklāmas režisors, kas atteiktos no iespējas sagriezt sava darba garāku, speciāli internetam domātu klipa versiju, teiksim uz 40 vai 45 sekundēm? Nē! Es pat ietu tik tālu un apgalvotu, ka režisori to darītu neprasot papildus honorāru, t.i., iekļaujoties norunātajā līgumcenā. Kas liedz studijai sagatavot 12 sekunžu rīta pārraides versiju, 30 sekunžu vakara versiju un 45 sekunžu vai 1 minūtes Youtube versiju?

Kapēc valda uzskats, ka firmas zīmolu, identitāti, produktu vai pakalpojumu un galu galā – pašu gala reklāmu padarītu sliktāku vai kaut kādā veidā nepieņemamāku tas, ja šai reklāmai būtu arī interneta versija – varbūt nedaudz garāka, baudāmāka (jā, piedodiet, vairums Latvijas reklāmas klipu scenāriju ir 30 sekunžu klipi, kas iespiesti 20 sekundēs packšota dēļ) un galu galā – normālas izšķirtspējas un kvalitātes klipa versija. Galu galā, kinematogrāfija, montāža un pēcapstrāde nav raķešu zinātne, un Latvijā ir pietiekami daudz speciālistu, kas ir spējīgi darboties pasaules līmenī, ja, protams, tiek dots kaut grams uzticības. Ņemot vērā tīkla kā medija piedāvāto elastīgumu satura, formāta, izskata un garuma ziņā, vajadzētu strādāt, lai uztaisītu maksimāli efektīgu, interesantu reklāmas klipu, paturot prātā, ka tam vajadzēs sagriezt arī 22 sekunžu klasiskās pārraides versiju. Tā vietā Latvijā aģentūras piedāvā bagātīgu un detalizētu scenāriju ar piebildi “bet visu šito uz 22 sekundēm, labi?” un tad to pašu sasteigto klipu vienkārši ņem un iemet Youtubē. Vai jums pašiem tas nešķiet mazliet ačgārni?

Bet atgriežos pie svarīgākā. Nākamreiz, kad tu gaidi klipa nodošanas termiņu, pieprasi pārraides versiju un nākamajā dienā – “2011. gada versiju”, izšķirtspējā ar vismaz 1280×720 pikseļiem un ar vismaz 4Mb/s kompresijas kvalitāti. Pieraksti tos ciparus, ja vajag. Neviens nelamāsies. Visi teiks – nu, tad beidzot! Vismaz es tā teiktu. Un, ja kāds sāk činkstēt, īdēt un kaut ko teikt par papildus laiku vai samaksu – nekad vairs nestrādā ar to cilvēku, jo tieši tādu cilvēku dēļ reklāmas industrija šajā valstī ir iestagnējusi tikai bijušā austrumu padomju bloka cienīgā provinciālismā.

Nākamajā sērijas rakstā – par termiņiem.